Kā tikt vaļā no "pārvērtētā", "glumi šļūcošā" Krišjāņa Kariņa premjera lomā?

Jautājums ir ļoti nopietns, jo, Kariņam sēžot premjera krēslā, turpinās Latvijas arvien tālāka atpalicība no Lietuvas un Igaunijas. Latvijas pozīcija daudzos jautājumos, kaut vai saistībā ar okupācijas pieminekļu nojaukšanu, ir izteikti gļēva. Tā neatbilst tai dinamiskajai situācijai, kāda pasaulē ir izveidojusies pēc 24. februāra Krievijas agresijas Ukrainā.

Diemžēl priekšvēlēšanu aptaujas, un ne tikai tās, liecina, ka arī turpmāk ar lielu varbūtību premjera amatā atradīsies personāžs, kuru ļoti trāpīgi šajās dienās raksturoja bijusī veselības ministre Kariņa valdībā Ilze Viņķele: “Gaidu savu tiesas sēdi, lai viss tas murgs beidzot ir publiski pieejams. Pārvērtēts Ministru prezidents, kas četrus gadus glumi šļūcis un izvairījies no atbildības uzņemšanās. Jā, man vienreiz pietiek klusēt. Par seksisma līmeni un intensitāti vispār nerunāsim. Ne katrs no PSRS nācis tā izpildās. Sieviete ministre, kas runā pretī - āāā, tas vispār ir pārpratums. Par to vien jādod iekšā.”

Viņķele maigus vārdus neizvēlas - pārvērtēts premjers, kurš izvairās no atbildības un glumi šļūc. Derētu vairāk konkrētu faktu un detaļu. Diemžēl baidos, ka konkrētu epizožu klāsts nesekos. Viņķele ir pietiekami pieredzējusi politiķe un lieliski apzinās, ka publiska “labu cilvēku” (ne jau kaut kādu gobzemu vai kalvīšu) kritizēšana neskaitās labais tonis. Tas politiskos punktus nenes. Tas, ka tev aplaudēs protesta elektorāts, tavai politiskajai karjerai drīzāk kaitēs, nevis palīdzēs, jo politiskajā vidē valda apvērstā loģika - ja jau mūs kritizē, tātad visu darām pareizi.

Viņķele, lai arī ilgstoši atrodas “pareizo” partijās, pēc sava rakstura ir “disidente”. Viņa politiskajai šķirai nav īsti “savējā”, jo nepiebalso (vienalga, ko otrs cienījams cilvēks teiktu), kā “smalkā sabiedrībā” pieņemts, bet gan “visur bāžas ar savu taisnību”, iemantojot kašķīga cilvēka slavu. Šādi “savas taisnības” uzspiedēji apkārtējiem parasti krīt uz nerviem, tāpēc nav brīnums, ka Viņķele vēlēšanās bieži vien saņem visvairāk mīnusu. Šajās vēlēšanās viņa nemaz neriskē piedalīties.

Principi - roka roku mazgā un vārna vārnai acīs neknābs - nekur nav zuduši. Politiskā šķira ir ļoti jūtīga pret dažādiem izlēcējiem un gaisa jaucējiem. Tāpēc pat politiskie konkurenti no citām “pareizajām” partijām būs ļoti piesardzīgi sava iespējamā nākamā priekšnieka kritizēšanā. Turklāt ne tik daudz baidoties ko sliktu teikt par “nākamo priekšnieku”, cik saprotot, ka neklājas “mūsējo” (plašākā izpratne) līderi kritizēt. Kritizēsim gobzemus un rosļikovus. Savukārt varai lojālie mediji “atmaskos” marginālas partijas, kurām nav cerību ne tikai 5% barjeru pārvarēt, bet pat 1% balsu savākt.

Vai tas nozīmē, ka Latvijas tauta arī turpmākos četrus gadus būs spiesta pavadīt ar Kariņu valdības vadītāja krēslā? Visticamāk jā, bet tas nenozīmē, ka šis liktenis ir neizbēgams. Kas būtu nepieciešams, lai Kariņa nenomaināmības “oreolu” kliedētu?

Skaidrs, ka nekādi fakti un grafiki par Latvijas arvien lielāku atpalicību no Lietuvas un Igaunijas nespēlē itin nekādu lomu. Pat ne vismazāko. Tā kā Kariņa elektorāts sevi pieskaita pie tiem, kuriem piemītot augsta “medijpratība” un “kritiskā domāšana”, tad šie argumenti tiek viegli apgāzti - pie visām mūsu nelaimēm vainīga ir Kalvīša/Šlesera “gāzi grīdā” politika. Ar ko vainīga, kā vainīga, labāk šiem “kritiski domājošajiem” neprasīt. Sanāks kaut kas līdzīgs Putina atbalstītāju tautoloģijai, kāpēc obligāti esot bijis jāuzbrūk Ukrainai vai kāpēc jācīnās pret oglekļa dioksīdu. Tāpēc, ka tāpēc, un seko kaut kādas matricu klišejas.

Manā bērnībā uz jebkuru jautājumu, kāpēc PSRS ir tie vai citi trūkumi, standarta atbilde skanēja - tāpēc, ka mēs pārcietām karu (30 gadus pēc kara). Tas, ka Vācija cieta vēl vairāk (ne tikai nopostīta visa valsts, bet vēl piedevām smagas pēckara reparācijas), šajā stāstā neiederējās, tāpat kā “kritisko domātāju” stāstā neiederas 2008. gada ekonomiskās krīzes globālais raksturs. Interesanti, cik ilgi vēl Latvijas problēmas tiks attaisnotas ar “treknajiem gadiem”?

Piebildīsim, ka šajos “treknajos gados” neviens (ne Kariņš, ne Reirs) neaicināja būt liesākiem, pieticīgākiem un iegrožot banku kreditēšanu. Gluži otrādi, banku eksperti bija (un joprojām ir) galvenie un tie “pareizākie” ekonomisko procesu komentētāji un interpretētāji.

Tad kas varētu iedragāt Kariņa “gaismas bruņinieka” tēlu? Tikai un vienīgi kritika no “savējo” puses. Vārdu “savējie” lieku pēdiņās, jo ar to nedomāju savējos partijas biedrus, bet gan tos, kurus ironiski nodēvēju par “medijpratējiem” un ar “kritisko domāšanu” aplaimotos. Proti, tos, kas vienmēr un visur ir “pareizie”. Pie visām varām un visām iekārtām. Tā kā tādu jebkurā sabiedrībā ir vairākums (citādi šī sabiedrība vienkārši sairtu), tad, kamēr šajā vidē Kariņš “ir tas labākais”, nekas nemainīsies.

Politiskajā vēsturē ir labi zināms 1996. gada Krievijas prezidenta vēlēšanu precedents, kad visa turienes politiskā šķira saliedējās, lai vēlēšanās uzvarētu “pareizais”, “demokrātiskais” prezidenta kandidāts Boriss Jeļcins un lai prezidenta amatā netiktu “nepareizais”, “nedemokrātiskais” komunistu līderis Genādijs Zjuganovs. Mobilizējot visus iespējamos resursus, uzvarēja “demokrātiskie spēki”, un tagad visa Krievijas liberālā vide kož elkoņos, ka toreiz nepieļāva varas maiņu demokrātiskā kārtā, faktiski bruģējot ceļu sekojošajam autoritārismam, kas tagad jau pāraudzis totalitārismā.

Ne mirkli nedomāju, ka Latvijai draudētu kaut kāds totalitārisms Putina stilā. Nē, bet politiskās sistēmas deformācijas, iebetonējot noteiktu politisko konstrukciju, ir neizbēgamas. Līdz ar to tieši politiskajai šķirai būtu valstiskās nākamības vārdā jānovērš “glumi šļūcošā”, “pārvērtētā” premjera ieilgusi palikšana valdības vadītāja krēslā. Turklāt paši politiķi lieliski zina, ka Viņķeles apzīmējumi patiesībā ir ļoti trāpīgi.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā