Putins demonstratīvi naktī ierodas Kremlī

Sestdienas vēlā pievakarē Maskavas centrā bija bloķēta satiksme, lai Kremlī lielā ātrumā varētu iebrauktu prezidenta kortežs. Nekavējoties izplatījās runas, ka tiek gatavots kāds speciāls, ārkārtējs paziņojums.
©Ekrānuzņēmums

Īpašu dramatismu šai Putina demonstratīvajai nakts vizītei Kremlī (nav gan pierādījumu, ka ar prezidenta kortežu uz Kremli patiesi būtu atvests Putins) piedeva Krievijas medijos uzkurinātā ažiotāža par Kaļiņingradas “blokādi” (obligāti pēdiņās, jo šobrīd runa ir tikai par sauszemes tranzīta ierobežojumiem tēraudam un tērauda izstrādājumiem), kā arī Rietumu presē nerimstošās runas par Suvalku koridora vājo militāro nodrošinājumu. Otrajā gadījumā gan jāatzīst, ka bažas ir visai pamatotas.

Krievijas informatīvajā telpā bez pārspīlējuma milzīgu lomu spēlē tā saucamie “telegram-kanāli”, kuri ir ārkārtīgi populāri. Tur tie vairāk nekā daudzviet citur pasaulē aizvieto tradicionālos medijus. Šajos “telegram-kanālos” uzreiz izplatījās visdažādākās versijas, kurās dominēja nedaudz tēlots satraukums par iespējamās karadarbības uzsākšanu ar Lietuvu (lasi: ar NATO).

Tomēr vairāki faktori lika domāt, ka šis Putina gājiens, visticamāk, ir parasts blefs, kura mērķis - izdarīt spiedienu uz Vācijā notiekošo G-7 valstu vadītāju tikšanos un gaidāmo NATO samitu Madridē.

Pirmkārt, demonstratīvā braukšana cauri visai Maskavai. Šodienas apstākļos jebkādu pasākumu var noorganizēt klusu un nemānāmi, ja vien tā galvenais uzdevums nav tieši pievērst tam pastiprinātu uzmanību. Otrkārt, tieši “telegram-kanāli” ir tas interneta segments, kurā aktīvi cenšas iefiltrēties Kremļa propagandisti. Anonīmi, ar dažādiem segvārdiem un dāsnu prezidenta administrācijas atalgojumu. Līdz ar to šie masveida brīdinājumi un uzspēlētās bažas tikai liecina par šī pasākuma dekoratīvo raksturu. Treškārt, bet varbūt vissvarīgāk, dažādas militāro apskatnieku komandas, sākot no “Conflict Intelligence Team” un beidzot ar “Institute for the Study of War” uzsver, ka citos apstākļos bažām varbūt arī būtu kāds nopietnāks pamats, bet šobrīd Krievija galīgi nav ieinteresēta atklāt “otru” fronti Baltijā, jo visi tās resursi koncentrēti uzvarai Donbasā. Pat ne visā Ukrainā, bet tās austrumu daļā.

Lai arī šos faktorus var uztvert kā pasaulei nomierinošus, tie paši par sevi vēl negarantē šīs pasaules (ne tikai mūsu) drošību. Arguments - Putinam tas nav izdevīgi - jau vairākkārt ir pierādījis savu neefektivitāti. Tikai skaidri signāli no Rietumiem, ka bezgalīga piekāpšanās Putinam nenotiks un nepieciešamības gadījumā arī mēs esam gatavi kauties, varētu būt pārliecinošs arguments, lai Kremlis savos izteikumos un izdarībās pierautos.

Vai tas notiek? Ne uz to pusi. Tiklīdz kāds no Rietumu līderiem pasaka kādu stingrāku vārdu (ASV prezidents Džo Baidens par to, ka Putinu nedrīkst atstāt pie varas, vai ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins par gatavību apgriez otrādi debesis ar zemi) tā no citas puses (NATO ģeneralsekretāra Jensa Stoltenberga) atskan Putinam tīkamās melodijas par to, ka NATO galvenais uzdevums esot nekur neiejaukties, izvairīties no konflikta eskalācijas un darīt visu, lai novērstu globālo kodolkaru. Atsevišķā “pleilistē” jāierindo Francijas prezidenta Emanuela Makrona nemitīgie telefona zvani un spriedelējumi par to, kā Putinam saglabāt seju.

