Rašistu līdere Tatjana Ždanoka atklāj "cietoksni varoņpilsētā Libavā"

Sākšu tomēr ar citu ziņu, kas gan cieši sasaucas ar virsrakstā minēto. Pazīstamā “Vienotības” politiķe Lolita Čigāne ievietojusi sociālajos tīklos bildes ar Maskavas nama attēliem Rīgā, Alfrēda Kalniņa ielā, ar parakstu: “Maskavas nams Rīgā turpina darboties? Kā tas iespējams?!?”
LKS līderi Tatjana Ždanoka, Miroslavs Mitrofanovs un Valērijs Kravcovs atklāj partijas biroju Liepājā ©Ekrānšāviņš

Tiešām, kā? Lai to uzzinātu, Čigānei nav jāraksta izbrīnīti ieraksti tviteros, bet gan jāpajautā saviem cīņu biedriem valdošajā koalīcijā. Turklāt pie viena viņa varētu arī pajautāt saviem partijas biedriem, kuri ieņem vadošos amatus valdībā, kāpēc tiek pieļauta gluži atklāta ņirgāšanās par valsts varu, kuru demonstrē atsevišķi Latvijas Krievu savienības (LKS) aktīvisti.

Piemēram, neslēptais provokators Jevgeņijs Osipovs. Viņš šajās dienās LKS partijas biroja atklāšanā Liepājā sagaidīja kustības līderi Tatjanu Ždanoku ar šādu militāras formas raportu: “Tatjana Arkadjevna, atļaujiet ziņot. Mūsu partijas cietoksnis varoņpilsētā Libavā gatavs uzņemšanai.” Tieši ko Osipovs gatavojas uzņemt, viņš neprecizēja, lai gan to var nojaust ne tikai no šī raporta, kurā Liepāja tiek nosaukta Krievijas impērijas laika vārdā, bet arī agrākās Osipova darbības.

Atgādinu, ka neilgi pēc kara sākuma februāra beigās viņš, iznācis no Krievijas konsulāta Liepājā, Liepu ielā, draudēja tur sanākušajiem piketētājiem, ka “esmu šeit atnācis, lai brīdinātu jūsu līdzgaitniekus. Ja Liepājā tāda situācija atkārtosies, tad vainīgie tiks sodīti... Skaidrs?” Toreiz viņš izmantoja burtiski to pašu leksiku, kādu izmantoja Putins dažas dienas pirms iebrukuma Ukrainā, draudot bargi sodīt “visus nacistiskos noziedzniekus”. Citā valstī. Pagaidām citā.

Lai arī konkrētajā situācijā Osipovs bija gatavs uzņemt partijas vadību ar Ždanoku, Miroslavu Mitrofanovu un Liepājas aktīvistu Valēriju Kravcovu priekšgalā, plašākā nozīmē viņš ir gatavs uzņemt Putina “krievu pasaules” ieviesējus, kuri atbrīvotu to pašu Kravcovu no nepieciešamības mācīties latviešu valodu. Atcerēsimies, ka savulaik Kravcovam latviešu valodas nezināšanas dēļ Saeimā bija nopietnas problēmas.

Visa pēdējā laika LKS darbība liecina, ka šie provokatori - Osipovs, Kravcovs un Ždanoka - neslēpti gaida savu “atbrīvošanu” no latviešu nacionālistu kundzības “mūsu Latvijā”. Tāpēc pamatots ir Sibīrijā dzimušā latviskās izcelsmes krieva (jo pagaidām vēl Krievijas pilsonis), Liepājā dzīvojošā Martina Levuškāna jautājums: “Pretīgi. Starp citu, Osipovs tiešām ir ļoti bīstams Latvijas drošībai un neatkarībai un ir tieši saistīts ar Krievijas vēstniecību un konsulātu Liepājā un pat neslēpj to. Liels jautājums, kādēļ viņš joprojām nav cietumā. Tagad šis cilvēks, visticamāk, kandidēs Saeimas vēlēšanās kā 1. numurs LKS Kurzemes sarakstā. Neticami. Jevgeņijs un Jeļena Osipovi BURTISKI ir Kremļa rokas Liepājā, pat pēc konsulāta likvidēšanas.”

