Impēriskie Rīgas ielu nosaukumi kā suņu apčurāti koki

Lai arī publiskajā telpā šī ielu pārdēvēšanas ideja izskanēja pietiekoši skaļi, uzreiz jāsaka, ka ne jau valodas centrs nodarbojas ar ielu pārdēvēšanu. To dara Rīgas dome, bet tur, vismaz pagaidām, nekāda ielu pārdēvēšana nav dienas kartībā, un pie pašreizējās vadības, visticamāk, arī nebūs. Līdz ar to varētu teikt, ka ir sacelta ažiotāža ne par ko.

Taču tā gluži nav, jo jautājums nav tik dekoratīvs kā pirmajā brīdī izskatās. Tas ir vairāk kā nopietns un skan pavisam vienkārši - kāpēc Rīgā joprojām ir tik daudz ielu, kuras nosauktas ar Latviju nekādi nesaistītu, bet ar Krieviju cieši saistītu personu vārdos, jo, neatbildot uz šo jautājumu vai to vienkārši ignorējot, tālākā diskusija par šo tēmu kļūst bezjēdzīga.

Lai uz šo jautājumu atbildētu, vispirms jāatbild uz citu jautājumu - kāpēc 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas Rīgā, tāpat kā citās Latvijas pilsētās strauji tika nomainīti ielu nosaukumi un visur parādījās Ļeņina, Kirova, Staļina, Marksa, Sarkanarmijas un citas PSRS raksturojošas ielas? Kāpēc 1941. gadā, kad padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija, uzreiz parādījās Adolfa Hitlera štrase, Alfrēda Rozenberga gatve, Moltkes iela un daudza citas ar Vāciju saistītas ielas? Atbilde ir skaidra un vienkārša. Tāpēc, ka ar ielu nosaukumiem iekarotāji vienmēr cenšas iezīmēt teritorijas piederību. Līdzīgi kā suns, apčurājot koku, iezīmē “savu” teritoriju.

Okupanti labprāt pārdēvētu arī pilsētas, taču Latvijā tas izskatītos pārāk jau brutāli. Tiesa, Hruščova/Pelšes cīņas pret buržuāzisko nacionālismu kulminācijas laikā izskanēja ierosinājumi pārdēvēt Rīgu par Gagarinu, taču uz tādu idejisko vardarbību pat komunistu bonzas neuzdrošinājās. Tas, ka sveši ienācēji ar toponīmu maiņu cenšas iezīmēt savu jauno saimnieku statusu, nav nekāds noslēpums, tāpēc pēc neatkarības atgūšanas 1990. - 1991. gados visi šie Ļeņina, Marksa, Stučkas, Tereškovas un citi ar padomju iekārtu saistītie ielu nosaukumi tika nomainīti pret tiem, kādi tie bija pirmskara Latvijā.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos šķita, ka ienaidnieks/okupants ir PSRS un jāizskauž viss, kas saistās ar PSRS un padomju varu. Uzsveru - nevis ar Krieviju, krieviem, bet gan ar PSRS. Tolaik arī Jeļcina Krievija asi konfrontēja ar PSRS un daudzi domāja, ka Krievija mums nākotne varētu būt draudzīga valsts ar ko izdevīgi sadarboties. Apmēram tāpat kā tagad Vācija par spīti izslavētajiem “700 verdzības gadiem” un šausmīgo naidu kāds pret vāciešiem valdīja vēl 1939. gadā, kad viņi repatriējās uz fāterlandi.

Taču Putina Krievija nav Jeļcina Krievija. Impērisks šovinisms (Великорусский Держиморда) ir pacelts valsts ideoloģijas līmenī. Šodienas Krievijā bez mazākās kautrēšanās publiski tiek apspriests, kādas Krievijai nepiederošas teritorijas patiesībā pieder Krievijai, kuras agrāk vai vēlāk ir jāatgūst. Latvijā neapšaubāmi ir viena no tām, un visas šīs lomonosovu ielas tam ir uzskatāmākais apliecinājums.

Jau dzirdu skeptiķu iebildumus - tagad nomainīsim ielu nosaukumus, nosauksim Ļermontova ielu par Viļa Plūdoņa ielu un Putins izslēgs Latviju no to valstu saraksta, uz kurām krievu impēristi gribētu pretendēt? Protams, ka nē. Tad par ko “cepiens”? Atcerēsimies suņu teritorijas iezīmēšanu. Suns redz slikti, bet viņam ir izcila oža. Nākamajā dienā, kad viņš iet pa tām pašām ielām viņš saož vakar atstātās “zīmes” un jūtas drošs - esmu savā teritorijā.

