Publika: vai Nils Muižnieks ir idiots vai vienkārši kretīns?

Lai gan vairums sociālo tīklu lietotāju uz jautājumu - idiots vai kretīns - atbildēja - gan viens, gan otrs, atļaušos būt citās domās - ne idiots, ne kretīns. Uzreiz jāpiebilst, ka ar to negribu teikt, ka piekrītu Muižnieka viedoklim. Gluži otrādi. Nepiekrītu gandrīz nevienai viņa tēzei, taču šajā gadījumā runāju nevis par to, ko teicis vai neteicis Muižnieks, bet gan par to, kāpēc viņš to teicis. Runa ir par viņa motivāciju. Vai viņš ir dumjš nezinītis, kas nesaprot, kas notiek, vai arī nelietis, kurš apzināti melo karjeras dēļ? Manuprāt, motivācija tomēr ir cita.

Pieļauju, ka zemapziņas līmenī Muižnieks nojauš, ka ar savu apzināto pārliecību viņam viss nav īsti kārtībā, taču šīs šaubas viņš no sevis dzen prom tieši ar šādu ziņojumu palīdzību. “Biju izbrīnīts, cik šīs liecības bija līdzīgas. Mēs atradām šos cilvēkus, un viņi bija savstarpēji nesaistīti...” No šīs vietas Muižnieks gan varētu pastāstīt detalizētāk. Kādā veidā tad šie cilvēki (robežpārkāpēji) nebija saistīti?

Vai tas vien, ka viņi piedalījās Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko pret ES vērstā hibrīdkara operācijā uzurpatoram sarežģītajā 2020. gada rudenī, jau nenozīmē, ka visi viņi bija saistīti? Tieši tāpat kā viena armijas vada kareivji. No dažādām vietām, varbūt pat ar dažādu motivāciju, bet vienā nolūkā kara laukā sūtīti. Vai varbūt Muižnieks apstrīd, ka irākiešu sūtīšana uz Baltkrievijas un Latvijas robežu nebija apzināta Baltkrievijas specdienestu kaujas operācija?

Muižnieks kā papildu argumentu robežpārkāpēju šaubīgo liecību patiesumam piemin, ka līdzīgi pārkāpumi esot sastopami arī citur pasaulē. Zemtekstā skan - robežsargi visur vienādi. Spīdzina robežpārkāpējus ar elektrošokeriem un tamlīdzīgi. Taču varbūt ir gluži otrādi? Varbūt Baltkrievijas specdienestu organizētie irākiešu robežpārkāpēji pirms šo diversiju veikšanas izgāja īpašu instruktāžu, kurā tika apmācīti, kas viņiem jāstāsta tādām Kremļa “noderīgo idiotu” organizācijām kā “Amnesty International”?

Ja kādam šķiet, ka šīs organizācijas nosaukšana par “noderīgo idiotu” organizāciju ir nevajadzīgs pārspīlējums, tad gribu atgādināt, ka galvenais Putina opozicionārs Aleksejs Navaļnijs uz baltiem diegiem sadiegtu apsūdzību pamata jau gandrīz divus gadus smok Krievijas cietumā, bet “Amnesty International” viņu izslēdza no politieslodzīto saraksta uz tādu pašu apšaubāmu argumentu bāzes.

Taču smagāko triecienu “Amnesty International” reputācijai deva nesenais šīs organizācijas ziņojums par Ukrainas bruņoto spēku pārkāpumiem karadarbības zonā. Šis ziņojums bija tik kliedzošs Solovjova/Kiseļova propagandas atreferējums/tulkojums apgarotā pseidohumānisma valodā, ka izgaisināja pēdējās šaubas par šīs organizācijas patiesajiem mērķiem un uzdevumiem. Tie izrādījās nekādi nesaistīti ar vēlmi noskaidrot patiesību un atklāt nelietības. Mērķis izrādījās tāds pats kā vairumam citu kreisi orientētu struktūru - piedzīt pašu zīmēto realitāti saviem teorētiski “pareizajiem” pasaules uzbūves modeļiem.

Šeit arī nonākam līdz Muižnieka motivācijai runāt LTV studijā tā un nekā citādi. Muižnieks pārstāv un visu apzinīgo mūžu grozās sabiedrībā, kur valda specifisks pasaules redzējums. Šis redzējums balstās uz Kārļa Marksa “Komunistiskās partijas manifestā” paustajām idejām, kur pasaulē viss un visi iedalās apspiedējos un apspiestajos.

Izejot no šī redzējuma, mūžīgā laime pasaulē iestāsies, kad vairs nebūs apspiedēju un apspiesto. Lai līdz tam nonāktu, vienmēr visās situācijās jānostājas apspiesto pusē. Tāpēc, izvērtējot jebkuru notikumu, vispirms jākonstatē, kuri ir apspiestie, bet kuri - apspiedēji. Ārkārtīgi vienkārša formula, kura jebkurā situācijā ļauj it kā nekļūdīgi saprast, kurā pusē jānostājas, ja gribi būt “pareizais”.

Kas ir kas atbilstoši šai formulai konkrētajā situācijā uz Baltkrievijas - Latvijas robežas? Skaidrs, ka nosalušie irākiešu robežpārkāpēji (bēgļi - kreiso terminoloģijā) ir “nabaga” apspiestie, bet labi paēdušie un siltumā sēdošie robežsargi - apspiedēji. Tālāk nepieciešams tikai piedzīt “apspiesto” liecības pašu priekšstatiem par to, kādam jābūt gala ziņojumam.

Ne velti rakstīju, ka minētā formula ļauj tikai “it kā” saprast, kurā pusē “gaismas spēki”. Jo tā darbojas tikai tiktāl, ciktāl pats neesi attiecīgajā notikumā iekšā un to redzi no malas. Ja pats esi iekšā, tad situācija izskatās jau pavisam citādi. Tad pat tik “pareizs” cilvēks kā Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs var uzrakstīt: “Jau kādu laiku “Amnesty International” ir zaudējusi jebkādu uzticamību, un šis ziņojums pierāda pilnīgu kādreiz cienītas cilvēktiesību organizācijas degradāciju. Latvija noraida šos viltus apgalvojumus.”

Minētajā LTV pārraidē Rinkēvičam piebalsoja arī Latvijas Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks, ģenerālis Ivars Ruskulis: ““Amnesty International” nav vērtējusi kritiski liecības, kas tiek atspoguļotas viņu pētījumā. Liecības neatbilst mūsu dienestu ekipējumam, formastērpam. Es varu teikt, ka tie ir izdomājumi, vai arī šiem cilvēkiem ir bijusi kāda cita pieredze.”

Var dažādi vērtēt Muižnieka pozīciju un viņa publiskos izteikumus, bet tiem ir arī pozitīvs rezultāts. Tie lieliski parāda, cik gan melīgas un pat nehumānas var būt kreiso pseidohumānistu metodes, ja vien realitāte neatbilst viņu teorētiski “pareizajiem” priekšstatiem. Tad “vispārējā labuma” dēļ drīkst šo “realitāti” drusku sagrozīt. Kā vienmēr.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā