Vai drīkst "diskriminēt" sievietes, neliekot viņām dienēt obligātajā militārajā dienestā?

Aizsardzības ministra Arta Pabrika izteikumi par obligātā militārā dienesta ieviešanas nepieciešamību izraisījuši pamatotas diskusijas, jo neskaidru jautājumu ir daudz. Nespekulēsim par to, cik šis Pabrika gājiens ir bijis pieskaņots gaidāmajām vēlēšanām, cik reālajai nepieciešamībai. Iespējams, abas šīs lietas sakrita. Parunāsim par strīdīgo sieviešu dienesta jautājumu. Kāpēc sievietēm dienests ir brīvprātīgs?
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

21. gadsimta jaunā “progresa” reliģija sludina, ka cilvēku dzimumi (dzimtes) esot sociālas konstrukcijas. Pēc ārējā izskata nemaz nevarot pateikt - kurš ir sieviete, kurš vīrietis, jo katram var būt sava iekšējā identitāte. Tu domā, ka runā ar sievieti, bet patiesībā tev pretī sēž vīrietis. Vai kaut kāds starpposms, jo šī dzimumu identitāte nav bināra. Esot plašs, nepārtraukts dzimumu spektrs, kurā katrs varot atrast savu vietu [šajā spektrā].

Izejot no šīs neapstrīdamās patiesības, kura balstās dažādos zinātniskos pētījumos (šajā jaunajā reliģijā katrai dogmai jābūt pamatotai ar attiecīgiem zinātniskiem pētījumiem), nodalīt kādu dzimumu tikai pēc tā, vai tām ir, vai nav menstruācijas (pēc to esamības agrākos laikos noteikuši cilvēku dzimumu), esot vistīrākā diskriminācija.

Viena no šīs jaunās reliģijas spilgtākajām priesterienēm Latvijā Selma Levrence izsakās skaidri: “Pārsvarā atbalstāms priekšlikums, izņemot pilnīgās muļķības, ka sievietēm dienests nav obligāts. Mēs visi esam Latvijas pilsoņi, un mums visiem pienākumiem jābūt vienādiem. Pamatskola arī ir obligāta visiem, ne tikai zēniem.”

Viņai piebalso Džeina Tamuļeviča: “Samērā ironiski, ka bērnu kopšanas atvaļinājums obligāti jāizņem gan tēvam, gan mātei, kamēr armija obligāta tikai džekiem. Un pēc tam vaimanājam par sieviešu kvotu nepieciešamību visādās institūcijās un formācijās. Dzimumu līdztiesība vai nu ir, vai nav. Tāpat kā stāvoklī nevar palikt tikai pa pusei.”

Jautājums nav tik vienkāršs, jo patiesi - kāpēc skolā jāiet visiem, turklāt kopā, bet militārajā dienestā šāda diskriminācija? Nav pat svarīgi, kurš dzimums šajā gadījumā var justies diskriminēts, jo ne par to runa. Kā norādīja Tamuļeviča - dzimumu līdztiesība vai nu ir, vai nav. Turklāt neaizmirsīsim, ka dzimumi vispār ir tikai sociālās konstrukcijas (iedomas) un mums jāvirzās uz dzimumneitrālu sociālo uzvedību, kur nedrīkst būt dažāda attieksme pret kādu dzimšu spektra daļu. Pret visiem/-ām jābūt vienādai attieksmei.

Ja uz brīdi abstrahējamies no šiem jaunās reliģijas postulātiem un paliekam pie arhaiskā binārā dzimumu modeļa, tad jautājums ir cits. Kādu iespaidu uz atsevišķu armijas vienību kaujas spējām atstāj pretējā dzimuma pārstāvju klātbūtne? Šis jautājums ir maz pētīts, jo iepriekšminētās ticības dēļ tas ir lielā mērā tabuizēts, lai gan patiesībā ir vienīgais, kurš patiešām būtu svarīgs, lemjot par šo jautājumu. Var izlīdzēties, izvērtējot reālo praksi tādā militarizētā un no visām pusēm apdraudētā valstī kā Izraēla, kur sievietes armijā dienē līdzās vīriešiem. Turienes pieredze ļauj domāt, ka abu dzimumu kopā būšana uz armijas disciplīnu graujošu iespaidu neatstāj.

Tā kā mūsdienu pasaulē palicis maz sfēru, kurās vīrieši un sievietes tiek nodalīti, tad šeit papildus jāpaskaidro, ka sieviešu un vīriešu uzvedība, atrodoties tikai sava dzimuma pārstāvju vidū, būtiski atšķiras no uzvedības, kurā ir arī otra dzimuma klātbūtne. Kaut viena pretējā dzimuma pārstāvja klātbūtne fundamentāli izmaina visu grupas locekļu uzvedību. Daudzās situācijās tam nav izšķirošas nozīmes, bet karā, kad uz likmes ir cilvēku dzīvības, šīm uzvedības atšķirībām var būt ļoti nozīmīga loma. Taču, ja jau Izraēlā var abi dzimumi (vai viss dzimšu spektrs, “modernajā” jaunvalodā runājot) kopīgi dienēt, tad gan jau arī Latvijā tas nekādus ekscesus neradīs.

Taču, ja reiz esam pieskārušies dzimumu, dzimtes un nebinaritātes jautājumiem, tad aplūkosim tos no īstās zinātnes, nevis jaunizgudrotās, sektantiskās “zinātnes” aspekta, kura balstās, maigi sakot, strīdīgajā dogmā, ka, cilvēkiem piedzimstot, viņu dzimums neesot determinēts un to katrs nosakot vēlāk pats, atbilstoši savām sajūtām. Katrs, kas apšauba šo sektantisko dogmu, nekavējoties tiek ierakstīts ķeceros - transfobos.

Ko par dzimumu atšķirībām saka zinātne?

Ko par to saka klasiskā bioloģijas zinātne? Bioloģisko dzimumu nosaka indivīda radīto dzimumšūnu (gametu) lielums. Vīrieši (tēviņi) ražo mazākas gametas, bet sievietes (mātītes) - lielākas. Vīrietis katrā ejakulācijā izvada no 200 līdz 500 miljoniem sīku spermatozoīdu, savukārt sievietes organismā visas dzīves laikā izveidojas aptuveni 400 nesalīdzināmi lielākas olšūnas. Šī sākotnējā dzimumšūnu lieluma asimetrija var likties nenozīmīga, taču tā noved pie veselas evolūcijas efektu kaskādes, kuru rezultātā katram dzimumam ir atšķirīga “seksuālā atlase”.

Tieši šī dzimumšūnu izmēra atšķirība fundamentāli ietekmē gan evolūciju, gan uzvedību. Viens no pasaulē visvairāk citētajiem evolūcijas biologiem Bobs Traiverss to formulē šādi: “Seksuālo atlasi (izvēli) nosaka katra dzimuma vecāku relatīvais ieguldījums viņu pēcnācējos.” Tieši šis “relatīvais ieguldījums” izskaidro visu dzīvo būtņu, kuras vairojas seksuālā veidā, dzimumu uzvedības atšķirības. Ko tas nozīmē katram saprotamā valodā?

Tā kā tēviņi var ātri un viegli ražot miljoniem spermatozoīdu, galvenais faktors, kas ierobežo tēviņu reproduktīvās iespējas, ir viņu spēja piesaistīt mātītes apaugļošanas aktam. Savukārt galvenais ierobežojošais faktors mātītēm ir piekļuve resursiem laikā, kad bērns atkarīgs no mātes (grūtniecības un bērna augšanas periodā). Reproduktīvi sekmīgākie vīrieši var radīt tūkstošiem pēcnācēju (piemēram, Čingishanam šobrīd esot vairāk nekā 16 miljoni tiešo vīriešu dzimuma pēcnācēju), kamēr sievietes ierobežo grūtniecības un bērna aprūpes ilgums.

Kāpēc sievietēm šķiet, ka viņu ir mazāk par vīriešiem?

Aizstājot vārdu “sieviete” ar “dzimumu, kas vairāk iegulda savos pēcnācējos”, mēs iegūstam Traiversa pamatformulu, uz kuras balstās visa viņa teorija: dzimums, kurš vairāk iegulda savos pēcnācējos, būs izvēlīgāks, izvēloties partneri. Respektīvi, sievietes ir daudz prasīgākas, izvēloties partneri. Tāpēc arī rodas sieviešu vidū izplatītā pārliecība, ka uz vienu vīrieti ir četras sievietes, lai gan statistika liecina, ka vecuma grupās līdz 45 gadiem vīriešu ir pat vairāk. Vienkārši trīs no četriem vīriešiem neatbilst sieviešu prasībām. Tikai monogāmija, kura patiešām ir sociāla konstrukcija, ļauj/spiež sievietēm pieņemt partnerus, kurus bioloģiski determinētos apstākļos viņas noraidītu.

