NATO samita rezultāti atspoguļo pasaules attieksmes maiņu pret Krieviju

Ilgi gaidītais un jau iepriekš par vēsturisko nosauktais NATO Madrides samits noslēdzies. Lai arī vienmēr var teikt, ka varēja būt labāk, kopumā ar tur pieņemtajiem lēmumiem varam būt apmierināti. Tā galvenais rezultāts – jaunā NATO stratēģija, kurā par galveno draudu nosaukta Krievija.
©depositphotos.com

Madrides samits bija pirmā NATO valstu vadītāju sanāksme pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, un tā rezultāti atspoguļo šajā laikā notikušās fundamentālās izmaiņas pasaulē. Viena no šīm izmaiņām ir strauja attieksmes pasliktināšanās pret Krieviju, ko parāda “Pew Research” pētījums. Kremlis beidzot ir panācis to, par ko gadiem diendienā taurēja televizors - mūs nemīl, visur valda rusofobija, pret mums izturas slikti tikai tāpēc, ka esam krievi. Paši krievi ietiepīgi atsakās saskatīt saistību starp šo nemīlestību un Krievijas rīcību starptautiskā arēnā. Mūs nemīl nevis tāpēc, ka esam iebrukuši svešā valstī, bet gan tāpēc, ka esam suverēni, patstāvīgi un negrasāmies klanīties rotšildiem, geitsiem un visādiem citiem masoniem.

Ekrānuzņēmums

Gan Madrides samita laikā, gan pirms tam notikušajā G-7 sanāksmē vērojamā vienotība ir tiešas sekas šai attieksmes maiņai. Jāatzīmē, ka šo attieksmes maiņu izraisīja ne tik daudz pats iebrukums Ukrainā, cik tam sekojošās zvērības un civilizētai pasaulei gluži nepieņemamas kara darbības metodes.

Putinistu iebildes, piesaucot dažādas irākas un jugoslāvijas, ir viegli gāžamas. Lai viņi nosauc kādu konkrētu gadījumu, kurš būtu salīdzināms ar Buču (masveida civiliedzīvotāju slepkavībām, tajā skaitā ar sasietām rokām un lodi pakausī), Mariupoles teātra bombardēšanu no gaisa un pilsētu teroristiskas raķešu apšaudes.

Atļaušos izteikt versiju, ka, ja Krievijas iebrukums notiktu atbilstoši sākotnējam plānam - Zelenskis aizbēg amerikāņu piedāvātajā helikopterā, centralizēta armijas vadība pajūk, Krievijas bruņotie spēki ar nelieliem upuriem un postījumiem ieņem Kijivu, Harkivu, Odesu, un viss beidzas nedēļas laikā ar Janukoviča atkal iesēdināšanu prezidenta krēslā, tad lielas pasaules daļas attieksme būtu cita. Tad šīs attieksmes izmaiņas, īpaši Krievijai tradicionāli draudzīgajās Eiropas dienvidu valstīs, nebūtu ne tuvu tik dramatiskas. Tas savukārt ļautu dažādiem Putina “sapratējiem” - gan idejiskajiem (noderīgajiem idiotiem), gan apmaksātājiem (šrēderiem un kisindžeriem) - daudz pārliecinošāk runāt par to, ka nevajag Putinu kaitināt; jāievēro arī Krievijas stratēģiskās intereses, un vispār - NATO austrumu spārna stiprināšana tikai provocē Putinu uz dažādām avantūrām un vairo liela kara izcelšanās risku.

Šāda veida runas Madrides NATO un G-7 samitā neatskanēja nekādās variācijās. Tika izbeigta visai divdomīgā situācija, kad visi it kā apjauš potenciālo apdraudējumu, kas nāk no Putina Krievijas, bet izliekas, ka iespējams saglabāt kaut kādus partnerības un sadarbības elementus, kā rezultātā turpinās izvairīšanās nosaukt Krieviju par galveno draudu. Tagad šī duālā situācija ir izbeigta un visa NATO birokrātija bez skatīšanās pār plecu varēs pārorientēt savu darbību šī apdraudējuma mazināšanai.

Agrākā drošības stratēģija balstījās uz atturēšanas principu - vadošo NATO valstu karaspēka klātbūtne jau pati par sevi ir pietiekami spēcīgs, agresoru atturošs elements, lai tas neuzdrošinātos uzbrukt, bet tagad šī stratēģija mainīta. Jaunā NATO stratēģija paredz pāriet no atturēšanas uz aizsargāšanas principu, kas pašos pamatos maina visu stratēģisko plānošanu.

Kā tagad, pateicoties Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas drosmei runāt tiešu valodu, atklājies, agrākā stratēģija nemaz neparedzēja Baltijas valstu teritoriju nosargāšanu. Tā jau sākotnēji paredzēja atkāpšanos, teritorijas zaudēšanu un to atgūšanu jau kādos citos veidos. Mana versija - cenšoties kaut kā sarunāt, iztirgot un panākot kaut cik pieņemamu vienošanos.

Jāatzīmē, ka šī “vienošanās” doktrīna bija visai populāra līdz pat šā gada 16. jūnijam, kad Kijivā ieradās nosacītās “miera partijas” līderi Makrons, Šolcs un Dragi. Nav izslēgts, ka ar kaut kādu vienošanās ideju (miera plānu) azotē. Taču pēc sabombardētās Irpeņas apmeklējuma un sarunām Kijivā pat šiem “vienošanās apustuļiem” kļuva skaidrs, ka ar globālo bandītu vienoties nav iespējams, jo ar viņu nekādas vienošanās neko negarantē. Šodien vienojamies, bet jau rīt parakstītais papīrs vairs neko nav vērts.

Jaunā aizsargāšanas stratēģija nozīmē, ka nevis pati NATO karavīru klātbūtne būs galvenais stūrakmens, uz kura balstās Baltijas valstu aizsardzība, bet gan pietiekami liela un, galvenais, tehniski labi nodrošināta karaspēka grupa, kura varēs reāli pretoties agresoram un neļaut tam īsā laikā īstenot savus taktiskos un mūsu nelielajā teritorijā līdz ar to arī stratēģiskos plānus.

Kā tas izmaina Latvijas drošību? Diemžēl priekšlikumi par pastāvīgi dislocēta NATO karaspēka klātbūtni Baltijas telpā tika noraidīti. Visticamāk, kā atskaņas no it kā jau piemirstā, bet nekādi neiznīdējamā principa - nevajag pārāk kaitināt Putinu. Tā vietā rotācijas kārtībā esošie NATO spēku bataljoni Baltijas valstīs tiks paplašināti līdz brigādes līmenim. Latvijā tas nozīmē palielināt NATO spēku kontingentu no 1300 kareivjiem līdz 4000. Tāpat Latvijā paredzēts izvietot tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas.

Tas viss, bez šaubām, palielina mūsu drošību, taču atklāts paliek jautājums, kad šis nodrošinājuma līmenis tiks sasniegts, ņemot vērā to, ka drošību mums vajag jau tagad. Tā pati Lietuvas/Kaļiņingradas krīzes situācija vēl nav līdz galam atrisināta, un līdzīgas krīzes situācijas nākotnē varam sagaidīt arvien biežāk.

No šī aspekta bilde nav tik rožaina. Lai varētu Latvijā vēl papildus izvietot vairākus tūkstošus NATO kaujinieku, jāuzbūvē jauna kara bāze, kura vēl ne tikai nav sākta būvēt, bet pat nav noskatīta vieta, kur to varētu būvēt. Līdzīga situācija ir arī Igaunijā un Lietuvā. Citiem vārdiem, tuvāko triju līdz piecu gadu laikā (tiek lēsts, ka Madrides samitā pieņemtie lēmumi varētu tikt realizēti līdz 2027. gadam) nekas būtiski nemainīsies.

Vai tas nozīmē, ka mūsu drošības stāvoklis ir tikpat nenoteikts, kā to zīmēja Kallasa? Ne gluži. Ne velti šo apskatu iesāku ar “Pew Research” aptauju. Ir fundamentāli mainījusies attieksme pret Putina Krieviju. Gan sabiedrībā kopumā, gan arī politiskajā šķirā. Ja Krievija sāktu koncentrēt savus bruņotos spēkus pie mūsu valsts robežām, tad NATO uz to nenoraudzītos, turot rokas klēpī, un neaprobežotos tikai ar brīdinājumiem Putinam Makrona stilā: paklau, kolēģi, nedari muļķības!

Tā tas varbūt būtu bijis līdz 24. februārim, kad vairākums ekspertu vienkārši neticēja, ka kaut ko tādu, ko izdarīja Putins, viņš patiešām atļausies izdarīt. Tagad daudz kas ir mainījies. Tajā skaitā arī pašas Krievijas armijas kaujas spēju novērtējums, kuras izrādījušās krietni zemākas, nekā NATO eksperti bija vērtējuši. Līdz ar to arī pieaugusi NATO vadības gatavība dot agresoram pienācīgu pretsparu.

Latvijas un visas Baltijas drošību nepārprotami paaugstina arī Somijas un Zviedrijas uzņemšana NATO. Pašā samita priekšvakarā izdevās panākt kompromisu ar Turciju, un var jau teikt, ka Zviedrija un Somija ir NATO iekšā. Ja vēl ne “de iure”, tad “de facto”.

Kāda ir šā kompromisa cena, pagaidām grūti pateikt, jo abas puses ar īpašu konkrētību neizceļas. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans gan plātījās, ka Turcija esot dabūjusi visu, ko vēlējusies, bet diez vai tā ir, jo sākotnējās prasības bija Somijai un īpaši Zviedrijai ļoti grūti pieņemamas. Kaut vai to cilvēku (pārsvarā kurdu) izdošana, kuri šajās valstīs bija atraduši politisko patvērumu no vajāšanām Turcijā. Šobrīd skaidri zināms, ka Zviedrija un Somija vairs nesniegs nekādu atbalstu tām organizācijām, kuras Turcijas varas iestādes uzskata pat teroristiskām. Tajā skaitā kurdu strādnieku partijai, kura, teiksim, Vācijā regulāri rīko plašas demonstrācijas un darbojas pilnīgi legāli.

Oficiāla un pilnvērtīga Somijas un Zviedrijas uzņemšana NATO notiks pēc visu dalībvalstu parlamentu akcepta, un pagaidām neizskatās, ka kāda valsts varētu šo procesu torpedēt. Līdz ar to ļoti iespējams, ka jau šogad abas šīs mūsu reģiona valstis būs NATO, un Krievijai vēl grūtāk būs kādu apdraudēt.

Tikmēr Putina uzsāktais karš turpinās, un, kamēr viņa režīms turpina saimniekot Kremlī, stabilu mieru pasaulē nekas nespēj garantēt. Jau teicu, ka daudz kas pasaulē ir mainījies. Diemžēl viena lieta nekad nemainās un nemainīsies. Tā ir lielā sabiedrības daļā valdošā gļēvulība, uz kuru tik ļoti cer un paļaujas Putins. Tomēr Madridē demonstrētā NATO vienotība šo miera nodrošināšanas līmeni vismaz var paaugstināt. Ar to tad arī varam sevi mierināt.