Tā vietā, lai Rietumi ar saviem 30% pasaules IKP un vairāk tā triljonu ASV dolāru ikgadējo militāro budžetu stingri pateiktu Krievijai ar tās nepilniem 2% pasaules IKP un 154 miljardiem dolāru militāro budžetu, ka turpmāka pasaules drošības šūpošana vairs netiks pieļauta, un mēs (kaut vai ASV viena pati) zināmos apstākļos (šie apstākļiem jābūt skaidri definētiem) nesvārstoties dosim militāru triecienu esošās kārtības apdraudētājiem, Rietumi nemitīgi atkārto, ko tie nedarīs; ko tie nevēlas (baidās) pieļaut un dažādās formās atkārto - esam gatavi uz visu, lai tikai nebūtu jākaro.

Šajā sakarā mums - krievu valodas un Krievijas sadzīves kultūras pazinējiem - Rietumu līderiem visos iespējamos veidos ir jāatgādina tas, ko par Rietumu politisko šķiru intervijā žurnālam “Rīgas laiks” teica viens no izcilākajiem Krievijas sociologiem - Grigorijs Judins: “Es [viņiem 2018. gadā] saku: “Būs karš, tieši jums virsū kritīs bumbas, jau tūlīt pat sāksies.” Viņi vispār neko nedzirdēja. Es cenšos būt pieklājīgs, jo vairāk tad, ja esmu uzaicināts, taču tajā reizē atļāvos nelielu demaršu, es pateicu: “Jūs saprotat, ka Krievijā visi jūs uzskata par mīkstajiem? No Putina līdz Navaļnijam. Uzskata, ka ar jums var darīt visu, kas labpatīkas.”

Lai kā to negribētos atzīt, bet G-7 sanāksme, kurā viens no centrālajiem dienas kārtības jautājumiem bija Putina agresivitātes apturēšana, šo Putina un visas pārējās Krievijas nesatricināmo pārliecību, ka Rietumi ir viena vienīga “mīkstmiešu” apvienība, neizkliedēja. Borisa Džonsona joki par to, ka arī mums varbūt jāfotografējas bez krekliem, kā Putinam savulaik zirga mugurā, varbūt viņiem pašiem šķita smieklīgi un bulvāru preses ziņu virsrakstu cienīgi, taču nevarētu teikt, ka īpaši iedvesmoja Ukrainas aizstāvjus vai satrieca Kremli. Drīzāk otrādi.

Kādi ir šīs sanāksmes taustāmie rezultāti? Tikai viens skaitlis - 600 miljardi dolāru, kurus G-7 valstis sola investēt attīstības valstu infrastruktūras projektos. Varētu teikt lieliski, jo attīstītajām valstīm jānodrošina vienmērīgāka pasaules attīstība, taču, izrādās šī summas piešķiršanas patiesais iemesls esot Ķīnas ietekmes neitralizēšana. Lai Ķīna neieņemtu pārāk lielu vietu “trešajā” pasaulē “pirmā” pasaule nedrīkstot atpalikt.

Arī ar to varētu samierināties, jo sacensība ir viens no attīstības dzinējspēkiem, un nav jau nekā slikta, ja Ķīna un G-7 valstis sacenšas ar ieguldījumiem “trešajā” pasaulē. Bet kā tad ar pašreizējo pasaules lielāko apdraudējumu - Putina militārismu? Ko G-7 ir gatavi likt pretī Putinam? Kīnai pretī 600 miljardus, bet cik daudz pretī Putinam? Nemaz nerunājot par palīdzību Ukrainai. Cik lielā mērā G-7 ir gatavi amortizēt ekonomiskos apgrūtinājumus, ierobežojot Krievijas vietu pasaules ekonomikā?

Ak, necik? Katrai valstij pašai jātiek ar to galā? Tā jau nu gluži nav, ka Rietumi neko nedara, lai apturētu Putinu. Četras valstis no G-7 dalībniecēm ir gatavas apturēt Krievijas zelta importu, kas radīšot Krievijai neieņemtus zaudējumus 15,4 miljardu dolāru apmērā. Tas būšot trieciens tieši Putina kara mašīnas sirdī, apgalvoja Džonsons.

Atceramies 600 miljardus, kurus G-7 gatavi likt pretī Ķīnai un tam blakus šo zelta embargo. Man nav šaubu par Džonsona labajiem nodomiem, tāpat kā par viņa gatavību palīdzēt Ukrainai dažādos veidos, bet teikt, ka šis zelta embargo būšot nāvējošs trieciens Putina kara mašīnas sirdī, nozīmē tikai vienu - Grigorijs Judins savos 2018. gada izteikumos neko nav pārspīlējis, un Kremļa sestdienas pievakares gājiens ar prezidenta kortežu ir kaut daļēji nostrādājis.