Kādus "lielos stāstus" elektorātam gatavo politiskie spēki?

“Lielo politisko stāstu” konkurss ir sācies, un šī “prozas sacerējumu” konkursa rezultāti tiks pasludināti naktī pēc 1. oktobra.
SKDS partiju reitingi 2022. gada maijā ©Ekrānšāviņš no lsm.lv

Lai arī vairums politiķu un politisko apskatnieku domā, ka priekšvēlēšanu laika īstais nosaukums ir vairāksolīšanas laiks, atļaušos šo pārliecību apšaubīt. Kaut arī tā dēvētajiem priekšvēlēšanu solījumiem nenoliedzami ir sava nozīme, tie tomēr ir tikai otršķirīgas dekorācijas galvenajai konstrukcijai, nevis otrādi.

Var solīt par katru jaundzimušo vecākiem maksāt 5000 eiro vai celt minimālo pensiju līdz 500 eiro mēnesī, taču šiem solījumiem būs pavisam nenozīmīgs efekts, ja tie netiks uzkarināti uz elektorāli daudz nopietnākas konstrukcijas - uz “lielā politiskā stāsta”. Savukārt šim stāstam gluži kā filmai, kura pretendē uz “Oskaru”, vai dziesmai Eirovīzijas konkursā jāsakrīt ar sabiedrības gaidām un laikmeta prasībām.

Kādus “stāstus” mums šogad piedāvās politiskie spēki? Galvenās cīņas gaidāmas starp grupējumiem, kuru lozungi (stāsti) ir visai līdzīgi - atparisti (“Attīstībai/Par!”) un “Progresīvie”; “Saskaņa”, LKS un “Stabilitāte” ; ZZS un Pīlēna saraksts. Atsevišķi stāv “Vienotība” un Nacionālā apvienība, ar kuriem arī sāksim.

“Vienotība” ir pilnībā atguvusies no iekšējās krīzes, kuru savulaik determinēja “Vienotības” tēlam neraksturīga premjera izvirzīšana (Laimdota Straujuma) un galvenās zvaigznes - sarkanā milža Solvitas Āboltiņas - politiskās enerģijas izsīkums. Tagad partija atkal iemieso “pareizo”, normālo, “dzīvē panākumus sasniegušo” cilvēku tēlu. Šī izkārtne ļauj “Vienotībai” ar drošu pārliecību skatīties nākotnē un pat bez īpašas kampaņas saglabāt vadošās pozīcijas arī uz nākamajiem četriem gadiem (šeit un turpmāk ar piebildi, ja starptautiskais stāvoklis saglabāsies nemainīgs). Tas, ka valsts arvien vairāk atpaliek no kaimiņiem, ir galvenais “Vienotības” stāsta vājais punkts.

NA šobrīd ir vienīgais izteikti pretputiniskais spēks, kurš vienlaikus iestājas ne tikai par izteikti konservatīvām, antiliberālām, antimarksistiskām vērtībām, bet arī par nacionālām (mūsdienu politoloģijā dēvētām par nacionālistiskām) idejām. Tā kā šīm idejām mūsdienu Latvijā ir pietiekami plaša sociālā bāze, kuru vēl paplašina karš Ukrainā, tad arī šim spēkam var prognozēt samērā labus panākumus. “Nacionāļu” galvenā problēma ir tā, ka tie ir tik daudz rijuši “krupjus” un piekāpušies (2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas spriedums un tā sekas; ebreju restitūcijas 40 miljonu lieta; ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga “uzmešana” ir tikai tās, kuras pirmās iekrīt prātā), lai tikai paliktu “pie siles”, ka daļai stingrāko “nacionāļu” pašreizējā NA politika sāk atgādināt Dobeļa/Rasnača laiku tēvzemiešus. Ar vārdiem “mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos”, bet ar darbiem - kur mana ikmēneša aploksnīte?

Par “Saskaņas” un LKS savstarpējo cīņu gandrīz vai nepieklājīgi runāt. Pēc 24. februāra “Saskaņas” augstākā vadība centās ieņemt valstisku pozīciju un norobežoties no jebkāda Putina atbalsta, taču drīz vien saprata, ka putiniskā impērisma bacilis partijas “apakšas” ir skāris daudz vairāk, nekā bija domāts. Senloloto, politiski izdevīgo un partijas vadībai labu dzīvi sološo ideju, ka tagad būsim eiropeiskie, sociāldemokrātiskie Latvijas krievvalodīgo aizstāvji, nācās kārtējo reizi nobēdzināt atvilktnes dziļākajā stūrī. Eiropeisko, sociāldemokrātisko (no krievu elektorāta skatu punkta - “liberastisko”) ideju atbalsts izrādījās tik niecīgs, ka draudēja ar partijas sabrukumu un lielākā elektorālā laukuma atdošanu LKS vai Rosļikova “Stabilitātei”. Rezultātā šā gada 1. oktobrī šajā nišā notiks “klope” par iespējām sēdēt Saeimā, saņemt dāsnu valsts finansējumu partijai un deputātu aldziņu katram individuāli, bet ne par piedalīšanos “lielajā” politikā.

Interesanta solās būt atparistu (Zuzāna/Jaunupa saraksta) cīņa ar “Progresīvajiem”. Abi saraksti pārstāv vienu un to pašu elektorālo nišu - vairāk vai mazāk reliģiozus cilvēkus, kuru reliģiozitāte izpaužas patiesā (ne deklarētā) ticībā dažām izteikti sakonstruētām sociālām teorijām. Viņi svēti tic, ka reālā pasaule ir kā lego klucīšu komplekts, no kura var izveidot jebko. Ko vien sirds kāro. Šeit, protams, es vairāk par tā saukto elektorātu, jo skaidrs, ka ne Zuzānu, ne Jaunupu un viņu draugus par reliģioziem cilvēkiem nosaukt nevar. Tie ir šīs reliģijas “bīskapi”, kuri, paši peldoties zeltā, savai draudzei skandina - pacieties, draugs, vēl mazliet, un paradīze zemes virsū drīz jau būs. Kad lauva un stirniņa no vienas lāmas dzers, kad vienlīdzība un brālība triumfēs.

ZZS niša līdz šim bija - mēs tie “īstie” latvieši (nejaukt ar “īstenajiem letiņiem”). Ne tik glumi, “pareizi” un visiem svešzemju kungiem, kas grantus dalīt prot, zābakus bučot gatavi, bet tuvāki zemei. Jā, varbūt neesam augstās Hārvardās gājuši, toties gudrības mūs mācījusi pašu dzīve, sava zeme un dzimtā sēta. Jā, ja kādreiz vajag, varam arī parunāt par “ilgtspējīgas attīstības imperatīvu”, bet mums vieglāk par to - cik tas maksā un kāds no tā būs labums. Respektīvi, var jau kādreiz izskata pēc parunāt par “augstām” matērijām, bet dzīve noris tepat uz zemes un pavisam vienkārši, tāpēc netēlosim tos, kas neesam.

Pirms četriem gadiem, uz iepriekšējām vēlēšanām, ZZS dabūja gluži negaidītu pērienu. Visa politiskā ainava bija šim politiskajam spēkam labvēlīga. Premjera amats bez kādas nopietnas politiskas, ekonomiskas vai sociālas krīzes. Vadošās pozīcijas “uz vietām”. Un še tev! Pēc vēlēšanām kaunpilna izdzīšana no istabas, kurā karotes un “lielā sile”. Šī šoka pašreizējais rezultāts ir ZZS sadalīšanās un Latvijas Zaļās partijas aiziešana kopā ar Latvijas Reģionu apvienību zem Pīlēna saraksta izkārtnes. Ko lai par to saka?

Vēl jau nav sastādīti deputātu kandidātu saraksti. Ja “Pīlēna sarakstā” nebūs paša Ulda Pīlēna, bet būs tikai Edvards Smiltēns, Edgars Tavars un Co, tad tas arī būs šī saraksta “lielā stāsta” galvenais “caurums”. Ko jūs ar jaunu rebrendingu mums cenšaties iesmērēt to pašu veco “šniceli”?

Pirms četriem gadiem Saeimas vēlēšanās visvairāk balsu saņēma divi “lielie stāsti” - antiisteblišmenta “KPV LV” un antilemberga (antiZZS) JKP. Antiisteblišmenta partijas vienmēr iegūst savus procentiņus, taču šogad šajā nišā nav vērā ņemamu spēlētāju. Šis “stāsts” drusku jau izgājis no modes. Ar stāstu par astoņām ministrijām vairs nevienu balsošanas kabīnē neiemānīsi.

Savukārt visas tās stabilitātes, pirmās vietas un kakas nav izēstas čaumalas vērtas. Kas attiecas uz “Konservatīvajiem”, tad savu likstu grēkāža meklētāju partijai arī ir savs nodrošinātais procentiņš, bet te darbojas cits tūkstošgadīgs likums - divreiz vienā upē neiekāpsi. Tāpēc grūti pateikt, cik cilvēku uzķersies uz bordānistu histēriskā āķa, bet pilnīgi noteikti šis spēks nākamajā sasaukumā vairs nespēlēs to lomu, ko spēlē šajā sasaukumā.

Šodien vēl pāragri prognozēt politisko spēku salikumu pēc 1. oktobra, bet pretēji dažu novērotāju prognozēm nākamais Saeimas salikums, manuprāt, būs pragmatiskāks, jēdzīgāks un elastīgāks nekā šis. Vienkārši grūti noticēt, ka politiskā vide var vēl dziļāk slīgt degradācijas purvā. Tālāk jau vairs nav kur.