"Apvienotais saraksts" zaudē asumu; šķiet, ka par kaut ko burkšķ tikai izskatam

Politikā ārkārtīgi nozīmīga ir mērķu skaidrība. Tiklīdz šie mērķi izplūst un sākas runas nesaprotami par ko, tā notiek uzkāpšana uz zaudētāju takas. Vai kāds tagad var skaidri noformulēt – ko pašreizējā valdības veidošanas posmā vēlas “Apvienotais saraksts” (AS)?
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Pirmajās nedēļās pēc 14. Saeimas vēlēšanām “Vienotība” un tās līderis Krišjānis Kariņš bija manāmi apjukuši. Kļuva skaidrs, ka vēlēšanas uzvarējušajai “Vienotībai” nāksies veidot koalīciju ar ne tiem parocīgākajiem partneriem. Centieni pieslēgt koalīcijai satelītpartiju “Progresīvie” (“Vienotības” redzējumā) izskatījās ne tikai ideoloģiski absurdi, bet arī politisko procesu bremzējoši.

Kariņam un “Vienotībai” nācās ieņemt viņiem neierasto defensīvo pozīciju. Spēle no aizsardzības nekad nav bijusi šā politiskā spēka jājamzirdziņš, jo viņi vienmēr centušies uzdoties par mūsu politisko avangardu, galveno vilcējspēku Rietumu virzienā. Apzinoties koalīcijas bremzēšanas nepievilcību un tās faktisko bezperspektivitāti, “Vienotība” samērā ātri padevās. Un strauji pārņēma iniciatīvu.

AS vēlēšanās startēja kā nopietns, atbildīgs (nepopulistisks) spēks, kurš solīja labot iepriekšējās Kariņa valdības pārmērības (viņu izpratnē). Tās, kuras, valsts prezidenta Egila Levita vārdiem izsakoties, nodrošināja “ilgstošu atpakaļslīdēšanu”. Lielākās pretenzijas bija par administratīvi teritoriālo reformu, ostu pārvaldīšanas izmaiņām un krīzes pārvarēšanas menedžmentu (kas ar to tiek domāts, šķiet, nav īsti saprotams arī pašiem AS politiķiem). Tiesa, ko tieši AS gribētu darīt, lai situāciju mainītu uz labo pusi, tā arī pēc vēlēšanām nekļuva skaidrs.

AS neformālais līderis Uldis Pīlēns bija gluži kā “uzsēdies” uz krīzes vadības centra (kara istabas) izveides blakus (paralēli?) Ministru kabinetam, taču ne mirkli neprecizējot, kurš šo centru vadīs. Viņš pats? Kāds Pīlēna cilvēks? Arī Kariņš par šā centra funkcijām un tā praktisko realizāciju detalizēti necentās interesēties, liekot saprast, ka šo ideju neuztver pārāk nopietni. Lai jau parunā, tāpat viņiem nekas nesanāks, bija “Vienotības” pozīcija.

“Vienotībai”, formāli piekāpjoties koalīcijas sastāva jautājumā, radās iespēja strauji pāriet pretuzbrukumā, “uz sitiena” piedāvājot partneriem savu ministriju sadalījumu. AS politiķi tik ilgi bija runājuši par “darāmo darbu” prioritāti, ka tagad pēkšņi bija spiesti piesēsties pie galda, kur viņiem pasniedza jau gatavas “kompleksās pusdienas”.

Un šajā brīdī sākās maza politiskā katastrofa. Iniciatīva pilnībā izslīdēja no AS rokām, un viņi sāka izskatīties arvien nožēlojamāki. Tā vietā, lai skaidri pateiktu - mēs neesam gatavi pieņemt “Vienotības” gatavotās “kompleksās pusdienas” un par nozaru sadalījumu vienosimies atsevišķās trīspusējās sarunās, sākās kaut kāda politiska burkšķēšana par valdības deklarāciju vispirms un tad vēl kaut ko.

Ko īsti grib AS, kas viņus neapmierina, tā arī netiek pateikts, un šī viņu “bubināšana bārdā” arvien vairāk izskatās pēc politiski mazpieredzējušu spēku kaprīzes. AS acīmredzami zaudē to “draivu”, kuru tas demonstrēja pirmajās nedēļās pēc vēlēšanām. Rodas iespaids, ka šis politiskais spēks par kaut ko burkšķ tikai izskatam. Enerģija pretoties “Jaunās Vienotības” spiedienam ir izsīkusi, bet negribas tā pavisam atklāti padoties.

Nacionālā apvienība (NA), kura ir politiski pieredzējušāka, acīmredzot saprotot, ka nav ko iet pret vēju, faktiski piebalso Kariņam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atšķirībā no koalīcijas veidošanas sākumposma, kad NA un AS prasības bija skaidras un visiem labi saprotamas, tagad neviena nopietna pretenzija, teiksim, par nozaru sadalījumu, publiskajā telpā nav izskanējusi. Tas, ka kaut kur kafejnīcās un pīpētavās kāds izsaka neapmierinātību un čīkst par “Vienotības” neremdināmo apetīti, neko nenozīmē.

Tāpat AS pozīcijas ietekmē Pīlēna nenoteiktais statuss, ko “Vienotība” sekmīgi izmanto. Arguments - kas viņš tāds ir, lai sēdētu pie valdības veidošanas galda - no vienas puses, protams, ir ārkārtīgi nekaunīgs, bet no otras - grūti apgāžams. Formāli “Vienotībai” ir pilnīga taisnība atbilstoši slavenajai Iļjiča formulai - pēc formas loģiski, pēc būtības - ņirgāšanās. Lai cik pašpārliecināts būtu Pīlēns, šī viņa “gaisā karāšanās” bez stingra formālā pamata nevar neatstāt nomācošu iespaidu uz AS jaudu. Savukārt Kariņš, jūtot pārējo sarunu dalībnieku vājumu, iegūst papildu enerģiju.

Var jau runāt par vienotu valdības komandu, par solidāru atbildību, bet tie visi ir tikai vārdi. Iepriekšējās Kariņa valdības partneri varētu plašāk pastāstīt, ko nozīme “solidāra atbildība” “Vienotības” izpratnē: pārmetumi - jums; panākumi - mums!

Tāpat nevar nepamanīt iekšējās, iespējams, psiholoģiskās problēmas, kuras Kariņam ir attiecībā pret AS. Koalīcijā ar šo spēku viņš iet ar acīmredzami sakostiem zobiem, un nekāda “mīla” tur nav saskatāma. Lai gan arī pirms četriem gadiem ne jau politiskā mīla vienoja toreizējo jauno valdību. Visus vienoja “darāmie darbi”. Proti, tās naudas apguve, kuras drīz vien bija “vairāk nekā jebkad agrāk”. Tagad naudas atkal ir tik, cik ir, bet tas jau netraucē sekmīgi apgūt to, kas ir. Šim nolūkam nekāda lielā “mīla” nav vajadzīga. Tāpēc pamats optimismam ir. Valdība tiks laikus izveidota, neatkarīgi no tā, kuram tiks Satiksmes ministrija, bet kuram Zemkopības ministrija.