Traiverss savu teoriju pamato ar vienu no īstas (nevis sektantiskas) zinātnes galvenajiem pamatprincipiem - tā ir pareiza vienmēr un visur, nevis kaut kādos īpašos gadījumos, noteiktos apstākļos vai vairumā gadījumu. Atrodiet kaut vienu dzīvo sugu, kurā dzimumpartneru izvēle nenotiek pēc minētās Traiversa formulas, un teorija būs apgāzta. Taču tādu sugu nav.

Izejot no šī Traiversa atklājuma, apgalvojums, ka vīrietis un sieviete ir patvaļīga klasifikācija, ir nepatiess visos līmeņos. Tas ne tikai noliedz primārās dzimumpazīmes (reproduktīvos orgānus), kuras pēc piedzimšanas ir nepārprotamas, bet arī ignorē pašu bioloģiskā dzimuma definīciju. Lai arī ārējā izskata dzimuma atšķirības, hormoni, uzvedība un daudzas citas pazīmes dažādās sugās ir stipri atšķirīgas un dažās pat nav vispār, atšķirības gametu izmēros ir nezūdošas. Tas pats attiecas arī uz atsevišķiem indivīdiem piemītošu anomālu sieviešu un vīriešu īpašību sajaukumu, kas arī ir pamatā “dzimšu spektram”. Taču šīs īpatnības neapdraud un neapstrīd dzimumu pamata atšķirības - gametu izmēru. Dzimums ir binārs. Trešā dzimuma nav.

Pseidozinātnes sektanti patieso zinātni vienkārši ignorē. Viņi pilnībā noliedz bioloģijas ietekmi uz cilvēkiem un apgalvo, ka cilvēku dzimumu atšķirības esot sociāli konstruētas. Šajā interpretācijā vīriešu un sieviešu uzvedības atšķirības esot “aizspriedumi”, kuri novēršami, mainot bērnu pārliecību jau bērnībā, veicinot dzimumneitrālas rotaļas.

Lai gan lielākās dzimumu atšķirības ir saistītas ar partnera izvēli (sievietes piešķir lielāku nozīmi pazīmēm, kas liecina par potenciālā partnera spēju iegūt resursus - sociālekonomiskais statuss un ambīcijas, kamēr vīrieši lielāku nozīmi piešķir īpašībām, kas liecina par auglību - jaunība un pievilcība), būtiskas un nenoliedzamas ir arī fiziskās atšķirības, kuras militārā dienesta gadījumā ir īpaši svarīgas. Taču pārprasta politkorektuma dēļ arī tas tiek ignorēts.

Uzvedības atšķirību bioloģiskās izcelsmes pierādījumi

Pierādījumi, ka katra dzimuma uzvedības atšķirībām ir bioloģiska izcelsme, ir pārliecinoši. Ir trīs galvenās metodes, ko zinātnieki izmanto, lai noteiktu, vai attiecīgā iezīme ir/nav sakņota bioloģijā. Pirmā pazīme, kas liecina, ka tā, visticamāk, ir attīstījusies dabiskās atlases rezultātā, ir tāda, ka viens un tas pats modelis ir redzams dažādās kultūrās. Varbūtība, ka atsevišķa īpašība, piemēram, vīrs caurmērā vecāks par sievu, ir sociālās kultūras noteikta, ja visās pasaules kultūrās ir redzams viens un tas pats modelis, ir mikroskopiski niecīga.

Otra pazīme, kas liecina, ka tai ir bioloģiska izcelsme: ja tā tiek novērota maziem bērniem, kuri vēl nav pakļauti “audzināšanai” (piemēram, zēni jau zīdaiņu vecumā ir agresīvāki nekā meitenes). Treškārt, par evolucionāro izcelsmi liecina līdzīgs modelis (piemēram, tēviņi ir agresīvāki), kas novērots radniecīgām sugām, piemēram, citiem pērtiķiem vai zīdītājiem.

