NEPLP ar "TV Doždj" jāveic nopietnas pārrunas par turpmākajiem šī medija darbības nosacījumiem

Krievijas TV kanāla “Doždj” vadošās moderatores Jekaterinas Kotrikadzes dedzība, aizstāvot okupācijas pieminekli un tūristu vīzas Krievijas pilsoņiem, raisījusi plašas diskusijas par Krievijas žurnālistu masveida pārcelšanās uz Latviju politisko lietderību un potenciālajām sekām.
No vienas puses, Latvijas proputiniskā kopiena Kotrikadzi kā izteiktu liberāli nicina un nīst, bet, no otras puses, kāpēc gan nepieņemt šīs “noderīgās idiotes” bezmaksas pakalpojumus? Ja reiz tie viņiem izdevīgi. ©Ekrānšāviņš

Krievu tā dēvēto liberāļu un opozicionāru publiski paustā pozīcija daudziem liek atkārtot sen zināmo izteikumu, ka atliek vien paskrubināt krievu liberāļa ārējo čaulu un apakšā atklāsies viņa impērista un “ģeržimordas” vairāk vai mazāk slēptā būtība. Nenoliedzot šī izteikuma patiesumu, nevajadzētu tomēr aizmirst un nenovērtēt tā sākuma daļu - par liberālo pasaules redzējumu. Manuprāt, tieši tā nosaka Kotrikadzes & Co pārliecību.

Lai nerastos pārpratumi, uzreiz iezīmēšu savu pozīciju. Pirmkārt, esmu ilggadējs “TV Doždj” skatītājs un neuzskatu šo mediju par Kremļa angažētu projektu vienalga kādā izpausmē. Pat ja kādā jautājumā Krievijas varas un kāda “TV Doždj” žurnālista uzskati sakrīt, tad tas vēl nenozīmē, ka šie uzskati tiek translēti pēc Kremļa preses kuratora Alekseja Gromova rīkojuma. Otrkārt, balstoties uz savu skatītāja pieredzi, neapšaubu ne “TV Doždj” žurnālistu, ne konkrēti Kotrikadzes demokrātisko, antiputinisko pārliecību. Treškārt, neuzskatu, ka Kotrikadzes ideoloģisko pārliecību nosaka kaut kādas impēriskās idejas. Un visbeidzot, neatkarīgi no “TV Doždj” antiputiniskās pozīcijas, uzskatu, ka šī telekanāla pirmie darbības mēneši ir nodarījuši Latvijas drošībai nopietnu kaitējumu. Kādā veidā?

Vispirms precizēsim atbildi uz jautājumu: ja jau Kotrikadzes pārliecība nesakņojas impēriskajā ideoloģijā, tad kur gan citur? Atbilde: tā sakņojas kreiso progresistu kosmopolītiskajā idejā, ka ir pilnīgi vienalga, kādā valodā cilvēks runā vai kāda ir viņa valstiskā piederība. Galvenais esot pats cilvēks, nevis viņa etniskā, lingvistiskā vai valstiskā piederība, kas esot tikai sociāla konstrukcija (izdomājums). Izejot no šīs doktrīnas, jebkura pieķeršanās šiem “izdomājumiem” (valodai, tautībai, valstij) esot tumsonīgi aizspriedumi ar vispārīgo apzīmējumu - nacionālisms.

Kotrikadze un viņas atbalstītāji jebkuram jautājumam pieiet nevis no impēriskās, bet gan kreisi liberālās puses. Es viņu labi atceros vēl no RTVI laikiem, kad viņa vadīja raidījumus no studijas Ņujorkā. Viņas politiskā retorika ir tuva mūsu Nellijas Ločmeles, Ivetas Kažokas un Mārtiņa Kaprāna stilistikai. Atcerēsimies Kaprāna snobiskās okupekļa aizstāvības prātulas: problēma taču neesot piemineklī. Problēma esot galvās. Kas gan mainīšoties, ja to pieminekli nojauks? Nekas. Līdzīgi, ar nelielām niansēm runā Kotrikadze. Vēl tikai piesauc VOV (Lielā Tēvijas kara) veterānus.

