Mūsu zaļais zelts ļauj drošāk un siltāk raudzīties nākotnē

Publiskā telpā pieaug trauksmaina bažīšanās par gluži vai nepanesamiem siltumtarifiem nākamajā apkures sezonā. Saglabājoties kosmosā uzlidojušām gāzes cenām, arī apkures rēķini draud kļūt astronomiski. Kāds ir risinājums?
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Lai arī viena risinājuma visiem gadījumiem nav, tomēr ir kāds risinājums, kurš problēmu ja ne kaut daļēji atrisina, tad to vismaz mīkstina. Šis risinājums ir arvien plašāka šķeldas izmantošana apkurē. Šķelda jau tagad plaši tiek izmantota reģionos, kuros nav gāzes padeves pa maģistrāliem cauruļvadiem, taču tagad šim kurināmā veidam arvien biežāk pārveido apkures sistēmas, kuras līdz šim darbojušās ar gāzi.

Tā kā Latvija ir mežiem bagātāko Eiropas valstu piecniekā (56% pret kopējo platību), šai orientācijai uz pašmāju atjaunojamo energoresursu izmantošanu jau sen vajadzēja būt nepārprotamai prioritātei. Taču līdz šim tas tā nav noticis. Kāpēc?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatkāpjas mazliet atpakaļ, lai šo problēmu varētu aplūkot it kā no malas, jo jautājums nav vietējas nozīmes. Tam ir globāls raksturs.

Sākoties Krievijas uzbrukumam Ukrainā un apspriežot iespējamo Krievijas energoresursu importa embargo, izskanēja asa bijušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles kritika par to, ka tieši viņas vadībā Vācijas energobilancē galvenais uzsvars tika likts uz gāzi. Šī iemesla dēļ Vācija nonākusi lielā atkarībā no Krievijas, no kuras tagad ar milzu mokām kārpās ārā.

Šī Vācijas ekonomikas “gazifikācija” notika kodolenerģētikas diskreditācijas fonā. Lai Vācija apturētu atomelektrostaciju izmantošanu un valsti “uzsēdinātu uz gāzes adatas”, “Gazprom” darboņiem nebija ar naudas koferiem jābrauc pie Merkeles. Pietika attiecīgi ievirzīt sabiedrisko domu, lai Vācijas politiskā šķira ar Merkeli priekšgalā viegli aizietu šīs domas pavadā. Nav arī noslēpums, kādā veidā šī sabiedriskā doma tiek vajadzīgajā gultnē ievirzīta. Šrēderveidīgā korupcija šeit galīgi nespēlē galveno lomu. Viss notiek daudz vienkāršāk.

Mūsdienu bizness, jo īpaši lielais, atvēl iespaidīgus budžetus mārketingam. Tie nav tikai izdevumi reklāmai. Tie ir plaši un daudzveidīgi ieguldījumi reputācijas veidošanai, sponsorēšanai, sabiedriskās domas veidošanai. Enerģētikas nozare nav izņēmums. Tur šī “deķa vilkšana” starp atsevišķām enerģētikas jomām ir pat vēl sīvāka.

Kāda stratēģiskā ideja mūsdienu apstākļos gāzes lobijam dotu lielāko efektu? Tā, kura pamatotu, ka gāze ir viens no ekoloģiski tīrākajiem energoresursiem. Gāzei sadegot, nerodas tikpat kā nekādi indīgi savienojumi, kas ļauj to izmantot pat dzīvokļos bez jebkādām attīrīšanas sistēmām. Līdz ar to, lai arī gāze pieskaitāma pie fosilajiem energoresursiem un, tai sadegot, izdalās liels oglekļa dioksīda daudzums, tā “zaļo” acīs neskaitās tāda, kuras pieminēšana vien jau liek šīs kustības aktīvistiem zīmēt niknus plakātus un aut kājas protestiem.

Man nav tiešu pierādījumu, ka Kremlis būtu tiešā vai aplinkus ceļā finansējis pasaules daudzās, dažādās “zaļo” kustības, taču objektīvi to aktīvisti līdz šim ir lējuši ūdeni uz Putina Krievijas dzirnavām. Atsevišķi jāuzsver, ka neuzskatu zaļo kustības aktīvistus par Maskavas nopirktiem. Ne pie mums, ne Vācijā, ne citur pasaulē. Taču tas nenozīmē, ka šīs aktivitātes nekādi nav saistītas ar Krievijas naudu.

