Izmanto demokrātiju un nomaini tos, kuri vāji strādājuši!

Šosestdien mums būs iespēja piedalīties četru gadu politiskā cikla kulminācijas pasākumā – 14. Saeimas vēlēšanās.
©F64

Galvenais jautājums, uz kuru katram Latvijas apzinīgajam pilsonim jāatrod atbilde - par ko balsot?

Viena no populārākajām atbildēm uz jautājumu - par ko balsot - Latvijā kļuvusi hrestomātiska. Jābalso esot par “mazāko ļaunumu”. Šis atbildes variants paredz, ka laba izvēle nav iespējama pēc definīcijas, jo “viņi visi” prot tikai vienu - “zagt” (vārds “ zagt” jāliek pēdiņās, jo ar to tiek saprasta ne tikai burtiska nozagšana, bet arī slikti padarīts darbs). Ja nu tomēr kaut kāda izvēle jāizdara, tad jāizvēlas tie, kuri nākotnē varētu sadarīt mazāk ļaunuma.

Šāda metode pirmajā brīdī var šķist visnotaļ loģiska un vāji attīstītas politiskās kultūras apstākļos pat savā ziņā optimāla. Patiesi, neviena no partijām nav ideāla, bet to deklarētās programmas ir vistīrākās politiskās imitācijas, kuras nopietni izvērtēt nav jēgas. Tas būtu apmēram tāpat kā teātra izrādes recenzijā izvērtēt dekorāciju līdzību ar reālo dzīvi. Iedomājieties, teātra kritiķi sezonas izskaņā, vērtējot jauniestudējumus, visā nopietnībā iztirzā katras izrādes dekorāciju atbilstību realitātei. Apmēram tā šobrīd izskatās dažādu “ekspertu” partiju programmu “analīze”.

Mūsu politiskās partijas (bieži vien pilnīgi pamatoti sauktas par politekonomiskiem grupējumiem) var vērtēt tikai kā noteiktu darbību un ideju kopumus. Kā tēlus, kuri iemieso noteiktus politiskus arhetipus un kuros katrs var atrast kaut ko sev tuvu. Ar saviem plusiem un mīnusiem. Ja izvēlies to sarakstu, kuram šo mīnusu, tavuprāt, ir mazāk, tad vismaz nekļūdīsies. Varbūt nebūs labāk, toties nebūs arī sliktāk. Ja šāda izvēle nav īsti attaisnojama, tad vismaz labi saprotama.

Tomēr šai šķietami bezzaudējumu stratēģijai ir viens būtisks trūkums. Tā ļauj pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem darīt dažādas it kā nelielas cūcības un vienlaikus saglabāt pārliecību, ka viņiem par to nekas nebūs. Mūsu vēlētājs tāpat par mums nobalsos. Citiem vārdiem, tas veicina politisko partiju degradāciju.

Ko tas nozīmē Latvijas politiskajā realitātē? Ir valdošā koalīcija ar “Vienotību” un tās premjeru Krišjāni Kariņu priekšgalā. Četrus gadus šī koalīcija un šī valdība darīja ko gribēja un sabiedrībai lika saprast, ka jūs mums neko izdarīt nevarat. Nepārprotami tika pateikts, ka pie varas būsim mēs un tikai mēs, jo nekāda cita valdība un koalīcija neesot iespējama. Opozīcijā atradās prokremliskā “Saskaņa” un pirms iepriekšējām vēlēšanām sekmīgi demonizētā ZZS, kurai tika uzkārti visi iepriekšējo valdību grēki kopā ņemti. Līdz ar to citu valdību it kā nevarot izveidot. Tāpēc ņemiet par labu, kādi esam.

Kāpēc lietoju konstrukciju - it kā? Tāpēc, ka Latvija nav Beļģija, kur politiskie spēki varētu iespītēties un ilgstoši nevienoties par “pīrāga sadali”, kas Latvijas apstākļos ir sinonīms valdības veidošanai. Ja, piemēram, kāda partija pa īstam iebilstu pret kādu koalīcijas lēmumu, piemēram, 40 miljonu eiro piešķiršanu šim nolūkam izveidotai biedrībai, un izstātos no šādas koalīcijas, tad debesis uz zemes nenogāztos un nekāda “Saskaņa” nākamajā dienā valdībā nebūtu. Nekādi sūtņi uz Maskavu ar lūgumu - Putin, ieved karaspēku - netiktu sūtīti. Drīz vien izveidotos jauna valdība, varbūt pat tajā pašā partiju salikumā, un nekāda politiskā krīze nesāktos.

