TV priekšvēlēšanu debatēs maiga papļāpāšana un teritorijas "iezīmēšana"

Latvijas Televīzija svētdienas vakarā uzsāka priekšvēlēšanu debašu ciklu. Pirmās debates no piecām, kas bija veltītas veselības aprūpes (1. daļā) un labklājības (2. daļā) jomām. Teorētiski ļoti nozīmīgām un gandrīz ikvienu cilvēku skarošām tēmām. Īpaši tas attiecas uz veselību. Vai debates sasniedza savu mērķi, un vai, tās noskatoties, vēlētājam radās būtiski lielāka skaidrība – kas ir kas, un par ko būtu jābalso?
©Ekrānšāviņš

Pieredzējušajam Jānim Domburam uzdevums nebija viegls - noturēt rāmjos šo visai raibo politiķu kompāniju. Ar šo savu uzdevumu Domburs tika galā sekmīgi. Vai debašu saturiskā kvalitāte bija tikpat augstā līmenī, tas jau ir cits jautājums.

Lai nerastos lieki pārpratumi, uzreiz gribu norādīt, ka lieliski apzinos - šādu debašu sagatavošana un vadīšana ir ārkārtīgi smags un sarežģīts process, tāpēc nevēlos neko pārmest ne vadītājam Jānim Domburam, ne viņa komandai.

Uz pirmajā rindkopā uzdoto jautājumu - vai kļuva lielāka skaidrība - tā vien šķiet, ka atbilde varētu skanēt - jā, ja ar to saprot apstiprinājumu savai agrākajai pārliecībai. Tāpēc pats jautājums būtu jāuzdod nedaudz citādi - vai šīs debates mainīja jūsu iepriekšējo pārliecību? Ja vēl pamainīsim - vai tās šo to precizēja, tad arī uz šo jautājumu atbilde varētu skanēt apstiprinoši, jo starp 11 politiskajiem spēkiem, kuri piedalījās šajās debatēs, daudziem blakus stāvēja to politiskie dvīņi. Kā, piemēram, “Progresīvie” un “Attīstībai/Par!” vai ZZS un “Apvienotais saraksts”. Šo partiju pārstāvju sekmīgāka vai mazāk sekmīga uzstāšanās noteikti ietekmēja svārstīgos vēlētājus izdarīt izvēli vienā vai otrā virzienā.

Šo debašu mērķis pašiem politiķiem un viņu vēlētājiem arī varēja būt nedaudz atšķirīgs. Vadošie politiķi (īpaši tas attiecas uz partijām, kurām ir tikpat kā nodrošināta vieta Saeimā) ar TV palīdzību translēja savas partijas “ģenerālo līniju” attiecīgajā jautājumā, kuru tālāk jau izplatīt “uz vietām”. Tika iezīmēta pozīcija, teritorija, nosacīti “apčurāts savs koks”. Savukārt vēlētājs starp daudzajām runājošajām galvām varēja atrast sev tuvāko, ar ko identificēties.

Ja runājam par debašu saturisko aspektu, tad būtu gribējies vairāk konkrētu, konstruktīvu jautājumu. Ko ar to domāju? Cik jēgpilni ir uzdot jautājumus - ko jūs būtu darījuši citādi Covid-19 pandēmijas sakarā? Citiem vārdiem - kā būtu vajadzējis rīkoties ar atpakaļejošu datumu? Pēc kara jau visi gudri. Rezultātā jau pašā sākumā skatītāji bija spiesti klausīties dažādus spriedelējumus par to, kā katrs būtu labāk novadījis “pagājušo karu”, kuriem maza saistība ar nākotnes darbībām.

Tajā pašā laikā var saprast šī jautājuma iekļaušanu debatēs, jo tas spilgtāk izgaismoja partiju pozīciju ne tikai šajā konkrētajā jautājumā, bet arī plašākā izpratnē. Jāatzīst, ka šāds piegājiens ļāva gūt punktus ekstrēmajiem spārniem. “Attīstībai/Par!” sevi pozicionēja kā rūdīti kovidhistēriķi, kuriem pārējās (“mīkstās”) koalīcijas partijas neļāvušas īstenot vēl striktāku kovidierobežošanas politiku, savukārt “Latvija pirmajā vietā” pozicionējās kā tikpat rūdīti kovidskeptiķi, kuri pat apņēmās kompensēt zaudējumus tiem, kuri cietuši no nevēlēšanās vakcinēties.

Nākamais jautājums bija gluži vai fundamentāls. Latvija smagi atpaliek no ES vidējā veselīgi nodzīvotā mūža garuma ziņā. Atpaliek par 10 gadiem un šajā rādītājā ieņem negodpilno pēdējo vietu. Kas būtu jādara? Grūti iedomāties nopietnāku jautājumu. Ja jau esam pēdējā vietā, tad ar sīkiem, kosmētiskiem uzlabojumiem te nebūs līdzēts. Faktiski runa ir par visas mūsu veselības aprūpes sistēmas pārformatizēšanu. Par to varētu ne tikai priekšvēlēšanu debates rīkot, bet arī noorganizēt plašu zinātnisku konferenci ar vietējo un pasaules medicīnas spīdekļu piedalīšanos. Domburs: “Katram dalībniekam 30 sekundes, un šoreiz sākam no otra gala [no reitingu beigu gala].”

