Vai valdošajai koalīcijai ir iespēja veikt politisko pašnāvību?

Valkas mērs ar milzu bažām gaidot nākamo apkures sezonu un baidās, ka daudziem nebūs pa kabatai šos siltuma rēķinus apmaksāt. Taču uz jautājumu, vai lielākā daļa krīzes smaguma nebūs jāuzņemas pašvaldībām, viņš atbild: “Mana cerība ir uz to, ka šogad ir vēlēšanu gads. Vēlēšanu gadā pateikt - nu, pašvaldības, kulieties pašas, - tā būtu valdošo politisko spēku pašnāvība.”

Krauklis ir ļoti pieredzējis politiķis, tāpēc grūti noticēt, ka viņš ir tik naivs, ka tic tam, ko pats saka. Viņš labi zina mūsu politisko realitāti, tāpēc saka to, ko politikā pieņemts teikt, un pie viena viegli piedraud Rīgas vadībai - uzņemieties arī jūs kādu daļu atbildības, citādi...

Jā, un kas tad būs, ja Rīgas valdība, līdzīgi kā ne reizi vien, ar pašvaldībām daudz nerēķināsies un pēc būtības pasūtīs tās turpat, kur regulāri sūta arī pārējos “trīspusējās sadarbības” partnerus - uzņēmējus un arodbiedrības? Jā, kas tad būs? Krauklis saka, ka tā būšot politiskā pašnāvība. Interesanti. Kā kādā kādreiz populārā filmā teica viens no tās varoņiem: un no šīs vietas palūgšu sīkāk.

Kādā veidā valdošās koalīcijas partijas var izdarīt politisko pašnāvību? Tas ir nepārvarēt 5% barjeru vai saņemt tik maz mandātu, ka vara pāriet opozīcijai. Kas valdošajai koalīcijai būtu jāizdara? Koalīcijai kopumā, nevis atsevišķām partijām. No kaut kādām reālistiskām lietām.

Ja vēlēšanas būtu nākamā gada 1. aprīlī, tad tiešām valdošā koalīcija varētu zaudēt varu, ja pilnībā norobežotos no apkures tarifu pieauguma kompensēšanas. Taču vēlēšanas būs 1. oktobrī, kad apkures sezona vēl nav sākusies. Līdz ar to priekšvēlēšanu kampaņā apkures tarifi un to kompensācijas būs tikai teorētiski nākotnes jautājumi, par kuriem daudz ko varēs sasolīt, bet pēc vēlēšanām teikt kā vienmēr - nu kā varēja nesolīt? Tagad, redziet, reālā situācija ir tāda, ka... nu, saprotiet, nauda galu galā neaug kokos, un vispār... starptautiskā situācija ir tāda, ka... zirgus uz pārceltuves nemaina. Un tā tālāk, un tādā garā. Tā tas ir bijis vienmēr, un kāpēc lai šoreiz būtu citādi?

Vēl jo vairāk tāpēc, ka nepārprotamā valdības pusē ir sabiedriskie mediji, kuri ar nerimstošu degsmi kritizē opozīciju, dažādus marginālus personāžus un politiskos strāvojumus, jau retāk atsevišķus ministrus vai ierēdniecību, taču tikpat kā nekad valdību un valdošo koalīciju kopumā. Tas ir, nevis norāda valdībai, ka tā kaut ko varētu izdarīt labāk, bet gan ka tās vietā varētu nākt cita. Sabiedriskajos medijos pārliecinoši dominē viedoklis, ka esošā valdība un tās vadītājs ir labākā iespējamā kombinācija un “kāda tad cita, ja ne šī”.

Kaut kāda taisnība jau šajos apgalvojumos ir, lai gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja Kariņa valdība būtu kritusi, tad ātri vien tiktu izveidota jauna, ne par matu sliktāka, drīzāk labāka. Arī bez “Saskaņas”, un, ja kādam tas svarīgi, tad arī bez ZZS. Jaunu valdību vienmēr var izveidot, ja tikai ir tāda vēlēšanās, bet Kariņa laikā šādas vēlēšanās nebija.

Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka valdošos politiskos spēkus šī valdība un tajā valdošā kārtība pilnībā apmierināja un turpina apmierināt. Šo apmierinājumu rada divi faktori. 1) Neviens nejaucas cita ietekmes sfērā, citādi sods, kā gadījumā ar NA, kuras ministram bija jāaiziet tikai tāpēc, ka NA neapmierināja citas partijas ministra darbs. 2) Tā noklāj gandrīz visu elektorāta politisko spektru, izņemot putinistus. No dedzīgiem ulmanistiem līdz kvēliem Martas Krustiņsones ideju mantiniekiem.

Rezultātā vēlēšanu ceļā (bet vēlēšanas politiķiem ir paliels stress) var tikai nedaudz pamainīties iekšējais spēku sadalījums “valdošajos”, bet ne paši “valdošie”. Kaut kādas korektīvas var ienest jaunais “Pīlēna saraksts” un “Progresīvo” iekļūšana Saeimā, bet kopējo vektoru tas mainīt nevar. Kariņš varētu kaut līdz rudenim aizbraukt uz Jaunzēlandi un vispār nekur nejaukties, viņu tāpat ievēlētu ar visu “Vienotību”.

Tāpēc cerēt uz to, ka valdība uzņemsies kādu lielāku atbildību vienalga par ko, tajā skaitā par palīdzību trūcīgākajai iedzīvotāju daļai, ir naivi. Tā vietā līdz pat vēlēšanām visi varēs jaukt pieminekli. Ar muti, protams. Ne velti Saeima nosprauda termiņu 15. novembri. It kā saistībā ar valsts svētkiem, līdz kuriem piemineklis būtu jānojauc, bet patiesībā saistībā ar vēlēšanām. Lai līdz vēlēšanām par nojaukšanu varētu runāt, bet nekas nebūtu jādara.

Atceraties, uz iepriekšējām vēlēšanām bija ļoti daudz runu par OIK atcelšanu. Un kādas sekmes? Es domāju ar atcelšanu. Ak, nekādas. Nu tad atkal par to var parunāt. Un patiesi, jau atsākušās runas par OIK atcelšanu. Jo vēlēšanas nāk un jāaktivizē mēles muskulis. Jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā. Tas taču esot politiķu galvenais darbs. Runas par darbu, nevis pats darbs.

Tā ka Kraukļa kungam varu droši teikt - runas par atbalstu pašvaldībām būs. Bet paša atbalsta nebūs. Laiks jau tā kā ielāgot valdošos tikumus.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā