Levits sola mūžīgu uzticību valdošajai politiskajai šķirai

Valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot 13. Saeimu tās rudens (pēdējās) sesijas atklāšanā, neskopojās ar tai atzinīgiem vārdiem. Kaut arī no tiem pašiem 13. Saeimas deputātiem savulaik dabūja izciest visai nepatīkamus mirkļus. Šai pieglaimībai ir vienkāršs izskaidrojums.
©Neatkarīgā

Demokrātiskā sistēmā politiķi ir atkarīgi no saviem vēlētājiem. Tiem kaut kā jācenšas izdabāt. Kaut vārdos. Kaut sakot viņiem to, ko viņi vēlas dzirdēt. Vārdi, galu galā, neko nemaksā. Latvijas valsts prezidenta vēlētāji ir neviens cits kā Saeimas deputāti. Tāpēc prezidentam, ja viņš grib tikt ievēlēts, maksimāli viņiem jāizdabā. Ja ir vēlme tikt ievēlētam uz otru termiņu, tad vēl jo vairāk.

Savulaik - 2011. gadā - toreizējais prezidents Valdis Zatlers ļoti gribēja vēl četrus gadus pabūt augstajā amatā. Viņš aicināja frakciju līderus (tolaik sauktus par oligarhiem) pie sevis uz Jūrmalas rezidenci, cienāja ar vīnu un mēģināja izspiest no viņiem atbalstu savai pārvēlēšanai. Tad, kad šī vīna dzeršana beidzās bez konkrētiem solījumiem, Zatlers ķērās pie galējā līdzekļa - Saeimas atlaišanas. Tā kā šis solis tobrīd sabiedrībā bija populārs, Zatlers ar to nošāva uzreiz divus zaķus - 1) atriebās oligarhiem par atteikšanos skaidri apsolīt atbalstu, un 2) ieguva pietiekamu popularitāti, lai ar savu jaunizveidoto Zatlera Reformu partiju vēl uz četriem gadiem varētu pabūt politiskās skatuves avanscēnā.

Levits, gluži tāpat kā visi valsts prezidenti pēc Vairas Vīķes Freibergas (VVF), ar īpašu popularitāti neizceļas. Tiesa, viņš arī nerada īpaši negatīvas emocijas, jo sabiedrības vairākums viņu uztver kā maznozīmīgu politiskās vides dekoru. Politiskie spēki, paužot kvēlu atbalstu Levitam, dižus politiskos punktus vēlētāju acīs neiegūtu (atšķirībā no situācijas ar VVF), tāpēc sava pārvēlēšanas kampaņa Levitam jāorganizē pašam, ko viņš ar šādām runām arī dara.

Levita runa, atklājot Saeimas rudens sesiju, bija izteikti komplimentāra, lai neteiktu - lišķīga. Levits pavēstīja, ka 13. Saeima ierakstīs Latvijas politiskajā vēsturē vismaz trīs paradoksālas atziņas: “Pirmā - valdību izveido Saeimas mazākā partija, bet viena no lielākajām pārsteidzošā ātrumā sabirst sīkās drumslās. Otrā - piecu un vēlāk četru ideoloģijās tik atšķirīgo partiju šķietami nestabilā koalīcija izrādās pārsteidzoši stabila un produktīva. Pirmo reizi Latvijas vēsturē valdība nostrādā pilnus četrus gadus. Trešā - divas neparedzētas un smagas krīzes. Globālā pandēmija un Krievijas karš pret Ukrainu pilnībā izmaina iecerēto politisko dienaskārtību. Taču tieši jūs - 13. Saeima - pieņem krietnu skaitu konceptuāli nozīmīgu likumu. Tie ilgtermiņā kalpos valsts drošībai un Latvijas kā tiesiskas un modernas valsts attīstībai.”

Ar šīm slavas dziesmām Levits deva skaidru signālu valdošajai politiskajai šķirai, ka arī turpmāk viņš būs tikpat paklausīgs kā līdz šim un politiķu darīšanās nejauksies. Ja kāds šajā brīdī grib norādīt, ka Levitu pārvēlēs ne jau šī Saeima, bet gan tā, kuru ievēlēs 1. oktobrī, tad atbildu: Levits uzrunāja ne jau kādu konkrētu partiju, koalīciju vai pat Saeimu. Viņš uzrunāja visu politisko šķiru jeb svešvārdā - “establišmentu”, kas 1. oktobrī nemainīsies. Nav runa par atsevišķām personībām, politiķiem vai partijām. Runa ir par to politisko šķiru, kura ievēlēja Levitu un no kuras lēmuma būs atkarīga viņa pārvēlēšana nākamgad.

Šeit jāatgādina, ka Levits reiz jau savā prezidentūras pirmajā gadā no tās pašas politiskās šķiras, tās pašas Saeimas, kurai tagad neslēpti glaimo, pamatīgi dabūja pa degunu, un tā viņam bija mācība uz visiem laikiem. 2019. gada rudenī Saeima, apspriežot valsts budžetu 2020. gadam, atteicās piešķirt finansējumu medicīnas darbinieku atalgojuma palielināšanai tādā apmērā, kādā tā pati Saeima bija nobalsojusi pirms gada.

Radās pretruna starp medicīnas darbinieku finansēšanas likumu un likumu par valsts budžetu. Vasarā ievēlētais Levits 2019. gada 20. novembrī LNT raidījumā “900 sekundes” nepārprotami aicināja Saeimu novērst šīs pretrunas. Saeimas deputāti šo prezidenta aicinājumu klaji noignorēja, bet Levits pēc dažām dienām šo budžeta likumu pielaidīgi parakstīja, it kā nekas nebūtu bijis, ar to arī nodemonstrējot, ka viņam nav nedz autoritātes, nedz morālā spēka.

Drīz pēc tam līdzīga situācija atkārtojās ar tā saukto reģionālo reformu. Levits to parakstīja, klusi zem deguna bubinot, ka reforma esot veikta sasteigti, tā esot nepārdomāta, bez pienācīgas analīzes un ar pašiem iedzīvotājiem konsultējoties formāli. Labi, ka vismaz pakurnēja, bet no tā, pēc būtības, nevienam ne silts, ne auksts, jo tobrīd politiķi Levitu vairs neklausījās. Likumu par finansējuma palielināšanu politiskajām partijām pat negribas pieminēt. Tie tad laikam arī ir šie “konceptuāli nozīmīgie likumi, kuri ilgtermiņā kalpos valsts drošībai un Latvijas kā tiesiskas un modernas valsts attīstībai”.

Negribas neko īpaši pārmest Levitam, jo tāda ir Latvijas politiskā sistēma, kurā prezidents pilnībā atkarīgs no politiķiem. Šajā sistēmā spilgta, patstāvīga persona parādīties nemaz nevar. Pēc noklusējuma. Bet kā tad VVF?

Viņa ar savu vienkāršo, puķaino kleitiņu, sākumā tēlojot naivu vientiesi, smalki apspēlēja sevi par baigajiem politiķiem iedomājušos šķēles un bojārus. Tikai vēlāk viņa parādīja zobus, bet tad jau bija par vēlu. Politiķiem nostāties pret VVF vairs nebija iespējams bez būtiska reitingu zuduma. Tagad politiskā šķira šādu kļūdu vairs nedomā pieļaut un neregulējamu personu Rīgas pilī vairs pat nedomā sēdināt. Līdz ar to - jaunvārdu izgudrotājs Levits vai kāds cits “dekors”- tam lielas nozīmes nebūs.