Džo Baidens aicina Putinu necerēt, ka Rietumi sāks svārstīties un salūzīs

Maija pēdējā dienā ASV prezidents Džo Baidens izdevuma “The New York Times” viesu slejā publicējis programmatisku rakstu par ASV pozīciju Krievijas – Ukrainas karā. Raksta nosaukums jau daudz ko pasaka: “Ko Amerika darīs un ko nedarīs Ukrainā”.
©https://www.nytimes.com/2022/05/31/opinion/biden-ukraine-strategy.html?referringSource=articleShare

Šis raksts parādījās pēc pretrunīgi vērtētā Baidena izteikuma par to, ka Ukrainā ilgi gaidītos HIMARS raķešu kompleksus piegādās ar samazināta lidojuma rādiusa lādiņiem. Nevis ar maksimālas darbības rādiusa raķetēm, kas spēj veikt triecienus līdz pat 300 km tāliem mērķiem, bet gan tikai 60-70 km tāliem. Tā kā neilgi pirms tam pret šo raķešu piegādi ļoti asi iebilda Krievijas vēstnieks ASV Anatolijs Antonovs, daudzi novērotāji (tajā skaitā arī es) izteica pārmetumus, ka Baidens “noliecies” un devis Putinam iespēju sajust kārtējo, kaut nelielu, bet diplomātisku uzvaru.

Lai arī šādi raksti parasti tiek gatavoti pietiekami ilgi, bet pēc Baidena izteikuma par raķetēm pagāja burtiski nepilnas divas dienas, raksta tonalitāte liecina, ka tā tomēr ir atbilde tieši uz šiem pārmetumiem.

Liela raksta daļa adresēta Putinam personīgi. Piemēram, frāze, ka “ASV nemēģina panākt viņa [Putina] gāšanu Maskavā”. Baidens visai nepārprotami cenšas pateikt Putinam: ja tu izbeigsi karu Ukrainā pasaulei pieņemamā veidā, tad mēs netraucēsim tev arī tālāk valdīt Kremlī, kā tev labpatīkas. Savus opozicionārus vari dauzīt un indēt cik gribi, bet nelien ar saviem noteikumiem ārpus robežām.

Rakstā skaidri norādīts, ka “mēs nemeklējam karu starp NATO un Krieviju... kamēr ASV un mūsu sabiedrotajiem netiek uzbrukts, mēs tieši neiejauksimies konfliktā, tāpat kā nesūtīsim amerikāņu karaspēku karot Ukrainā vai uzbrukt Krievijas spēkiem. Mēs neiedrošināsim un neļausim Ukrainai uzbrukt aiz tās robežām. Mēs negribam pagarināt karu tikai tāpēc, lai nodarītu sāpes Krievijai.”

Šos vārdus var arī tulkot kā kārtējo mēģinājumu pielabināt pūķi, taču es nebūtu tik kategorisks. Raksta kopējā tonalitāte ir izturēta pietiekami stingra. To drīzāk var vērtēt kā vienu no pēdējiem piedāvājumiem - Putin, beidz fantazēt par “jauno pasaules kārtību”, nolaidies uz zemes un beidz draudēt ar kodolpogu.

Baidens šai Putina kodolšantāžai pieskaras bez aplinkiem: “Es zinu, ka daudzi cilvēki visā pasaulē ir nobažījušies par kodolieroču lietošanu. Šobrīd mēs neredzam nekādas pazīmes, ka Krievija būtu gatava lietot kodolieročus Ukrainā, lai arī Krievijas regulārā kodolzobena vicināšana pati par sevi ir bīstama un ārkārtīgi bezatbildīga. Ļaujiet pateikt skaidri: jebkāda kodolieroču izmantošana šajā konfliktā, vienalga kādā mērogā, būs mums, tāpat kā visai pārējai pasaulei pilnībā nepieņemama un izraisīs ļoti nopietnas sekas.”

Diplomātiskā valodā Baidens it kā izsakās pietiekami skaidri - kodolieroču lietošanu mēs nepiecietīsim, un sekas būs nopietnas. Taču nav pārliecības, ka šāds skaidrības līmenis Putinam būs pietiekams. Lai arī Baidens pat speciāli piesaka - lai būtu pilnīgi skaidrs - tāpat paliek neskaidrs, ko īsti nozīmē - mums tas būs absolūti nepieņemams - un kādas būs tās “nopietnās sekas”?

Jāatceras, ka Putina apkārtējās pasaules uztvere stipri atšķiras no Rietumu caurmēra politiķa uztveres līmeņa. Par visām tām “nopietnajām sekām”, “dziļajām bažām”, “augstajām cenām” Kremļa TV propagandisti jau gadiem ņirgājas diendienā, tāpēc nav pārliecības, ka šo Baidena brīdinājumu Putins uztvers adekvāti.

Zināmā mērā tieši līdzīga retorika Putinu lielā mērā maldināja pirms iebrukuma Ukrainā. Viņš bija pārliecināts, ka nekas vairāk par “īpaši asu nosodījumu” no Rietumu puses nesekos, un viņš, visticamāk, nebūtu daudz kļūdījies, ja ne pasaulei negaidītā Ukrainas varonīgā pretošanās, ko savā rakstā atzīmē arī Baidens. Arī šajā rakstā Baidena nekonkrētie draudi par “nopietnajām sekām” diez vai atstās kādu būtisku ietekmi uz Putina plāniem. Daudz nomierinošāki ir Baidena izteikumi (balstīti uz izlūkdienesta datiem), ka neesot nekādu indikāciju par Krievijas gatavību kodolieročus izmantot.

Ko Baidens sola Ukrainai? Viņš skaidri apliecina, ka ASV ir Ukrainas pusē un strikti turas pie principa - “neko par Ukrainu bez pašas Ukrainas”, noraidot Putina skaļi afišēto un varbūt citu Eiropas līderu [Makrona?] klusībā loloto ideju, ka mums, lielajiem, šī spēle pašiem jāizrullē un Ukraina jānoliek fakta priekšā.

Rakstā Baidens formulē ASV galamērķi: “Mēs gribam redzēt demokrātisku, neatkarīgu, suverēnu un plaukstošu Ukrainu, kas var novērst un sevi aizsargāt no tālākas agresijas. Kā teicis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, beigu beigās šis karš “var beigties tikai diplomātiskā ceļā”. Jebkuras sarunas atspoguļo situāciju kaujas laukā, tāpēc mēs operatīvi nosūtījām Ukrainai ievērojamu ieroču un munīcijas apjomu, lai tā var cīnīties kaujas laukā un iegūt stiprākas pozīcijas pie sarunu galda. Tāpēc mēs nolēmām piegādāt Ukrainai modernākas raķešu sistēmas un precīzākus lādiņus.

Mēs turpinām sadarboties ar mūsu sabiedrotajiem un partneriem Krievijas sankciju jautājumā. Tās ir smagākās, kādas jebkad bijušas lielai ekonomikai. Mēs turpināsim Ukrainai piegādāt modernos ieročus, ieskaitot prettanku raķetes “Javelin”, pretgaisa raķetes “Stinger”, smago artilēriju, precīzas raķešu sistēmas, radarus, bezpilota lidaparātus, helikopterus Mi-17 un munīciju. Mēs turpināsim miljardiem vērtu finanšu palīdzību, kuru noteicis Kongress.”

Kā redzam, nekas netiek teikts par tankiem, bruņumašīnām un iznīcinātājiem. Faktiski netiek solīta tāda bruņojuma piegāde, kurš varētu militāri sadragāt Krievijas spēkus. Baidena nosauktie tomēr vairāk ir aizsardzības, nevis uzbrukuma ieroči. No otras puses, Ukrainai smago bruņutehniku (tiesa, ne to modernāko) piegādā Eiropas valstis, tā ka Baidena piedāvājums iekļaujas kopējā raksta vēstījumā Putinam. Proti, tajā iztrūkst frāzes - Ukrainai karā ir jāuzvar, bet Krievijai jāzaudē. Toties tur ir frāze, ka jānodrošina Ukrainai labāka pozīcija pie sarunu galda, kas cita starpā nozīmē: Putin, nomierinies un atslābsti. Ja uzvedīsies prātīgi, tad viss beigsies nevis Hāgā, bet gan pie sarunu galda kaut kur Stambulā.

Baidens ieskicē ASV stratēģisko situācijas redzējumu: “Mums jāpalīdz Ukrainai tai grūtā brīdī ne tikai tāpēc, ka tā ir pareizi darīt. Tas atbilst mūsu vitālajām nacionālajām interesēm. Nodrošināt mieru un stabilitāti Eiropā, kā arī skaidri likt saprast, ka spēks nedod tiesības. Ja Krievija nesamaksās smagu cenu par savām izdarībām, tad tas būs signāls citām potenciālajām agresorvalstīm [pirmām kārtām Ķīnai], ka tās arī var iekarot un pakļaut citu valstu teritorijas. Tas pakļautu izdzīvošanas riskam citas mieru mīlošas demokrātijas un varētu iezīmēt beigas noteikumos balstītai pasaules kārtībai. Tas pavērtu durvis agresijai arī citur ar katastrofiskām sekām visai pasaulei.”

Rakstu Baidens noslēdz ar solījumu būt kopā ar ukraiņu tautu cīņā pret brīvības ienaidniekiem un aicina Putinu nepieļaut kārtējo kļūdu, gaidot, ka “mēs tuvāko mēnešu laikā sāksim svārstīties un salūzīsim”. Tas nenotikšot, sola Baidens. Diemžēl gandrīz mēnesi ilgā muļļāšanās ar ES sankciju sesto pakotni un tās nepārliecinošais saturs ļauj Putinam cerēt tieši uz to - ka Rietumi vai vismaz daļa no tiem patiešām sāks svārstīties un salūzīs zem inflācijas un energoresursu cenu spiediena. Taču tā jau ir cita raksta tēma.