Savukārt valodas jautājumos jāvalda individuālās izvēles brīvībai. Kā katram ērtāk, tā lai viņš runā. Ja tevi kaitina tavā apkārtnē liels citā valodā runājošu cilvēku skaits, tātad esi nacionālists. Tiesa, viegli būt nenacionālistam, ja pats esi kādas lielas nācijas pārstāvis un runā šajā “lielajā” valodā. Šāds “internacionālists”, ierodoties Latvijā vai Lietuvā, rauc degunu, ja kāds viņam prasa cienīt vai, vēl trakāk, mācīties vietējo valodu.

Ļoti trāpīgi Latvijas Radio pārraidē “Krustpunktā” situāciju aprakstīja Arnis Krauze. Viņš stāstīja, ka esot bijis kādā pasākumā kopā ar Krievijas žurnālistiem, kuri pēc iebrukuma Ukrainā pārcēlušies uz Latviju. Krauze esot juties ne pārāk omulīgi, jo bijusi jaušama krievu “liberālo” žurnālistu augstprātība, kura vainagojusies šķietami naivā jautājumā: “Nu kāpēc jūs spiežat krievus mācīties to latviešu valodu? Kur viņi to valodu liks? Vai tad nebūtu labāk, ja viņi mācītos ķīniešu, spāņu vai kādu citu valodu, kuru var pasaulē plašāk izmantot?”

Šādus un līdzīgus jautājumus krievu “liberāļi” varbūt publiski neuzdod, bet privātās sarunās tie “uzpeld” regulāri. No savas puses un savas pieredzes varu teikt, ka šī pozīcija precīzi sakrīt arī ar franču un vācu sabiedrībā valdošo. Ja Krievijas “liberāļi”, daudzmaz zinot vēsturisko fonu, neuzstāj uz krievu valodu kā otru valsts valodu, tad, cik man ir gadījies runāt ar franču kolēģiem, viņi nekādi nespēj pieņemt otras valsts valodas neesamību valstī, kurā 40% cilvēkiem tā ir dzimtā. Kāpēc simtiem tūkstošu cilvēku jācieš Staļina noziegumu dēļ, ja viņiem individuāli ar tiem neesot nekāda sakara?

Līdzīgu pozīciju pauž arī daži mūsu “progresīvās” jaunatnes aktīvisti, kuri iestājas par to “nabadziņu” un viņu pēcnācēju interesēm, kurus padomju vara it kā esot “atdzinusi” (?!) uz Latviju [spaidu] darbos. Šajā interpretācijā skaidri saskatāms “uz nacistisko Vāciju piespiedu darbos pārvietoto” naratīvs, kurš vienkārši bez korekcijām ekstrapolēts uz PSRS situāciju. To, ka situācija bija pilnīgi pretēja, tas ir, uz okupēto Latviju tika pārvietoti okupētājvalsts kolonisti, šie aktīvisti neredz.

Taču atgriezīsimies pie pamatjautājuma - kāpēc Kotrikadzes & Co pozīcija ir Latvijai kaitīga? Es šeit pat nerunāju par to, ka caur “TV Doždj” un citiem medijiem Latvijā varētu tikt infiltrēti Krievijas drošības dienestu (FSB) aģenti, par kuriem šajās dienās rakstīja gan “The Financial Times”, gan plašu komentāru sniedza ASV dzīvojošais “Youtube” kanāla autors Jurijs Švecs. Tas ir atsevišķs temats, kuram šoreiz nepieskarsimies.

Krievijas iebrukums Ukrainā atsedza kādu nepatīkamu, bet ilgus gadus publiskajā telpā ignorētu sociālo plaisu. Proti, to, ka Latvijas pilsoņiem (nemaz nerunājot par nepilsoņiem) ir stipri atšķirīgs skatījums uz valstij fundamentāliem pamatjautājumiem - vēsturi un valsts ģeopolitisko orientāciju. Šo atšķirību robežšķirtne iet tuvu ģimenē lietotajai valodai.