Vienīgie, kuri reāli izjustu kaut kādas neērtības, būtu paši politiķi, kuriem nāktos no jauna izkarot savu “pīrāga daļu”, bet tā ir lieta, kuru politiķi grib darīt pēdējā kārtā. Ja viņus sava “daļa” apmierina, tad visu pārējo var pieciest. Gan 40 miljonu piešķiršanu nelielai biedrībai, gan astoņus miljonus Biķernieku trases kompensācijām, gan Satversmes tiesas spriedumus, gan agrāk tik principiālās iebildes sašķidrinātās gāzes termināļa būves vietai, gan daudz ko citu. Faktiski var pieciest pilnīgi visu, jo vienmēr var atrunāties, ka valsts stabilitātes un atbildīgas politikas vārdā mēs “nešūposim laivu”. Tā vietā norīsim krupi. Turklāt nevis aiz kauna nodurot acis, bet gan ar augstu paceltu galvu, demonstrējot pašiedomātu atbildības sajūtu.

Ko ar to visu gribu teikt?

Ja gribam, lai demokrātija Latvijā strādātu, nevis lai darbotos kā politiskajai šķirai izdevīga dekorācija, tad politiķiem jāliek atbildēt par nodarīto. Tiem jāsamaksā par savu negodprātīgu rīcību. Ja politiķis savu bezprincipialitāti cenšas uzdot par “atbildīgumu”, tad viņam par šo politisko gļēvumu ir jāsaņem sods, nevis atzinība par to, cik viņš “atbildīgs” un “pareizs”.

Mūžīgās piekāpšanās, kompromisi, samierināšanās mīļā miera labā nav nekāda tālredzība un prātīga apdomība. Tā ir visparastākā gļēvulība, par kuru jāsaņem gļēvuļa atalgojums - vieta uz skatuves tālu dibenplānā, kur saule iespīd reti un kur nenotiek nekāda lemšana. Tieši šī ierastā gļēvulība neļāva mums jau sen nojaukt okupekli un reāli ieviest Latvijā latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tā vietā mīļā miera labad mēs ilgus gadus demonstrējām gļēvumu (protams, aiz atbildīgas un tālredzīgas politikas izkārtnes) un tagad esam nonākuši situācijā, kad 31 gadu pēc neatkarības atjaunošanas jāorganizē kampaņa “atkrievisko Latviju”.

Plašas koalīcijas vienmēr ļauj partijām attaisnoties - mēs jau stingri stāvējām savās pozīcijās, bet ko var darīt, ja koalīcijas partneriem bija citi uzskati? Neiesim taču katru reizi gāzt valdību. Ne katru reizi, bet tad, kad sakrājies noteikts krupju skaits. Nedrīkst aizmirst, ka par valdības darbu visi atbild kopumā. Līdz ar to, ja kādu Kariņa valdības darbs kopumā neapmierina, tad tagad viņam balsot par kādu no koalīcijas partijām nebūtu loģiski. Tas neatbilst demokrātijas pamatprincipiem, kad katram par savu rīcību ir jāatbild.

Var rasties jautājumus - bet par ko balsot, ja Kariņa valdības darbs šķiet neapmierinošs, bet saraksti ārpus koalīcijas šķiet vēl nepieņemamāki? Tas nedrīkst būt pamats atkāpēm no demokrātijas principiem. Ja valdības darbs ir veikts neapmierinoši, tad pagarināt “darba līgumu” ar šiem nemākuļiem nedrīkst nekādā gadījumā.

Demokrātija darbojas tikai tiktāl, kad par sliktu darbu politiķiem ir jāatbild. Ja viņi paliek savās vietās, tad tā vairs nav nekāda demokrātija. Kas tādos gadījumos notiek, mēs redzam Krievijā, kur sabiedrībā ilgstoši valdīja ideja, ka “neviena cita jau nav”. Tagad šī bīstamā ideja aizgājusi tiktāl, ka šis neaizvietojamais līderis pārvērties par acīmredzamu cilvēkēdāju, bet lielai turienes sabiedrības daļai joprojām prātu aizmiglo “bet kurš tad cits?”.

Lieliski apzinos, ka nevar salīdzināt mūsu Kariņu ar Putinu. Tie ir nesalīdzināmi ļaunumi. Bet principi no tā nemainās. Mēs jau redzam, ka dažādas afēras - tās pašas Biķernieku trases, Skultes termināļa būves aizkulišu darījumi un citas - pamazām kļūst par Kariņa valdības ikdienu, pie kuras pierod kā pie peļķēm uz ielas. Frāze “Kariņš varbūt nav tas labākais, bet kurš tad cits” tikai šķietami skan Rīgā mazāk bīstami nekā Maskavā vai Pekinā.

Šī loģika ir aplama pašos pamatos, jo demokrātijas pamats ir varas nomaināmības princips. Vienalga, kur mēs paskatāmies - Krievijā, Ķīnā, Ungārijā vai savā ziņā pat mūsdienu Vācijā - nepatikšanas sākas, tiklīdz valsts vadītāji sāk aizsēdēties. Kaut vai šī iemesla dēļ Latvijas valsts attīstībai tikai nāktu par labu, ja Kariņa valdību un pašreizējo koalīciju nomainītu citi. Un šie “citi” jau nu noteikti nebūs ne Gobzems, ne Šlesers un arī ne Rosļikovs ar Mamikinu. Kas tad? To redzēsim jau 2. oktobrī.