Domas ilustrācijai viens vēsturisks piemērs. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Eiropu satricināja milzīgu, miljongalvainu demonstrāciju vilnis, kurās cilvēki protestēja pret ASV spārnoto raķešu “Pershing” izvietošanu Eiropā. Tolaik PSRS vadīja bijušais čekists Andropovs un padomju armija asiņaini karoja Afganistānā. Iemesli “Pershing” izvietošanai bija acīmredzami. Taču miljoniem cilvēku (pārsvarā jaunieši, tajā skaitā pašreizējais Vācijas kanclers Olafs Šolcs) gāja šajās demonstrācijās. Skaidrs, ka ne jau tāpēc, ka saņēma par to naudu no PSRS vēstniecībām Bonnā, Parīzē vai Briselē, bet gan aiz “cilvēkmīlestības” un nepatikas pret ASV imperiālismu kā pasaules ciešanu un netaisnību galveno avotu. Aiz svētās pārliecības: “Nē - karam; Jā - mīlestībai.” Taču aiz visiem šiem jaukajiem lozungiem nepārprotami vīdēja šīs kampaņas galvenā finansētāja - Kremļa - torņi.

Tagad, skatoties uz Krievijas zvērībām Ukrainā, Šolcam joprojām grūti atzīt jaunības maldus, atceroties, cik viegli ar viņu savulaik bija manipulējuši Maskavas apmaksātie kreisie aģitatori un dažādi par “intelektuāļiem” dēvēti “noderīgie idioti”. Vēlreiz atkārtoju, ka pašas par sevi gan miera kustības, gan zaļā domāšana nav nekas slikts. Arī man pašam tās tuvas, bet... Vienmēr jāsaglabā kritiskā domāšana un nedrīkst tik viegli pakļauties emocionāliem impulsiem.

Taču atgriezīsimies pie pašmāju šķeldas. Vācijā gāzei tika dota zaļā gaisma it kā potenciāli bīstamās kodolenerģētikas dēļ, bet Latvijas gadījumā situācija ilgus gadus bija tuva absurdam. Fosilā kurināmā priekšrocību noteikšana pār atjaunojamo resursu tika pasniegta “zaļās” idejas vārdā. Ja ne gluži tiešā veidā, tad pastarpināti. Koksnes dedzināšana ir ekoloģiski netīra, jo rodas liels cieto izmešu daudzums un vispār tā esot koksnes izmantošana ar zemu pievienoto vērtību.

Protams, šie minētie iemesli ne tuvu nav vienīgie, kuru dēļ Latvija, līdzīgi kā Vācija, ir uzsēdināta uz gāzes adatas. Ir arī daudzi citi, starp kuriem diezgan klaja “Gazprom” interešu lobēšana nav noliedzama. Taču tāpat nav noliedzama gadiem ilgā mežsaimniecības diskreditācija, ar kuru nodarbojas “zaļo” aktīvisti. Nav runa par cīņu pret atsevišķiem negodprātīgiem mežu īpašniekiem, bet gan par nozares diskreditāciju kopumā.

Lai arī meža platības ik gadu pieaug un mežu apsaimniekošanas birokrātiskās prasības kļūst aizvien stingrākas, sabiedriskā doma tiek virzīta vienā virzienā - mežsaimnieki esot “sliktie”, kas par peļņu vien domā un ir gatavi visus mežus pārvērst kailcirtēs. Glābsim dabu, neļausim šiem neliešiem izpostīt mūsu pirmatnīgos mežus.

Argumenti, ka, lai iegūtu skaistu, veselīgu mežu, tas jākopj; ka priedi var izaudzēt, to stādot tikai izcirtumos (vai pēc mežu ugunsgrēkiem), ka pirmatnējos, pāraugušos mežos vairojas bīstami kaitēkļi un koku slimības, netiek dzirdēti. Vispār un pilnībā. Cilvēka saimnieciska darbība mežā ir a priori slikta. Iemesli šādai pozīcijai vienmēr tiek piemeklēti - jāsaglabā bioloģiskā daudzveidība, jāpaplašina dažādi liegumi, bet galvenais arguments - tā teica Viesturs Ķerus, kurš ir šīs antimežsaimniecības kustības idejiskais “tēvs”.

Man nav šaubu par Ķerus labajiem nodomiem. Tieši tāpat kā man nav šaubu, ka tie vācu “zaļie” aktīvisti, kuri panāca Vācijas atomelektrostaciju slēgšanu, to nedarīja par “Gazprom” naudu. To viņi darīja no labas sirds. “Gazprom” naudu paņēma un lika lietā citi. Ne jau tie, kas zīmēja plakātus un gāja protestēt pie Bundestāga Berlīnē vai kā vakar pie Ministru kabineta ēkas. Bet tas šīs naudas ietekmi nepadara nebijušu vai mazāk kaitīgu.

Par laimi, veselais saprāts galu galā uzvar. Lai arī ar nokavēšanos. Tāpēc varam droši cerēt, ka mūsu valdība darīs visu, lai pēc iespējas ātrāk mainītu līdzšinējo praksi un Latvijas apkures sistēmu pārorientētu uz vietējo, atjaunojamo energoresursu - mūsu zaļo zeltu.