Kariņš strauji iet politiskās pašiznīcināšanās virzienā

Valdības veidošanas sarunas stieg acīmredzamā muklājā. Savstarpēja nesaprašanās vai, pareizāk sakot, nevēlēšanas saprasties kļūst arvien uzkrītošāka. Ja vēl otrdien šķita, ka “Apvienotajam sarakstam” ir grūtības skaidri formulēt, ko tas īsti grib sagaidīt no “Vienotības”, tad tagad procesa bremzētāja lomā atkal iejuties pats valdības “stādītājs” Krišjānis Kariņš.
Kādi ir iespējamie risinājumi? Visvienkāršākais un šajā situācijā loģiskākais – “Vienotībai” izvirzīt citu premjera kandidātu. Nav noslēpums, ka šī cilvēka uzvārds ir visiem uz mēles – Edgars Rinkēvičs. Taču šāds kūlenis būtu nedaudz (uzsveru, nedaudz) pazemojošs “Vienotībai”, jo sanāktu mazliet (atkal uzsveru, mazliet) “uzmest” savu premjera kandidātu, ar kuru partija gāja uz vēlēšanām ©Neatkarīgā

Trešdienas rītā Kariņš TV3 raidījumā “900 sekundes” atkārtoja pēdējā laikā sev ierastos ultimātus - ja AS nepiekritīs Kariņa piedāvātajam ministriju sadalījumam, tad viņš vērsīšoties pie valsts prezidenta un būšot jāatgriežas pie sākotnēji piedāvātā četru partiju koalīcijas modeļa, kuru reiz jau koalīcijas partneri noraidīja. To pašu viņš atkārtoja pēc trīs stundas garām sarunām ar AS. Kariņš uzvedas, it kā viņam būtu 51 balss Saeimā, un partnerus viņš ir pieaicinājis “aiz labas sirds”. Ja grib, lai pievienojas, ja negrib - iztiksim.

Realitāte ir gluži cita. “Vienotībai” ir 26 vietas Saeimā, un nav teikts, ka visi šie deputāti ir sajūsmā par Kariņa sarunu vešanas stilu. Beigu beigās var izrādīties, ka “Vienotība” vadīs valdību, bet jau ar citu premjeru, jo arvien vairāk atklājas, ka Kariņš psiholoģiski nav spējīgs vadīt tādu koalīciju, kurā pats neatrodas dominējošā situācijā.

Var iebilst, ka iepriekšējos četrus gadus viņš vadīja valdību ar daudz mazāku frakciju, taču tas tā bija tikai nomināli. Faktiski “Vienotība” iepriekšējā koalīcijā ātri pārtvēra iniciatīvu un par spīti mazākajam deputātu skaitam atradās dominējošā pozīcijā. Tagad ir tieši otrādi. Par spīti lielākajam deputātu skaitam, “Vienotība” atrodas defensīvā pozīcijā, jo tā nekādi nevar atvairīt sava sabiedrotā valsts prezidenta Egila Levita iesisto bumbu viņu vārtos - atbildību par “ilgstošo atpakaļslīdēšanu”.

Līdz ar to, ja reiz notikusi atpakaļslīdēšana, tad AS var izteikt pretenzijas par Kariņa valdīšanas iepriekšējiem četriem gadiem un pieprasīt kursa maiņu. Kaut daļēju. Kariņa pozīcija ir gluži cita - kurss ir bijis izcils, un tāds tas jāturpina, nemainot to pat par loka sekundi.

Kādi ir iespējamie risinājumi? Visvienkāršākais un šajā situācijā loģiskākais - “Vienotībai” izvirzīt citu premjera kandidātu. Nav noslēpums, ka šī cilvēka uzvārds ir visiem uz mēles - Edgars Rinkēvičs. Taču šāds kūlenis būtu nedaudz (uzsveru, nedaudz) pazemojošs “Vienotībai”, jo sanāktu mazliet (atkal uzsveru, mazliet) “uzmest” savu premjera kandidātu, ar kuru partija gāja uz vēlēšanām. Šis “uzmetiens” no valstiskā, arī no partejiskā viedokļa būtu tīrais nieks iepretim politiskajai krīzei, kādā Latvija varētu tikt ierauta, ja uz politiskās skatuves tiks ļauts turpināt ālēties nejauši pašos varas augstumos uznestam “trakajam”, par kādu pamazām sāk izskatīties Kariņš.

Teorētiski ir iespējama arī valdība bez “Vienotības”, bet tikai teorētiski. Vismaz pagaidām. Valdība, kurā darbotos AS, Nacionālā apvienība, ZZS un “Latvija pirmajā vietā” Latvijas politiskajā mitoloģijā uzreiz iegūtu “oligarhu” un “tumsas spēku” valdības statusu, bet kurš gan vēlas strādāt šādos politiski bīstamos, nekomfortablos apstākļos, ja vien no tā var izvairīties. Tāpat šajā kombinācijā nevar atmest tīri psiholoģiskās problēmas, kuras saistītas ar ZZS neformālā līdera Aivara Lemberga kašķīgo, neaprēķināmo un “inteliģentai sabiedrībai” nekaunīgo dabu. Līdz ar to šāda kombinācija iespējama tikai galējas bezizejas situācijā, kad visi citi varianti ir izsmelti. Pagaidām ne tuvu tas tā nav.

Bet kā tad ar “Rīkojumu Nr. 3”? Vēl jau ir prezidenta opcija rosināt Saeimas atlaišanu. Situācija šobrīd ir būtiski atšķirīga no situācijas 2011. gada maijā, kad “oligarhu” sāga bija savā popularitātes zenītā un Daugavmalā ļaudis līksmi “svinēja” “oligarhu kapusvētkus”. Lai arī tagad atsevišķi “Vienotības” troļļi mēģina izveidot asociatīvo saiti Pīlēns = jaunais Lembergs, šie centieni neko vairāk kā nožēlojamības iespaidu nerada. Citiem vārdiem, Saeimas atlaišanas iniciatīva nekādu sabiedrības sajūsmu neradītu. Bet ja nu tomēr?

Kariņš savu harismu jau ir zaudējis. “Vienotībai” par premjera kandidātu būtu jāliek kāds cits. Visticamāk, tas pats Rinkēvičs. ZZS un AS, apzinoties situācijas nopietnību, sarakstos, iespējams, iesaistītu savus smagsvarus - Lembergu un Pīlēnu. Lemberga starts Rīgas vēlēšanu apgabalā būtiski mainītu spēku samērus, tāpat kā Pīlēna oficiāla piedalīšanās vēlēšanās.

Respektīvi, jaunas Saeimas vēlēšanas nesola nekādas būtiskas izmaiņas par labu “Vienotībai” un tās satelītpartijām. Vēl jo vairāk, ja jau tagad neviena partija neapstrīd “Vienotības” tiesības būt par galveno. Tikai bez “tā klauna”. Jau tas vien, ka šāds premjera kandidāta apzīmējums ir radies, ir ārkārtīgi bīstams trauksmes signāls “Vienotības” politiskajai vadībai.

Jau rakstīju, ka Kariņš pēc vēlēšanām cenšas “uzpūsties” lielāks nekā patiesībā ir, bet tā ir ļoti dekonstruktīva prakse. Kariņam vajadzētu saprast, ka cilvēks vienmēr ir stiprāks tad, kad ir tāds, kāds ir patiesībā, nevis mehāniski uzvilkts, uzkonstruēts tēls. Ja viņš to nesaprot pats, tad šim nolūkam ir kolēģi un draugi, kuriem būtu jāpasaka: beidz ākstīties! Neizskatās pārliecinoši.

Gribu tikai vēlreiz uzsvērt, ka apzināta vai pat neapzināta iešana uz ārkārtas vēlēšanām šajā pasaulē tik neskaidrajā politiskajā situācijā būtu augstākā mērā bezatbildīgi un šāda rīcība pilnībā gultos uz “Vienotības” un Levita sirdsapziņu. Vai viņiem vajag tādu reputāciju? Diez vai. Tā ka arvien skaidrāk iezīmējas politiskais risinājums - Kariņam ir jāatkāpjas.