Leģendārā Henrija Kisindžera neveiksmīgā dāvana sev pašam savā dzimšanas dienā

Kādreizējā diplomātijas pirmā lieluma superzvaigzne, 98 gadus vecais (tieši šodien viņam paliek 99 gadi) Henrijs Kisindžers uzstājās Davosas ekonomikas forumā ar savu Ukrainas kara risinājuma piedāvājumu.
Kisindžers banketā Kremlī kopā ar Krievijas augstākā līmeņa amatpersonām – Anatoliju Čubaisu, Elvīru Nabiuļinu un Anatoliju Kudrinu ©Ekrānšāviņš

Kisindžera “piedāvājums” obligāti jāliek pēdiņās, jo tajā nav nekā saturīga pēc būtības. Jāpārtrauc karadarbība, jāuzsāk sarunas, un tad jau redzēs... Rietumi nedrīkstot aizmirst Krievijas nozīmi Eiropā, tāpēc tie nedrīkstot “ļauties īstermiņa emocijām”. Ukraina jāpiespiež sēsties pie sarunu galda un vienoties. Ar ko? Ar agresoru.

Šī Kisindžera runa izpelnījās dažādus epitetus. Manuprāt, tā bija apkaunojoša. Viņa paša kādreizējo cieņu un apbrīnu iznīcinoša. Par šo runu trāpīgāk nekā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis neviens nepateiks: “No tālas pagātnes iznirst, piemēram, misters Kisindžers un saka, ka Krievijai vajadzētu atdot gabaliņu Ukrainas. It kā lai neatgrūstu Krieviju no Eiropas. Tāda sajūta, ka misteram Kisindžeram kalendārā būtu nevis 2022. gads, bet gan 1938. gads, un viņš domā, ka uzrunā auditoriju nevis Davosā, bet Minhenē.”

Lai nepaliktu nekādas divdomības, lai attieksme būtu absolūti skaidra, Zelenskis Kisindžeram kā ebrejs ebrejam atgādināja, ka Vācijā dzimušais Kisindžers 1938. gadā 15 gadu vecumā pats bēga no nacistiskās Vācijas. “Viņš visu labi saprata, un tolaik no viņa nedzirdēja, ka vajadzētu tā kā adaptēties nacismam. Tā vietā, lai glābtos vai cīnītos ar viņiem.”

Par šo Kisindžera performanci varētu pat nerunāt, ja to nebūtu izteikusi tik leģendāra personība. Diplomātijas vēsturē uz mūžīgiem laikiem ieies viņa 1971. gada slepenais lidojums uz Pekinu. Tas notika viņa oficiālās vizītes Pakistānā laikā. Atgādināšu, ka tajā laikā Ķīnai ar ASV vispār nebija diplomātisku attiecību un par “īsto” Ķīnu ASV atzina Ķīnas republiku (Taivānu). Kisindžers Pakistānā nosimulēja gremošanas slimību, pa kluso atstāja viesnīcu Karači un tikpat slepeni (runā pat, ka paslēpies kaut kādā kastē) aizlidoja uz Ķīnu, kur sarunās ar komunistiskās Ķīnas valdības vadītāju, otro cilvēku valstī Čžou Eņlaju panāca vienošanos par savstarpēju atzīšanu un tālāku Ķīnas un ASV sadarbību. Tagad pēc vairāk nekā pusgadsimta nav vairs īsti skaidrs, kam šī sadarbība vairāk palīdzējusi - Ķīnai vai ASV. Iespējams, ka tieši ķīnieši tolaik aptinuši ap pirkstu diplomātiskās izveicības “ģēniju” - Kisindžeru.

Lai kā arī nebūtu, Kisindžers, bez šaubām, ir leģendāra persona. Var pat teikt, ka viņš iemieso veselu laikmetu. No agras bērnības atceros šos ārvalstu politiķus ar skanīgajiem britu karaļu vārdiem - Ričards Niksons un Henrijs Kisindžers. ASV prezidents un viņa nacionālās drošības padomnieks, vēlāk arī valsts sekretārs. Tieši Kisindžera vadībā notika ģeostratēģiskā pasaules pārformatizēšana, kuras laikā komunistiskā Ķīna kļuva gandrīz vai ASV sabiedrotā cīņā pret PSRS vadīto komunistisko bloku, kas neļāva šīm divām komunisma lielvarām apvienoties pret tā dēvēto brīvo pasauli.

Taču tagad tas viss ir vēsture, un Kisindžers šo savu “izcilības” slavu ir laika gaitā pamatīgi paputinājis. Viņš jau labi sen kā iemantojis “putinsapratēja” slavu, bet tagad Davosā pamanījās izšķērdēt savas autoritātes pēdējās paliekas. No šī aspekta viņš atgādina izcilo norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu, kurš jau dziļā vecumā izniekoja visu savu garajā mūžā iegūto slavu un cieņu, izsakot atbalstu Hitleram. Lai arī šis atbalsts bija tīri simbolisks, pat netiešs, tas uz visiem laikiem sabojāja pasaules attieksmi pret viņu.

Novērotāji, kuri Kisindžeru pazīst labāk, norāda uz viņa neslēpto mīlestību uz naudu, greznībām un godkāri. Ņemot vērā to, ka vienlaikus ar Kisindžera izteikumiem līdzīgas idejas uzpeldēja arī citviet, pastāv pamatotas aizdomas, ka Kremlis caur savu ilgos gados veidoto un regulāri piebaroto aģentu tīklu veic masīvu propagandas ofensīvu, kuras mērķis ir izdarīt spiedienu ne tikai uz Ukrainas prezidentu, Ukrainas politisko šķiru un tautu, bet gan radīt noteiktu fonu visu šo šolcu, makronu un citu “reālpolitiķu” piedāvājumiem, kuri pēc formas varbūt nav tik nepieņemami, bet pēc būtības no Kisindžera “plāna” daudz neatšķiras.

Šeit noteikti jāpiemin arī “The New York Times” 19. maija ievadraksts, kuru caurvij tā pati ideja. Krievija karu zaudēt nevar. Ukraina savukārt to nevarot uzvarēt, tāpēc jautājums jārisina piekāpjoties. Jāpiekāpjas, protams, Ukrainai, jo nav ko dzīties pakaļ “iluzorai uzvarai”. Miers apmaiņā pret teritoriju. Pat ja tas viltīgi netiek pateikts, tad ideja - vispirms sarunas par uguns pārtraukšanu un pēc tam par robežām - ir tās pašas formulas slēptā forma.

Par to, ka šāda formula - miers pret teritoriju - faktiski sagrauj visu pēdējo 70 gadu pasaules kārtību, kura fiksēta 1975. gada Helsinku vienošanās nobeiguma aktā, kaut kā tiek aizmirsts. Atbilde uz jautājumu, kāda būs pasaules kārtība, kad izrādīsies, ka valstis var ar spēku iekarot un anektēt citas valsts teritoriju un mierīgi dzīvot tālāk, netiek sniegta. Par to, ka šādi precedenti varētu būt lipīgi un pasauli stumj tālāk uz jaunu pasaules pārdali (pasaules kara pusi), netiek runāts vispār.

Lai visiem šiem “reālpolitikas” cienītājiem atgādinātu, ar ko šāda “reālpolitika” beidzas, Zelenskis “The New York Times” virzienā pateica tos pašu vārdus, kurus veltīja Kisindžeram: “Varbūt “The New York Times” 1938. gadā rakstīja kaut ko līdzīgu, bet atgādinu, šobrīd ir 2022. gads.”