Tiešām, kāpēc viņš vēl nav cietumā? Atšķirībā no Čigānes netēlošu, ka nesaprotu, kāpēc visas LKS aktīvistu provokācijas tiek pieļautas. Tam pamatā ir divi viens otru papildinoši faktori. Pirmām kārtām (es domāju, tas arī ir īstais iemesls) - bailes. Vienkārši inteliģenta, bērnībā kārtīgi aprūpēta cilvēka dabiskās bailes no brutāla, agresīva, mežonīga spēka, kas balstās uz principu - ja ir spēks, tad prātu nevajag.

Lielai latviešu daļai, kas bērnību pavadījuši kā apspiesta minoritāte lielajās Latvijas pilsētās, šīs dzīvnieciskās bailes nāk no padomju ēras, bet valdības vadītājam Krišjānim Kariņam tās nāk no skolas gadiem, kas viņam sakrita ar tolaik ASV realizēto desegregācijas politiku. Tas ir, dažādu iedzīvotāju slāņu sadzīvisku sajaukšanu jau no agras bērnības. Tieši pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ASV labi audzināto balto vidusšķiras bērnu skolās mērķtiecīgi tika iepludināta gluži cita kultūra - melnādainie sociāli zemāko slāņu bērni ar pavisam citu savstarpējo attiecību kultūru. Kultūru, kurā fiziskais spēks un agresivitāte spēlē izšķirošo lomu. Kariņam šie bērnības pārdzīvojumi (kas viņa pazinējiem nav nekāds noslēpums) acīmredzami nav palikuši bez sekām.

Tomēr bailes vienmēr var mēģināt pārvarēt. Ja ir kāds būtisks iemesls to darīt. Taču ja ir tieši otrādi? Ja bailes nav vienīgais faktors? Ja ir vēl kāds cits pamudinošs iemesls ļauties bailēm, tad kāpēc tās pārvarēt? LKS eksistence vēlēšanās valdošajiem politiskajiem spēkiem ir ārkārtīgi izdevīga. Tā būtiski sašķeļ krievvalodīgo elektorātu, novājina “Saskaņu”, bet LKS nobīda politiskajā “leprozorijā”, ar kuru pat runāt neklājas un kuru izdevīgā brīdī, jau pēc vēlēšanām, varētu izslēgt no legālās politikas. Savukārt, lai ko teiktu “Saskaņa” par savu etnisko neitralitāti un uzticību Latvijas valstiskumam, tās galvenais vēlētājs tradicionāli ir bijis krievvalodīgs. Varbūt ne gluži putinists, bet vismaz uz to pusi.

Tagad pēc kara sākuma “Saskaņai” ir pienākuši vēl grūtāki laiki nekā pēc partijas ikonas Nila Ušakova katapultēšanās uz Briseli. Centieni izslīdēt caur Ukrainas kara nosodījuma/atbalsta ūdens strūklām iet smagi, un no šī aspekta LKS proputiniskā pozīcija Ždanokai, Osipovam & Co dod acīmredzamas priekšrocības. Viņiem nekas vairs nav jātēlo un ne no kā nav jāslēpjas, jo jautājumu - kāpēc šie personāži vēl nav cietumā - neuzdod Čigāne vai citi latvieši. Par drošības dienestiem nemaz nerunāsim. To uzdod Sibīrijā dzimis latviešu izcelsmes Krievijas pilsonis. Tātad formāli krievs. Kuram acīmredzot nav šo “inteliģento botāniķu” kompleksu, par kuriem Osipovs, Ždanoka un visa Kremļa TV propagandistu trupa atklāti ņirgājas. Un laikam jau ne bez pamata.

Vienīgais mierinājums, ka beigu beigās tomēr parasti uzvar nevis agresīvākais un nekaunīgākais, bet gan tas, kuram vairāk prāta un vairāk sabiedroto. Tas pats “inteliģentais botāniķis”.