Ja šīs atšķirības ir tik nepārprotamas, tad kāpēc tik dedzīgi tiek sludināts pretējs vēstījums - ka šīs atšķirības vai nu nav, vai tās ir sociālās konstrukcijas rezultāts? Iemesli gandrīz pilnībā ir politiski. Ideja, ka jebkādām atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm nav bioloģiska pamata, ir pievilcīga, jo tā rada vieglu izmaiņu ilūziju. Ja dzimumu atšķirības ir iekļautas cilvēka dabā, tās ir grūtāk mainīt. Citiem vārdiem, ja dzimumu atšķirību pamatā ir nevis “aizspriedumi”, bet bioloģija, tad var nākties tās pieņemt. Savukārt, ja viss slēpjas dzimumu lomās, tad visu varam viegli mainīt, dodot bērniem dzimumneitrālas rotaļlietas.

Bioloģijas lomas atzīšana paver durvis arī nevēlamajai atziņai, ka vīriešiem un sievietēm var būt atšķirīgi dzīves uzdevumi un galvenie mērķi, kas jau bīstami pietuvojas sociālās nevienlīdzības tēmai. Protams, tiktāl, ciktāl vienlīdzīgas iespējas tiek jauktas ar vienlīdzību un noliegtas iespējas cienīt un novērtēt dzimumu atšķirību pievilcību.

Ir saprotamas bažas, ka jebkura piekāpšanās dabai var tikt izmantota, lai pamatotu to, ko ikdienā dēvē par diskrimināciju. Bet vai melošana par bioloģiskajām dzimumu atšķirībām ir vienīgā alternatīva? Retoriskā ekvilibristika, kas nepieciešama, lai apgalvotu, ka dzimums nav nekas vairāk kā izvēlēta identitāte, prasa arvien sadomātākus argumentus un īpašu žargonu (dzimumu spektru un tamlīdzīgus jaunievedumus). Tas ne tikai grauj uzticību zinātnei; tas noved pie nedemokrātiskiem pārspīlējumiem, kuru mērķis ir apklusināt tos, kuri nepiekrīt.

Divus miljardus gadu ilgā seksuālā atlase, ko nosaka sākotnējā dzimumšūnu lieluma atšķirība, ir izraisījusi bioloģisko atšķirību kaskādi starp vīriešiem un sievietēm, vienlaikus nesaudzīgi ieviešot cita veida līdztiesību starp dzimumiem. Fakts, ka pavairošanai nepieciešams viens tēviņš un viena mātīte, garantē vienādu vidējo dzimumu vairošanos, savukārt fakts, ka mātes un tēvi katrs ienesīs gandrīz vienādu DNS daudzumu gan saviem dēliem, gan meitām, nodrošina vienādu ģenētisko pārstāvību nākamajā paaudzē. Tā gan, protams, nav tā vienlīdzība, kādu vēlas jaunās sektas adepti, kuri apzināti jauc dažādību ar labāku/sliktāku un dominējošo stāvokli ar varu. Evolūcijas loģikā ir daudz ceļu uz varu, un neviens dzimums nav pārāks.

Apgalvojums, ka bērni piedzimst “bez dzimuma” un vecāki (sabiedrība) uzspiež viņu dzimumu lomās, rada nākamos, vēl absurdākus “zinātniskus” apgalvojumus. Tiekšanās pēc bezdzimuma sabiedrības ir satriecoši augstprātīga un utopiska vīzija. Tas atdala cilvēkus no mūsu bioloģiskās vēstures un veicina maldu, ka mēs esam ārpus bioloģijas.

Ierosinājumam, ka obligātais militārais dienests sievietēm būs tikai brīvprātīgs, nav nekāda sakara ar dzimumu “diskrimināciju”. Tas ir kompromiss starp patieso zinātni un jaunās ticības sektantisko pieņēmumu par dzimumu uzvedības identitāti. Tas ir kusls mēģinājums apelēt pie veselā saprāta (zinātnes), kas nosaka - dzimums nav ne socializācijas, ne izvēles jautājums. No šī aspekta - atbalstāms.

P. S. Rakstā izmantotas žurnālā “The American Conservative” publicētā Roberta Linča raksta “How Sex Became Gender” (Kā dzimums pārtapa par dzimti) atziņas.