Eiropa turpina savilkt žņaugu ap Krievijas ekonomikas kaklu

Pēc mēnesi ilgas skaņošanas ES sestā sankciju pakotne beidzot pieņemta. Pareizāk jau būtu rakstīt “pēc mēnesi ilgas muļļāšanās”, bet pieturēsimies pie principa – labāk vēlāk nekā nekad.
©Scanpix

Šīs sestās sankciju pakotnes vērtējums svārstās no piesardzīgi optimistiska - beidzot krievu kara mašīnai tiek atņemta prāva daļa finansiālās degvielas - līdz sašutušam pesimismam - pēc aģentūras “Bloomberg” (kura visai bieži pieķerta Krievijai labvēlīgas informācijas publicēšanā) aplēsēm kopējie Krievijas nesaņemtie ienākumi varētu būt 22 miljardi dolāru gadā. Atkārtoju - gadā - pie pašreizējiem Krievijas energoresursu eksporta ieņēmumiem ap 800 miljoniem dolāru dienā. Respektīvi, šī sankciju pakotne tāds oda kodiens krievu lācim vien būšot.

Taču nesteigsimies ar kategoriskiem vērtējumiem. Pirms apskatīsim konkrētās sankcijas, precizēsim pirmām kārtām paši sev, kāds ir šo sankciju galvenais mērķis. Ja par tādu uzskatām karadarbības drīzu apturēšanu, tad, visticamāk, šis mērķis šādā veidā nav sasniedzams. Tas gan var būt blakus faktors, bet šīm sankcijām nav tiešas ietekmes uz Krievijas militārajām darbībām. Tad kāds ir to mērķis?

Lai cik paradoksāli tas skanētu, šo sankciju galvenais mērķis ir tieši tas, par ko diendienā bazūnē Kremļa TV propaganda. Proti, Rietumi vēlas Krieviju novājināt. Taču ar šo vienu teikumu arī beidzas propagandistu taisnība. Ja kolektīvais Solovjovs šo novājināšanu pamato ar Rietumu gluži vai iedzimto (kopš Aleksandra Ņevska laikiem) “rusofobiju” un naidu pret visu krievisko, tad pasaule šo vēlmi Krieviju novājināt pamato gluži pragmatiski. Sankcijas ir sods par Krievijas agresīvo uzvedību - konkrēti iebrukumu Ukrainā - un pasaules pašsaprotama vēlme šāda tipa agresijas aktus nekad vairs nepieļaut.

Tieši ilgstošā nepamatotā krievmīlība, kura atsevišķās valstīs, piemēram, Francijā un citās Dienvideiropas valstīs, joprojām daļēji saglabājusies pat vēl tagad, ļāva Putina kara mašīnai daudzu gadu laikā uzņemt apgriezienus un radīja Kremlī maldīgu nesodāmības izjūtu. Tagad liela Eiropas politiskās šķiras daļa ir tā kā atjēgusies un sapratusi, ka “kaut kas ir jādara”. Tiesa, tikai daļa un pat tā nav līdz galam sapratusi - kas tieši jādara? Šis apjukums arī atspoguļojas sankciju haotiskumā un saturiskā neviendabībā.

Ārpus iekavām atstāsim acīmredzamo faktu, ka ne visas ES valstis karu Ukrainā uztver vienādi. Tā ir atsevišķa raksta tēma, tāpēc šoreiz neaplūkosim to motivāciju, kāpēc Ungārija, Kipra, Itālija, Bulgārija vai Francija ieņem to vai citu pozīciju. Ko ietver ES sankciju sestā pakotne, un kādas varētu būt šo sankciju sekas?

Galvenais šīs sestās pakotnes trieciens vērsts pret Krievijas naftas eksportu. Sešu mēnešu laikā ES dalībvalstīm jāizbeidz Krievijas jēlnaftas imports pa jūras ceļiem un astoņu mēnešu laikā naftas produktu imports. Šis pārejas periods tiek dots, lai pabeigtu jau esošos līgumus. Atsevišķs pagarinājums ir dots Bulgārijai, kuras lielākajai naftas pārstrādes rūpnīcai atļauts iepirkt Krievijas naftu līdz 2024. gadam.

Šīs sankcijas neattiecas uz naftas cauruļvadu “Družba”. Galvenais tā zars iet caur Baltkrieviju uz Poliju un Vāciju, bet dienvidu atzars - caur Ukrainas ziemeļrietumiem uz Slovākiju, Čehiju un Ungāriju. Šī cauruļvada ziemeļu atzars iet arī uz Ventspili un Būtiņģi, taču pa to jau labi sen kā nafta vairs neplūst, jo tā vietā Krievija uzbūvēja savu iekšējo naftas vadu uz Ustjlugas ostu Somu jūras līcī netālu no Sanktpēterburgas.

Polija un Vācija ir apņēmušās līdz gada beigām pilnībā pārtraukt naftas iepirkšanu no Krievijas arī pa šo naftas vadu. Pakāpeniski plāno samazināt Krievijas naftas iegādi pa cauruļvadiem arī trīs minētās Centrāleiropas valstis, kurām nav izejas pie jūras.

Faktiskos skaitļos šīs sankcijas jāvērtē kā visnotaļ nopietnas. Kopējais Krievijas naftas eksports ir 230 miljoni tonnu gadā plus 144 miljoni tonnu naftas produktu eksports (pārsvarā pusfabrikāti, kuri vēl tālāk jāapstrādā). No šī jēlnaftas apjoma uz Eiropu tiek eksportēts aptuveni 100-110 miljoni tonnu, uz Ķīnu - 80 miljoni tonnu un aptuveni 40 miljoni tonnu uz pārējo pasauli.

Caur naftas vada “Družba” dienvidu atzaru gadā tiek eksportēts mazāk par 15 miljoniem tonnu naftas (mazāk par 15% no visa Krievijas naftas eksporta uz Eiropu). Teiksim, Ungārija pērn pa to saņēma 3,6 miljonus tonnu, kas uz kopējā fona ir pavisam niecīgs apjoms. Tas nozīmē, ka Krievijas eksports Eiropas virzienā jau līdz gada beigām samazināsies par 90 miljoniem tonnu (gada pārrēķinā). Tiek lēsts, ka citos tirgos Krievija varētu atrast papildu pircējus ne vairāk kā 20 miljoniem tonnu (gada pārrēķinā). Līdz ar to Krievijas jēlnaftas eksports jau nākamgad samazināsies par vismaz 70 miljoniem tonnu. Vismaz, jo jau sākušās runas par nākamo sankciju pakotni, kas varētu būt vērsta pret tankkuģu apdrošināšanu, kuri ved Krievijas naftu, kas vēl vairāk apgrūtinās Krievijas naftas eksportu.

Lai bilde būtu pilnīga, jāpiebilst, ka naftas eksporta aizliegums attiecas arī uz naftas produktiem, kurus Krievijas naftas pārstrādes kombinātiem jau tūlīt pat vienkārši nebūs kur likt. Ņemot vērā to, ka Krievijai nav nekādu rezervuāru, kur varētu uzkrāt nerealizēto naftu un naftas produktus “līdz labākiem laikiem”, naftas eksporta samazinājums nozīmē tās ieguves samazinājumu. Tiek lēsts, ka naftas ieguves apjomu samazinājums līdz gada beigām varētu pārsniegt 25%.

Papildu ilgtermiņa problēma ir tā, ka naftas ieguvi nevar samazināt, vienkārši aizgriežot krānu vai apturot pumpēšanas sistēmas darbību. Naftas urbuma aiztaisīšana ir sarežģīta inženiertehniskā operācija, bet vēl grūtāk ir šo reiz aiztaisīto urbumu no jauna attaisīt. Tā kā no Krievijas jau ir aizgājušas visas četras pasaules vadošās naftas urbumu apkalpošanas kompānijas - “Halliburton”, “Schlumberger”, “Baker Hughes” un “Weatherford International”, tad Krievijas naftas nozari gaida ilgstošs pagrimums.

Cik straujš vai pakāpenisks būs šis pagrimums, šobrīd grūti spriest, bet, ja atceramies šo sankciju stratēģisko mērķi, tad tas noteikti tiks sasniegts - Krievija tiks ekonomiski novājināta, un, ja tai vēl kādreiz ienāks prātā “varam atkārtot”, tad tā zinās, ka var sagaidīt arī kaut ko vairāk par “dziļām bažām”. Tad tā zinās, ka var sagaidīt Putinam kā džudistam labi pazīstamos “žņaugšanas paņēmienus”. Vai tas Krieviju atturēs no “nedarbiem”, tas jau ir cits jautājums.