Putins jau pilnīgi atklāti draud Latvijai, Baltijai un visai pasaulei

NATO austrumu flanga valstu vadītāju Bukarestes sanāksmes priekšvakarā Putins nācis klajā ar kārtējām prātulām par vēsturi un fantāzijām par savu vietu šodienas pasaulē. Saucot lietas savos vārdos, viņš atklāti draud Latvijai, Baltijai un visai pasaulei.
Nervozi ķiķinot, Putins draud “paņemt atpakaļ” kādreiz Krievzemei piederošās zemes ©Ekrānšāviņš

Tiekoties ar “jaunajiem uzņēmējiem, inženieriem un zinātniekiem”, Putins paziņoja, ka kopš cara Pētera I laikiem “gandrīz nekas nav mainījies”. Izrādās, Ziemeļu kara laikā krievu cars zviedriem neko neesot atņēmis. Tikai paņēmis atpakaļ to, kas kādreiz esot piederējis Krievzemei. It kā atbildot uz iespējamiem šodienas pārmetumiem, Putins skaļi izklāsta iekšējo dialogu: “Ko līda tur? Atguva un nostiprināja - lūk, ko darīja. Spriežot pēc visa, arī mums liktenis lēmis - paņemt atpakaļ un nostiprināt.”

Putina nervozie, ņirdzīgie smiekliņi, šos vārdus izsakot, liecina par neremdināmu aizvainojumu, kuru viņš gatavs atriebt. Proti, paņemt atpakaļ visu to, kas kādreiz Krievijas impērijai un vēlāk arī PSRS piederējis. Runājot it kā par vēsturi, par Pētera I laikiem, viņš nosauc vārdā Narvu un “tur tālāk rietumu virzienā”.

Putins ir no tiem politiķiem, kuri nekad nekādus ekspromtus neatļaujas. Visas viņa “asprātības” un it kā nejaušas izrunāšanās ir iepriekš rūpīgi izdomātas ar konkrētu nolūku. Arī Narvu viņš nenosauc nejauši. Narva ir kā tāda simboliska, Rietumiem neko neizsakoša pilsēta, kura politiskajā vidē pazīstama ar kādreizējā ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkera Ņūta Gringriča frāzi - cik amerikāņu kareivju būtu gatavi mirt par Narvu?

Ņemot vērā to, ka savā prātā Putins jau gadu desmitiem atrodas pastāvīgā dialogā ar ASV prezidentiem, šī viņa frāze ir adresēta tieši Džo Baidenam: Neesi muļķis. Nesāksim taču pasaules karu kaut kādas Narvas dēļ. Tev tā taču vispār neko nenozīmē, bet mums to cars Pēteris jau pirms trīssimt gadiem sarūpēja. Tad, kad vēl nekādu ASV pat nebija uz šīs pasaules.

Putins apelē pie Baidena “saprāta” un aicina vienoties par ietekmes sfēru sadali. Vecajā Eiropā viņš tiek “saprasts” arvien biežāk, un tur jau sākusies pakāpeniska gatavošanās padoties Putinam (kaunīgi maskēta zem kompromisu meklēšanas un miera plāna izstrādāšanas birkām). Maz cerību, ka šie jaunie Putina draudi kaut ko izmainīs Rietumeiropas politiķu galvās. Arvien skaidrāk izkristalizējas Vecās Eiropas (Vācijas, Francijas, Itālijas) pozīcija. Karš jābeidz. Jo ātrāk, jo labāk, un jāsāk sarunas, kuras var vilkt garumā cik vajag, vienlaikus tirgojoties ar Putinu par (pa)miera nosacījumiem. Ievērojiet, tirgojoties nevis ar Ukrainu, bet ar Krieviju.

Pazīstamais ekonomists Vladislavs Inozemcevs rakstā “Rietumos strīdas - vai atdot Putinam daļu Ukrainas būtu kaut kas līdzīgs Minhenes darījumam?” norāda, ka Rietumu arvien pieaugošo vēlmi ar Putinu “izlīgt” nosaka ne tik daudz bailes no gaidāmās ekonomiskās krīzes vai iespējamā kodolkara, cik milzīgais diskomforts, kuru esošā politiskā sistēma izjūt no neierastās situācijas, kādā spiesta darboties. Proti, nemitīgi un nekaunīgā veidā tiek pārkāpti visi starptautisko tiesību principi. Doktrīnas “pasaule bez noteikumiem” ilgstoša pastāvēšana kaut reģionālā līmenī draud ar pilnīgu esošās pasaules kārtības sabrukumu, kas nevar nesatraukt tos, kuri uzskata sevi par atbildīgiem par “brīvās pasaules” likteņiem. Jo ilgāk turpinās karš Ukrainā, jo vairāk devalvējas starptautiskais tiesiskums, likumība un kārtība. Nožēlojami bezspēcīgas (absolūti liekas) kļūst ANO un citas starptautiskās institūcijas. Tāpēc parādās izmisīga vēlme atgriezties situācijā “pirms kara” un atjaunot “veco [labo, tik ierasto] kārtību”.

Rietumeiropas politiķus var saprast. Piemēram, Vācijas jaunā valdība, kura nomainīja ilggadējo Merkeles ēru, nāca ar gluži citu darba kārtību. Tās galvenais uzdevums bija novērst klimata pārmaiņas pēc 50 gadiem, bet tagad pēkšņi tai jārisina nevis tālas nākotnes, bet šodienas problēmas. Protams, ka tas ir apgrūtinoši un nepatīkami. Makrons uzvarēja vēlēšanās, solot iegrožot inflāciju, bet kā viņš to var izdarīt, ja turpinās “konflikts Ukrainā”? Tāpēc viņi ir gatavi uz daudz ko, lai tikai pierunātu Ukrainu [izbeigt pretoties]. Tas, ka viņi Putinu pierunāt nevar, viņiem jau sen ir skaidrs, tāpēc sarunās ar Putinu Makrons cenšas uztaustīt, cik daudz jāpiekāpjas Ukrainai, lai Putins justos apmierināts.

Diemžēl katra saruna ar Makronu vai Šolcu Putina pārliecību par savas izvēlētās taktikas pareizību nostiprina. Sarunā ar “jaunatni” Putins, stāstot par Pēteri I un atgūtajām zemēm, atklāti ņirgājās par šiem “Gejropas” “mīkstajiem” šolcmakroniem. Viņa jau tā patoloģiskā lielummānija aug augumā. To nevar nepamanīt, un visi novērotāji atzīmē Krievijas diktatora labo formu. Gan fizisko, gan psiholoģisko.

Politiskais apskatnieks Andrejs Piontkovskis neskopojās ar rupjībām: “Salīdziniet to nožēlojamo, sačervelējušos sēni zem plediņa 9. maija parādē un to triumfējošo čūskulēnu šodien, draudošu visai pasaulei: ņemsim atpakaļ un nostiprināsim. Tas ir rezultāts tam, ka visi šie makroni, šolci, kisindžeri mēneša laikā šo Krievijas krupi caur salmiņu uzpūtuši, glābjot viņa pakaļu. Kadafi lauznis tur vajadzīgs, nevis salmiņš.”

Jau pieminētais Inozemcevs uz sava raksta virsrakstā uzdoto jautājumu - vai Ukrainas zemju atdošana Putinam būtu jauna Minhene - atbild: “Nē, tas būtu daudz sliktāk un apkaunojošāk.” Ierobežotā raksta apjoma dēļ šīs atbildes pārliecinošo pamatojumu neiztirzāsim. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd ne no Šolca, ne arī no Makrona nav atkarīgs Eiropas, tajā skaitā Latvijas, liktenis. Kamēr citas valstis ar ASV, Lielbritāniju un Poliju priekšgalā ir gatavas Ukrainai palīdzēt, kamēr NATO ir gatavs nostiprināt savu austrumu spārnu, tikmēr Putina spriedelējumi par zemju atgūšanu sākas un beidzas vienīgi ar nervozu ķiķināšanu. Ne ar ko vairāk.