Plašākā nozīmē dažādās valodas runājošu pilsoņu grupām ir atšķirīga kultūrvēsturiskā bāze un no tās izrietoša gan mentalitāte, gan daudzos gadījumos arī vērtību sistēma. Situāciju īpaši divdomīgu padara tas, ka šīs nosacīti proputiniskās un proimpēriskās grupas ideoloģiskās aizstāvības sardzē stāv kreisi liberālā “apspiesto minoritāšu” doktrīna. Jāatzīst, ka līdz šim šī grupa šīs doktrīnas retoriku ir lietojusi samērā maz, jo neuzskata tās izmantošanu par cienījamu. Tā, viņuprāt, ir tāda nicināmo “pediņu” (upuru) valoda.

Kotrikadze & Co ar savu kreisi liberālo pārliecību nelūgta steidzas šai potenciālajai 5. kolonnai palīgā. No vienas puses, šī proputiniskā kopiena Kotrikadzi kā izteiktu liberāli nicina un nīst, bet, no otras puses, kāpēc gan nepieņemt šīs “noderīgās idiotes” bezmaksas pakalpojumus? Ja reiz tie viņiem izdevīgi. Arī “The Financial Times” raksta un vairāku pēdējā laika BBC publikāciju kopējā tonalitāte nav latviešiem labvēlīga, jo šajās publikācijās latvieši tiek viegli iekrāsoti kā nacionālisti un minoritāšu “apspiedēji” (atceramies nacionālisma interpretāciju kreisi liberālajā diskursā).

Jezga ap “TV Doždj” un publikācijas par Latviju ietekmīgajos medijos BBC un “The Financial Times” atklāj vēl vienu blakusproblēmu: uz Rietumu atbalstu nacionālo jautājumu risināšanā latviešiem nav ko cerēt. To drīz vien pēc Krievijas iebrukuma lieliski saprata arī Ukrainas vadība, tāpēc uz Rietumiem translētais valsts aizsardzības naratīvs kļuva stipri atšķirīgs no iekšzemē lietotā: mēs cīnāmies par demokrātiju, par cilvēktiesībām, vienlīdzību un zaļo domāšanu; pret tirāniju un apspiešanu.

Nacionālās identitātes, patriotisma, savas zemes aizstāvēšanas motīvs atbīdījās dibenplānā, lai gan tieši tas ir valsts aizsardzības galvenais stūrakmens, bet to jau Rietumiem nedrīkst teikt. Tiem priekšplānā jāizvirza Stambulas konvencijas ratifikācija un viendzimuma laulību legalizācija. Tādas lietas Rietumi saprot un tās ir gatavi atbalstīt, bet gatavību mirt par savu tēvzemi, to nē. Tas ir pē... (bū...) nacionālisms.

Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Krievijas uzsāktais karš Eiropā ir ievērojami mazinājis Latvijas kreisajiem raksturīgo pretimnākšanu mūsu daudzskaitlīgajai un savā būtībā agresīvajai krievvalodīgajai kopienai, taču muļļāšanās ar okupācijas pieminekļa nojaukšanu un kuslās piebildes par tā izdarīšanu “cieņpilni” (lasi: slepus, kā Staļina mūmiju aizvāca no mauzoleja naktī uz 1961. gada 1. novembri) liecina, ka līdz patiesas pašcieņas atgūšanai vēl tāls ceļš ejams.

Šajā situācijā, kad latviešu kopienai uz brīdi (nez cik vēl ilgi) tomēr ir izdevies atgūt zināmu pašapziņu, Kotrikadzes & Co faktiskā (varbūt pat negribētā) nostāšanās Latvijas proputinisko spēku pozīcijās ir, mazākais, neētiska. Šeit jāpiekrīt Švecam, ka “TV Doždj” raidīšanas licencei jābūt sasaistītai ar absolūtu neiejaukšanos Latvijas iekšējās lietās.

Par visu ko citu varat raidīt, ko vien vēlaties, bet Latvijas lietās nejaucieties. Mums ir pašiem savi mediji, un tie darbojas pietiekami brīvā vidē, lai Kotrikadzes & Co padomi mums nebūtu vajadzīgi. Vēl vairāk. Tie mums ir nepieņemami. Ļoti jācer, ka NEPLP, kas izdeva “TV Doždj” raidīšanas licenci, šo preventīvo darbu veiks.