Situācija uz gājēju ietvēm kļūst kritiska un prasa steidzamu risinājumu
Žurnālists Juris Vaidakovs sociālajos tīklos apraksta savas sajūtas, ejot mājup no grupas “Prāta vētra” koncerta Mežaparkā: “Ejam ar bērniem pa ietvi pēc koncerta. Aiz muguras stāvdrāzisti divi uz viena verķa. Un kliedz - gājēji, pa malām! Pēc 50 metriem šie jau bija uz mutes. Pēc 100 metriem vēl divi smagi nomaucās. Bet tas, kurš nekustīgi gulēja pirms Brasas tilta, vispār bija šausmas. Tas ir ārprāts! Devos prom no “Prāta vētras” koncerta īsi pirms beigām. Kas būs vēlāk, kad tie 40 000 mājā nesīsies?”
Vaidakovam piebalso Zane Zolmane, kura izmisusi raksta: “Meitu par mata tiesu paglābu no skrejriteņa. Tā lamājos!!! Jums ir vesela brauktuve uz Brīvības gatves. Brauciet pa to! Cik bērnu ir jānotriec, lai kāds šos satiksmes dalībniekus kontrolētu. Nē, man nav jāskatās, kas no mugurpuses brauc, un bērns man gāja blakus ratiem.”
Šie divi ieraksti iezīmē galvenās problēmas. No vienas puses, skrejriteņu vadītāju pārgalvība apdraud viņus pašus, bet viņu pārvietošanās pa gājējiem domātu infrastruktūru apdraud gājējus. To, ka drošības situācija uz gājēju ietvēm pēdējos gados strauji pasliktinās, būs ievērojis katrs, kurš regulāri pārvietojas pa pilsētu kājām. Kaut kas ir steidzami jādara, bet neizskatās, ka tas tiktu darīts. Pat vēl vairāk. Nav manāma ne mazākā vēlme kaut ko darīt. Vismaz Latvijā šī problēma gandrīz pilnībā tik ignorēta un politiskajā līmenī neieraudzīta.
Šī ignorance izskaidrojama ar to, ka paši politiķi un citi lēmumu pieņēmēji pārsvarā pārvietojas ar automašīnām un ar kājām pārvietojas reti. Kad reiz Rīgas mēram Mārtiņam Staķim norādīja, ka šie elektroskrejriteņu jautājumi tuvākajos gados samilzīs un kļūs par vienu no galvenajām pilsētas problēmām, viņš no šīs prognozes “kratījās vaļā”, acīmredzot cerot, ka gan jau problēma kaut kā “uzsūksies” pati no sevis.
Zviedrija ar jaunajiem stāvdrāžu lietošanas noteikumiem demonstrē tālredzību un ne uz kādu “uzsūkšanos” necer. Šo noteikumu mērķis ir tieši gājēju dzīvi padarīt drošāku un patīkamāku. Infrastruktūras ministrs atzīmējis, ka esot redzējis, cik daudzus vecāka gadagājuma cilvēkus un cilvēkus ar invaliditāti satrauc tas, kā lielā ātrumā stāvdrāži traucas viņiem garām, radot satraukuma, pat baiļu pilnus brīžus.
Nupat arī mūsu LTV ziņoja, ka Stradiņa slimnīcas neiroķirurgi ceļ trauksmi par daudzajām smagajām galvas traumām, ar kurām slimnīcā ieved elektroskrejriteņu lietotājus. Lauzti galvaskausi un smadzeņu kontūzija skūteristiem kļuvusi par ārstu ikdienu. Mediķi uzsver - smadzeņu traumas ir ar ļoti smagām sekām.
Skaidrs, ka vismaz pagaidām Rīgā neko tamlīdzīgu Zviedrijā pieņemtajiem noteikumiem pieņemt nevar, jo ne mums ir tāda veloceliņu infrastruktūra, ne noteikumu ievērošanas kārtība, ne satiksmes regulācijas kontrole, kura pēdējā laikā vispār ir zem jebkāds kritikas. Rodas iespaids, ka viss palaists pašplūsma - kā katrs grib, tā brauc, tā novieto savu automašīnu (“parkojas”), veic piegādes utt.
