Pirmās "nevēsturiskās" Saeimas vēlēšanas Latvijas vēsturē

Varbūt esmu kaut ko palaidis garām, bet tā vien šķiet, ka šīs būs pirmās Saeimas vēlēšanas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, kad netiek skaļi skandēts, cik tās būšot latviešu tautai svarīgas, lai neteiktu – vēsturiskas. Nedzird eksaltētas frāzes par šo vēlēšanu izšķirošo ietekmi uz Latvijas nākotni; par liktenīgo izvēli; par “būt vai nebūt”. Nekā tāda šoreiz nav.
©Neatkarīgā

Šajās vēlēšanās nekāda “liktenīgā izšķiršanās” netiek gaidīta, lai gan tieši šoreiz vēlēšanas notiek ārkārtīgi saspringtā starptautiskā gaisotnē. Nekad agrāk, ne uz vienām citām vēlēšanām pasaule nav bijusi tik sarežģītā situācijā. Tomēr, lai arī šajās vēlēšanās piedalās vairāki saraksti, kurus grūti pieskaitīt pie Latvijas valstij lojāliem un kuriem pat ir reālas iespējas pārvarēt 5% barjeru, tie kopumā neapdraud mūsu valsts nepārprotamo orientāciju uz Rietumiem, uz NATO un pret Putina Krieviju.

Neatkarīgi no tā, cik mandātu Saeimā iegūs (ja vispār iegūs) Rosļikova, Mitrofanova, Urbanoviča vai citas “ne Rietumu” orientācijas partijas, tām nav ne mazāko iespēju iekļauties valdošajā koalīcijā. Nav vairs tie laiki, kad ar šīm partijām bija iespējama kāda koķetērija. Tāpēc apspriest šo partiju piedāvājumu, to izredzes pārvarēt vai nepārvarēt 5% varbūt interesē pašas šīs partijas un to vēlētājus, bet ne plašāku sabiedrību. Partijas, kuras nekādi nevar no sevis izspiest skaidru Putina noziegumu nosodījumu, sevi apzināti ir izslēgušas no politiskā procesa apmaiņā pret vietām parlamentā, valsts finansējumu un tikšanu pie svirām atsevišķās pašvaldības, kas šo partiju politiķiem ļaus samērā bezbēdīgi dzīvot nākamos četrus gadus, bet bez būtiskas ietekmes uz “lielo” politiku.

Tomēr, lai cik rutinizētas būtu šīs 14. Saeimas vēlēšanas, arī tajās ir sava intriga. Šajās vēlēšanās šī intriga būs cīņa par nosacīto otro vietu, jo pirmo vietu jau sev tikpat kā nodrošinājis politiskais centrs “Vienotības” veidolā. Par iespēju spēlēt otro vijoli notiek sīva cīņa starp nacionālkonservatīvajiem un kreisi liberālajiem spēkiem.

Izvērtējot šo spēku cīņu, tomēr nevajadzētu ieslīgt politiskajās teorijās un izlikties, ka mums ir īstas, ideoloģiski doktrinētas politiskās partijas un īsts politiskais process, nevis tā imitācija. Respektīvi, nevajadzētu aizpeldēt teorētiskās konstrukcijās, kur koalīcijas tiek veidotas uz līdzīgu ideoloģisko nostādņu bāzes, nevis atbilstoši situatīvam izdevīgumam. Pagaidām Latvijas politiskā realitāte ir tāda, ka politiskie spēki veido koalīcijas nevis ar citiem ideoloģiski sev tuviem spēkiem, bet gan ar tiem, ar kuriem attiecīgā situācijā izdevīgāk vienoties.

Tā mūsu partijas var bez aiztures apvainot savus koalīcijas partnerus, ka tie atbalsta viņiem nepieņemamus uzskatus, balso ne tā, bet tajā pašā laikā mierīgi sadzīvot vienā koalīcijā. Arī pašreizējās priekšvēlēšanu debatēs nav dzirdami kādi strikti pēcvēlēšanu nosacījumi pat katrai partijai svarīgākajos jautājumos. Nekas netraucēs pēc vēlēšanām nosacītajai NA iet vienā koalīcijā gan ar Pīlēna, gan Zuzāna/Jaunupa, gan Lemberga sarakstu un pat ar “Progresīvajiem”. Tas pats iespējams pretējā virzienā, kā tas jau redzams Rīgas domes koalīcijā.

Līdzšinējā Latvijas politiskā kultūra liecina, ka ir tikai viena nepārvarama ideoloģiskā robežšķirtne, un tā iet pa etniski ģeopolitisko līniju - attieksmē pret Krieviju. Attiecībā uz “Saskaņu”, Latvijas Krievu savienību un “Stabilitāti” viss skaidrs. Šoreiz uz robežas šajā jautājumā balansē vienīgi Šlesera/Krištopana “Latvija pirmajā vietā!”, kas it kā nosoda Krievijas agresiju un ieņem “pareizu” pozīciju, taču vienlaikus tik ļoti gribētu ar mūsu lielo austrumu kaimiņu turpināt “biznesu kā parasti”, ka drīzāk ierindojas vienā nišā ar rosļikoviešiem.

Tas, ka šajās vēlēšanās latviešu tautai nav jāizdara kāda vēsturiska izvēle, drīzāk jāvērtē pozitīvi nekā negatīvi, jo tas nozīmē vienu - robežšķirtne starp labo un slikto ir skaidrāka nekā jebkad agrāk. Apmēram tāpat kā 1990. gada 18. marta Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās, kad bija tikai divi saraksti - Latvijas Tautas frontes un Interfrontes saraksts. Kādi personāži bija iekļauti LTF sarakstā, tajā brīdī nebija tik svarīgi. Galvenais, ka viņi 1990. gada 4. maijā nobalsoja kā vajag.

Tā arī tagad. Situācijā, kad Putins Eiropā ir uzsācis plaša mēroga karu, 14. Saeimas uzdevums būs šajā kritiskajā brīdī noturēt Latviju pareizā ģeopolitiskā orbītā un maksimāli distancēties no visa, kas kaut attāli atgādina “krievu pasauli”. Tāpēc galvenais kritērijs, izdarot izvēli balsošanas kabīnē - cik asi un skaidri politiķis nosoda Putina noziedzīgo darbību. Ja politiķis vai viņa pārstāvētais spēks šo attieksmi nespēj precīzi formulēt un sāk “peldēt”, tad skaidrs - par šo sarakstu vēlēt nedrīkst. Tai arī ir jābūt mūsu vēsturiskajai izvēlei šajās 14. Saeimas vēlēšanās.