Ko pusminūtē tik nopietnā un sarežģītā jautājumā var pateikt? Skaidrs, ka neko, izņemot vispārīgas frāzes. Gludas, pareizas, kurām nav ko iebilst? Nepieciešams vairāk naudas gan sistēmai, gan cilvēkiem; par cilvēku veselību jārūpējas no viņu piedzimšanas brīža; jāstiprina ģimenes ārstu institūts; jāpievērš lielāka uzmanība slimību profilaksei, veselīgam dzīvesveidam utt. Pat ja kādam būtu kāda patiesi novatoriska ideja, to 30 sekundēs diez vai varētu izklāstīt.

Tāpēc nepārsteidz Dombura izbrīns, ka daudzi debašu dalībnieki pat neizmantoja visas sev atvēlētās sekundes un iekļāvās vēl īsākā laikā. Šīs izteikti lakoniskās atbildes uz šo medicīnas sistēmas pamata jautājumu - ko darīt, lai Latvija izrautos no veselīgas dzīvildzes rādītāja pēdējās vietas - liecina, ka politiskās partijas uz šo priekšvēlēšanu performanci raugās daiļslidošanas analoģijās kā uz obligāto programmas daļu. Bez kļūdām jāatrāda sagatavotais numurs, kurā obligāti jāiekļauj vairākas labskanīgas tēzes. Jēdzieniskajam saturam ir otršķirīga nozīme. Tāpat to neviens nopietni neuztvers. Un patiesi, ierosināt kaut ko principiāli jaunu šajās 30 sekundēs neizskatītos visi cienīgi.

Par zināmu attieksmi pret šo pasākumu liecina arī no Latvijas Krievu savienības uz to deleģētais Vladimirs Buzajevs. Man nav nekādu iemeslu apšaubīt šī cilvēka kompetenci attiecīgajā jautājumā un viņa politisko svaru partijā, bet priekšvēlēšanu debates tomēr ir specifisks pasākums, kurā oratora spējām ir nozīmīga loma. Visu cieņu Buzajeva kungam, bet viņam tomēr ir neliels runas defekts un arī viņa latviešu valodas zināšanas varētu būt labākas. Tas gan netraucēja LKS abās debašu daļās viņu eksponēt kā savu attiecīgo jomu galveno speciālistu. Droši vien LKS zina, ko dara, un ir izrēķinājusi, ka tās elektorātam patīk šāda partijas nostādne.

Arī priekšvēlēšanu debašu otrajā daļā, kas bija veltīta labklājības jautājumiem, bilde īpaši nemainījās un debatētāji turpināja pieticīgas solīšanas (pārspīlēti solīt skaitās sliktais stils) maratonu. Runājot par pensiju sistēmas turpmāko attīstību, nekādas kardinālas izmaiņas netika izvirzītas. 1995. gada nogalē pieņemtā pensiju sistēma, kura tiem laikiem varbūt arī skaitījās progresīva, bet toreizējā pēcpārmaiņu juku un haosa realitātē bija sociāli nežēlīga, netiks labota pat tajās sadaļās, kuras no šodienas viedokļa ir acīmredzami netaisnīgas.

Runa ir par darba stāžu līdz 1996. gadam, kura sociālās iemaksas tiek pārrēķinātas atbilstoši sociālajām iemaksām no 1996. gada līdz 1999. gadam. Apzinoties tolaik esošo reālo ekonomisko situāciju, Igaunijā tika noteikta bāzes summa, kuru ierēķina par katru līdz pensijas reformai nostrādāto gadu. Pie mums nekas tāds netika izdarīts, kā rezultātā daži šajos trijos gados, iemaksājot lielas sociālās iemaksas, “uztaisīja” sev milzīgas daudzu tūkstošu pensijas, kamēr citi, kuri šajos trijos gados pelnīja maz un kuru sociālās iemaksas bija niecīgas vai nebija nekādas (darbs gaterī vai būvniecībā, kur īpašnieks sociālās iemaksas nemaksāja vispār), šodien saņem tās niecīgās pensijas, par kurām visi klātesošie šausminājās, bet par kuru principiālu paaugstināšanu daži ieminējās tikai garāmejot.

Šeit un arī citos ar labklājību saistītos jautājumos izcēlās “Progresīvo” potenciālais finanšu ministrs Andris Šuvajevs, kuram vienīgajam visā šajā raidījumā (ieskaitot pirmo daļu, kurā viņš nepiedalījās) bija fundamentāli atšķirīga pieeja jautājumiem no tās, kādā esam dzīvojuši līdzšinējos gadus desmitus. Nesaku, ka šī pozīcija ir labāka vai sliktāka par esošo, bet tā vismaz ir principiāli cita. Protams, ir ļoti maz ticams, ka Šuvajevs kļūs par finanšu ministru vai vispār kādu ministru, bet viņu vismaz bija interesanti klausīties. Pat viņa viedoklim nepiekrītot.

Kopumā pirmās Dombura vadītās LTV debates var vērtēt visnotaļ atzinīgi. Raidījuma vadītājam izdevās visu to raibo politikāņu kompāniju noturēt rāmjos, un ne reizi situācija studijā nepārvērtās haosā, kad visi runā vienlaikus, neviens otrā neklausās un neko vairs nevar saprast. Viss mierīgi, pieklājīgi un korekti. Cik interesanti? Tas jau ir cits jautājums

Ņemot vērā, ka vairākumam cilvēku nākamajā rītā jāiet uz darbu un tāpēc laikus jādodas gulēt, varbūt būtu lietderīgi šīs debates pārcelt, teiksim, uz 19.00. Jo vienā brīdī pats no sevis radās jautājums - vai ir vērts šo, teiksim maigi, papļāpāšanu skatīties līdz galam, vai tomēr labāk iet gulēt?