Nav noslēpums, ka Latvijā ir pietiekoši liels skaits iedzīvotāju, kuri savā būtībā ir krievu šovinisti, impēristi un Putina vairāk vai mazāk lieli atbalstītāji. Saskaroties ar visām šīm lomonosovu un akademiķu mstislavu keldišu ielām šie cilvēki tās uztver kā savējo zīmes - mēs esam savā (uz laiku latviešu pārņemtā) teritorijā. Var jau pret šiem cilvēkiem izturēties humāni un censties viņus netraumēt, neatņemt sajūtu, ka viņi turpina dzīvot “savā” (krievu) zemē, bet tas ir tāds dīvains humānisms, kura sekas šobrīd lieliski redzamas Austrumukrainā. Tieši šajā Ukrainas daļa, kurā līdz karam arī bija pietiekoši liels skaits “krievu pasaules” gaidītāju. Sagaidīja.

Uz latviešiem šīs impēriskās “zīmes” iedarbojas ne mazāk maldinoši, jo atgādina, ka Latvija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa un Latvijas “savienotās republikas” statusam Padomju impērijas sastāvā bija zināms vēsturisks pamats. Līdz ar to prasība zināt krievu valodu ir gandrīz vai pašsaprotama, tāpat kā daudzu latviešu ieradums ar Latvijas krievvalodīgajiem runāt krievu valodā (ar attaisnojumu - man tā ērtāk).

Apzinoties šo ielu nosaukumu nepārvērtējamo simbolisko nozīmi, jautājums par to, kāds Latvijai sakars ar šīm personām, kuru vārdos nosauktas ielas, kļūst otršķirīgs. Tomēr ņemot vērā, ka dažādu impērisko atribūtu saglabāšanas piekritēju galvenais arguments būs tieši šis - šie kultūras dižgari taču nav vainīgi pie tā, ko šobrīd dara Putins, arī tas jāizskata.

Var piekrist, ka visādi putini nāk un iet, bet Puškins paliek.

Tāpēc šī ielu pārdēvēšana it kā ir primitīvs izslēgšanas kultūras paraugs. Tā to varēja uzskatīt bez visādiem “it kā” miera laikos - līdz 2022. gada 24. februārim. Tagad apstākļi ir mainījušies un uz visu jāskatās jau kara laika acīm.

Pat nerunāsim par to, kādi impēriski uzskati bija Ļermontovam, kādus nopietnus zinātniskus atklājumus veica (spoilers - nekādus) Lomonosovs. Šīs personas nekad nav bijušas Latvijā, neko par Latviju un latviešiem (atšķirībā no tā paša Garlība Merķeļa) nav teikušas. Tad kāpēc Rīgā ir viņu vārdā nosauktas ielas?

Pasaulē ir milzīgs skaits dažādu dižgaru, kuru pienesums civilizācijai ir nesalīdzināmi lielāks par Ļermontova un Lomonosova pienesumu. Kāpēc Rīgā ir šo pasaules mērogā liliputu vārdā nosauktas ielas, bet nav Ņūtona, Servantesa vai Leonardo da Vinči ielas? Kāds vēl ir šo ielu esamības iemesls, izņemot atgādinājumu, ka Rīga ir bijusī un, iespējams, nākotnē atkal būs Krievijas impērijas sastāvdaļa? Nekāds.

No Latvijas valstisko interešu viedokļa ir pilnīgi skaidrs, ka ar Krievijas impēriju saistīto ielu nosaukumu saglabāšana ir kaitīga. Jo ātrāk šīs ielas tiks pārdēvētas jaunos, latviskos vārdos, jo labāk. Vai tas tiks izdarīts? Atļaušos izteikt prognozi, ka nē. Pašreizējā Rīgas domes vadībā toni nosaka kosmopolītiski, antinacionāli spēki, kuriem organiski riebjas viss izteikti latviskais. Viņi sevi pozicionē kā pasaules pilsoņi, kuriem pirmajā vietā indivīds. Katra atsevišķa cilvēka tiesības, vēlmes un labsajūta. Īpaši to, kuri izjūt vai varētu izjust diskomfortu. Konkrētā gadījumā primāri jārūpējas par impēristu labsajūtu, kura pasliktināsies, ja sirdi sildošā Lomonosova vārdā nosaukto ielu pārdēvētu riebumu uzdzenošās Zentas Mauriņas vārdā

Šajā pasaules redzējumā latviskums ir tāds no pagātnes palicis rudiments, kuru jāpiecieš, jo nevar jau kā Hruščova/Pelšes laikā aizliegt Jāņu svinēšanu, toties var uz 18. novembri izrotāt valsts galvaspilsētu, neizmantojot nacionālā karoga krāsas. Iesāliet, to savu - dievs svētī latviju. Ja man jāizvēlas starp Latvijas Satversmi un Stambulas konvenciju, tad nešaubīgi izvēlos otro: tāds ir Rīgas vadībā esošas partiju apvienības - “Attīstībai/Par!/Progresīvie” moto. Ja ne gluži atklāts, tad zemapziņā slēpts. Tāpēc impēristi! Dzīvojiet mierīgi - Lomonosova iela būs, kamēr vien Staķis Rīgā valdīs.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā