Varas iebetonēšanās Latvijā sekmīgi turpinās

Partiju jūnija reitingi (SKDS) liecina, ka apstiprinās socioloģijā pazīstamais “saliedēšanās ap karogu” princips – krīzes situācijās pieaug pie varas esošo spēku popularitāte.
©Ekrānuzņēmums no lsm.lv

Atsevišķs jautājums - ko saprast ar “pie varas esošajiem spēkiem”, jo Latvijas gadījumā pie varas it kā ir visai plaša un ideoloģiski neviendabīga koalīcija. Kāpēc tikai it kā? Vai tad koalīcija patiešām nav plaša un to neveido atšķirīgu ideoloģisko uzstādījumu partijas, sākot no liberālajiem atparistiem un beidzot ar konservatīvajiem nacionāļiem?

“It kā” tāpēc, ka, neskatoties uz atsevišķu politisko spēku “īpašo” pozīciju atsevišķos jautājumos, valdības kopējā politika ir savā ziņā viendabīga un ideoloģiski maziekrāsota. Tās raksturīgākais elements - katrs politiskais spēks savā lauciņā kā grib, tā maun. Izrādās, šādai politikai ir diezgan plašs atbalstītāju pulks. Tieši tādu to iemieso valdības vadītājs Krišjānis Kariņš un viņa partija - “Jaunā Vienotība”. Līdz ar to šīs partijas nonākšana reitingu līderu statusā ir tikai pašsaprotama.

Ko šāda socioloģija nozīmē trīs mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām? Vienmēr var gadīties kādi gluži neparedzēti notikumi, kuri apgriež kājām gaisā visas prognozes, bet pagaidām pat teorētiski grūti iedomāties, kam būtu jānotiek, lai 14. Saeimā “Vienotība” nebūtu galvenais valdību veidojošais spēks. Atļaušos lietot veco, ierasto un, manuprāt, šo partiju daudz precīzāk raksturojošo nosaukumu, jo grūti saskatīt, tieši kas pašreizējā “Vienotībā” būtu tas “jaunais”, lai to sauktu par “Jauno Vienotību”.

Tajā pašā laikā jākonstatē, ka Latvijas politiskā dzīve arvien vairāk attālinās no klasiskā divu politisko polu modeļa, kas joprojām saglabājies ASV un daļēji Apvienotajā Karalistē, un arvien vairāk tuvojas, lai neteiktu - jau pilnībā transformējusies par vienpolāru modeli. Par to, uz kuru virzās daudzas Rietumeiropas valstis un kuru jau pilnībā sasniedzis Putins Krievijā. Proti, tādu politisko modeli, kur ir viena valdošā (tikpat kā nemainīga) politiskā šķira un kur politiskās partijas spēlē vairāk dekoratīvu funkciju.

Tas, ka Putina Krievija un “Vienotības” Latvija ir ideoloģiski pilnīgi atšķirīgas sistēmas, vēl nenozīmē, ka pats politiskās pārvaldes modelis būtu īpaši atšķirīgs. Galvenā atšķirība ir tā, ka Putina Krievijā viss administratīvais resurss (visa vara) koncentrēts prezidenta un viņa administrācijas rokās, bet “Vienotības” Latvijā tas ir uz laiku nodots katrai politekonomiskajai grupai, lepni sauktai par partiju. Tā kā līdzīgi darbojas visas demokrātiskās sistēmas, var jautāt - kas gan šiem modeļiem kopīgs? Galvenā kopība - sabiedriskās domas monopolizācija. Latvijā caur tā saucamajiem sabiedriskajiem medijiem un mediju atbalsta mehānismiem, savukārt Krievijā caur federālajiem TV kanāliem un masīvu propagandas aparātu visos līmeņos. Ja Latvijā gribi uzzināt, kā “pareizi” jādomā, jārunā un jārīkojas, tad ieslēdz “TV Panorāmu”, tur tev visu pateiks un ar karotīti mutē iebaros. Ja to pašu gribi zināt Krievijā, tad ieslēdz Solovjova TV.

Mūsdienās ir populārs viedoklis, ka lielie, tradicionālie mediji zaudējot ietekmi. To vietu ieņemot sociālie tīkli un dažādas informatīvās interneta platformas. Es šim viedoklim varu piekrist tikai daļēji un visai nosacīti, jo informācijas avotu autoritāti (reputāciju) neviens vēl nav atcēlis. Sociālie tīkli var būt pilni ar visdažādāko informāciju, taču tā sabiedrību ietekmē tikai caur šīs informācijas plūsmas metafizisko interpretāciju, kuru spēj veikt vienīgi vispāratzītas autoritātes. Agrākos laikos tā bija baznīca ar garīdzniecības kārtu, tagad autoritatīvi mediji, kuros dažādi viedokļu līderi (“intelektuāļi”) “izskaidro” pasaulē notiekošo, tieši tāpat kā agrākos laikos mācītāji no kanceles.

Tā kā Latvijā vārda brīvība nav tukša skaņa, atšķirībā no jau pieminētās Krievijas, tad var viegli iebilst - kādas gan šeit paralēles? Tā varētu domāt, kamēr abstrahējamies no naudas lomas mediju telpā. Ja pieņemam, ka “patiesa”, “gudra” informācija pati atradīs ceļu uz cilvēku prātiem un sirdīm, tad nav par ko diskutēt, taču praksē redzam, ka īpatnējā kārtā tajā pašā Krievijā, lai arī internetā joprojām ir visai brīvi pieejama visdažādākā informācija, lielākā ietekme uz ļaužu prātiem un sirdīm ir tieši federālajiem TV kanāliem ar dažādu solovjovu nemitīgajiem meliem.

Kāpēc lai Latvijā būtu citādi? Kurš latviešu valodā iznākošs medijs finansējuma ziņā kaut attālu var konkurēt ar sabiedriskajiem medijiem, kuru finansējums tikai no valsts budžeta vien 2021. gadā bija 36 miljoni eiro? Kāpēc valdošie politiskie spēki aizgūtnēm sola šo finansējumu palielināt? Tāpēc, ka lieliski apzinās - katrs, kurš atļautos tikai kaut aplinkus ieminēties par stingrāku šīs naudas izlietojuma kontroli vai, vēl trakāk, par satura korekcijām, nekavējoties tiktu apzīmogots kā sabiedriskā medija vājinātājs un vārda brīvības ierobežotājs. Pat ja šī vārda brīvības “ierobežošana” tiktu pamatota tieši ar plašāka uzskatu spektra pārstāvniecību.

Jaunā “garīdzniecība” strikti turas pie savām privilēģijām pašai noteikt, kam dot vārdu un kam ne; ko teikt un ko neteikt, un nekādi nepieļauj, ka šajā tās kompetencē jaucas iekšā laicīgā vara. Mūsu valstī baznīca ir atdalīta no valsts, un šajā teikumā ar baznīcu nav jāsaprot tā institūcija, kura pārstāv kristīgo baznīcu tās tradicionālajā izpratnē. Ar baznīcu šodien jāsaprot tā ideoloģisko klišeju darbnīca, kurā tiek ražotas jaunlaiku ikonas.

Pateicoties tieši šai “baznīcai”, politiskā sistēma Latvijā ir iecementējusies, un Kariņš varētu valdīt gandrīz vai bezgalīgi. Kamēr viņš politiskajai šķirai neapniktu, līdzīgi kā Merkele apnika Vācijā. Tad viņš tiktu tās pašas politiskās šķiras nomainīts pret kādu tikpat pelēku Šolcu, par kādu Kariņš savulaik pats tika uzskatīts. Pagaidām līdz šim apnikumam vēl tālu, tāpēc var uzskatīt, ka varas konsolidācija (tās klasiskajā, nevis Valda Dombrovska interpretācijā) turpinās. Pagaidām tas cilvēkus apmierina un nekas neliecina, ka līdz 1. oktobrim kaut kas būtiski varētu mainīties.