No jau minētās sarunas ar Staķi var nojaust, kā plānots elektroskrejriteņu problēmas “risinājums”. Diemžēl šīs vārds jāliek pēdiņās, jo tas nav nekāds risinājums, bet gan problēmas nobīdīšana dziļāk pagultē. Proti, plaša dalīto ietvju ieviešana. Respektīvi, tas, kas attīstītajās valstīs jau atzīts kā slikts un nepareizs risinājums. Proti, atņemsim gājējiem pusi vai pat vēl vairāk jau tā pašauro Rīgas ietvju platuma un šo daļu atdosim velobraucējiem un skūteristiem. Viss - problēma atrisināta. Vairs nav par ko runāt.
Šāds problēmas risinājums no autobrucēju viedokļa šķiet loģisks, jo viņiem šķiet, ka ietve vienmēr ir par platu, jo viņi paši tās tikpat kā nekad neizmanto, savukārt autojoslu vienmēr par maz. Ietvju šaurība vai platums vislabāk ir sajūtams, kad esi ārzemēs un pa pilsētu pārvietojies bez mašīnas. Tad pēkšņi atklājas šauro ietvju nepievilcīgums. Pilsētas, kurās par gājējiem tiek domāts pēdējā kārtā, kļūst cilvēkiem nepievilcīgas, kļūst iedzīvotājiem nedraudzīgas un sāk zaudēt iedzīvotāju skaitu, kas gadiem jau vērojams Rīgā.
Šeit ļoti svarīgi saprast, ka runa ir tieši par gājējiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo faktiski tieši viņiem tiek veidoti no ietvēm nodalīti veloceliņi. Tieši gājējiem, nevis pašiem velobraucējiem šie celiņi ir vissvarīgākie. Staķis to acīmredzot nesaprot, jo pats atzinās, ka labprātāk ar velosipēdu braucot pa gājēju ietvi (viņš gan piebilda, ka braucot ar bērnu), nevis veloceliņu, ja tas nav pilnībā nodalīts no brauktuves.
Tas nozīmē, ka gājējiem jāpiecieš visas neērtības un nemitīgs stress, kad gar viņiem lielā ātrumā nemitīgi traucas velosipēdi un stāvdrāži. Nav šaubu, ka stāvdrāžu problēma tuvākajos gados kļūs arvien aktuālāka, jo šo satiksmes rīku skaits tikai pieaugs. Tā vien izskatās, ka šie satiksmes līdzekļi nebūs kaut kāda modes preces, ar kuriem cilvēki paniekosies un aizmirsīs, bet gan kļūs par pilntiesīgiem un ļoti populāriem satiksmes dalībniekiem.
Elektroskrejriteņiem ir virkne ārkārtīgi pievilcīgu īpašību. Tie ir superdemokrātiski lietošanā; braukšana ar tiem neprasa tik lielu fizisku piepūli kā ar velosipēdiem, līdz ar to atkrīt bažas par sasvīdušiem krekliem; tie nepiesārņo gaisu ar izplūdes gāzēm; ir klusi, un teorētiski tie varētu arī būt droši. Var pat teikt, ka pilsētu apstākļos tie ir viens no efektīvākajiem satiksmes līdzekļiem. Izņemot dažus ziemas mēnešus. Tiesa, pie zināmas infrastruktūras, kuras Rīgā un, jāatzīst, arī citās Latvijas pilsētās nav.
Ņemot vērā skrejriteņu popularitātes gaidāmo pieaugumu, ir tikai viens problēmas risinājums - steidzami attīstīt atbilstošu infrastruktūru, paralēli sakārtojot likumdošanas normatīvo bāzi, lai novērstu pilnīgu haosu uz gājēju ietvēm jau tuvākajos gados. Vilcināšanās ar problēmas risinājumu var politiski dārgi maksāt jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2025. gadā.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
