Cik lielus krupjus NATO ir gatavi rīt, lai tikai izvairītos no "eskalācijas"?

Lai arī Rietumu valstu vadītāji apliecina, ka nav svarīgi, kuras valsts raķete nokritusi Polijā, jo tāpat vainīga ir agresorvalsts Krievija, tomēr ziņa, ka Polijā, visticamāk, sprāgusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēku raķete, ļauj Rietumiem saglabāt seju un izlikties, ka nekas traks jau nav noticis. Galvenais – “neeskalēt situāciju”.
©Scanpix

Otrdienas vakara incidents, kurš prasīja divu Polijas iedzīvotāju dzīvību, skaidri parādīja NATO vājos punktus. Proti, lielo neskaidrību par to, kā NATO reaģēs divdomīgu apdraudējumu gadījumā. Kas notiktu, ja raķete nokristu nosacītās Rēzeknes centrā vai mežā pie Rušona ezera? Kāda būtu NATO reakcija? Ko īsti nozīmē slavenais NATO 5. pants, kādā veidā tas tiek iedarbināts, un tieši kādas konkrētas darbības tas paredz?

Tagad dažādi politiķi, ierēdņi, militārpersonas, politikas vērotāji lasa un pārlasa NATO līguma 5. pantu, 4. pantu un citus pantus, cenšoties tur rakstītajā atrast to, kā tur nav un nevar būt. Proti, drosmi un apņēmību risināt sarežģītus jautājumus. Vienīgais, ko tur var atrast, - formāli iegansti neko nedarīt vai atlikt nekavējošu rīcību.

Ko ar to gribu teikt? Uzreiz jāpaskaidro, ka neaicinu NATO valstu vadītājus, NATO vadību pieņemt kādus pārsteidzīgus lēmumus. Neaicinu “lēkt uz ecēšām” un vicināt pret Krieviju kaujas vāles. Nekas tāds nav nepieciešams. Pietiktu ar skaidru un, galvenais, pārliecinošu norādi, ka “īstajā brīdī” mums roka nenodrebēs. Tieši šīs pārliecības trūkums, ka kritiskā situācijā nesāksies kārtēja “viedokļu saskaņošana”, “pierādījumu apkopošana”, rūpes par “situācijas deeskalāciju”, dara bažīgus Krievijas kaimiņvalstu iedzīvotājus.

Jāsaprot un jāatceras, ka nevis kaut kādi līgumi, panti vai citi dokumenti nosaka rīcību, bet konkrētu cilvēku izlēmība un iekšējā pārliecība par savu taisnību. Ne velti jau hrestomātisks kļuvis politiķu dalījums “čērčilos” un “čemberlenos”. Šobrīd situācija pasaulē būtu pavisam citāda, ja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis būtu izrādījies nevis Čērčila tipa politiķis, bet gan no Čemberlenu sugas. Vai mēs esam pārliecināti, ka vadošo NATO valstu priekšgalā ir “čērčili”? Diemžēl šādas pārliecības nav.

Tā kā katrā politiķī ir sava daļa “čērčila” un sava daļa “čemberlena”, tad aicinu iedrošināt viņus būt vairāk pirmajiem un nebūt tik ļoti “piesardzīgiem”. Šajā ziņā patīkami pārsteidz Vācijas politiķu radikālā attieksmes maiņa pret Krieviju. Vēl aprīlī kancleru Olafu Šolcu, prezidentu Valteru Štainmeijeru varēja likt vienā plauktā ar Emanuelu Makronu un citiem Putina izdabātājiem, bet tagad viņu retorika jau ir cita. Ja bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele savulaik nebūtu tik ļoti koķetējusi ar Putinu, tad, iespējams, pašreizējais karš būtu izpalicis, jo Putina tipa politiķi ir nekaunīgi tikai tiktāl, ciktāl apkārtējie viņiem tādiem ļauj būt.

Tāpēc vienīgā iespēja apturēt Putina kustību kodolkatastrofas virzienā ir stingrs vienots pretspars viņa centieniem mainīt esošo pasaules kārtību. Diemžēl šāda pārliecinoša stingrība, lai arī pamazām iezīmējas, joprojām nav valdošā. Joprojām dažādās toņkārtās tiek atskaņots centrālais motīvs - par katru cenu jānovērš eskalācija, tāpēc nevajag sadusmot Putinu. Arī tagad Rietumu neslēptais atvieglojums, uzzinot, ka Polijā sprāgusī raķete var nebūt Krievijas raidīta, Putinu var tikai iedrošināt, jo acīmredzami Rietumi ir gatavi uz daudz ko pievērt acis, lai tikai nebūtu jāielaižas tiešā konfliktā ar Krieviju.

Gribu atgādināt, ka nebeidzamās šausmas Ukrainā un tās, kuras pasaulei vēl nākotnē būs, iespējams, jāpārdzīvo, zināmā mērā gulstas arī uz Nobela miera prēmijas laureāta Baraka Obamas sirdsapziņu, jo 2013. gadā viņš izrādīja mīkstčaulību un neturēja doto vārdu. Pirms tam viņš, gluži tāpat kā tagad Džo Baidens ar savu “gatavību aizstāvēt katru collu NATO teritorijas”, bija novilcis stingru “sarkano līniju” Sīrijas diktatoram Asadam - ja pēdējais lietos ķīmiskos ieročus, tad sekos ASV iejaukšanās un asa, izšķiroša rīcība.

2013. gada septembrī ķīmiskie ieroči tika lietoti un pasaules ziņu izlaidumos bija skatāmi šausminoši kadri ar šo ieroču upuriem. Toreiz Krievijas propagandisti aizstāvēja “Damaskas miesnieku”, uzdodot retorisku jautājumu: kāda Asadam bija militāra nepieciešamība lietot šos ķīmiskos ieročus? It kā nekāda. Taču tagad šī nozieguma mērķis iezīmējas skaidrāks par skaidru.

Ķīmiskie ieroči tika lietoti pēc tiešas Kremļa norādes, lai pārbaudītu Obamas “pacietības slieksni”. Lai pārbaudītu, uz ko šis “inteliģentais afroamerikānis” ir spējīgs. Izrādījās, ka viņa runas dāvanas ir ievērojami lielākas nekā gatavība kauties. Nekāda asa un izšķiroša ASV reakcija uz Asada “sarkanās līnijas” pārkāpšanu nesekoja, kas ļāva Putinam pieņemt, ka nekāda asā Rietumu reakcija nesekos, ja viņš nedaudz pamainīs pasaules karti.

Drīz vien pasaule pieredzēja Krimas aneksiju, Girkina-Strelkova iniciēto karu Austrumukrainā, Malaizijas aviolainera MH16 notriekšanu, Ilovaiskas un Debaļcevas traģēdijas. Uz visām šīm Putina izdarībām Rietumi ar saviem toreizējiem līderiem Obamu un Merkeli priekšgalā pievēra acis.

Kopš šā gada 24. februāra daudz kas ir mainījies un Putina uzvedība civilizētajā pasaulē tiek uztverta adekvātāk. Proti, Krievija arvien vairāk tiek uztverta kā teroristiska valsts. Ja patiesi gribam situāciju deeskalēt, tad pielaidīga attieksme pret Putinu nav īstais ceļš, kā to panākt. Ir pilnībā jāmaina retorika un attieksme pret šo absolūtā ļaunuma perēkli.

Pat ja Rietumi un NATO nevēlas tiešu konfliktu ar Krieviju, tad tas nemaz nav vajadzīgs. Kā nedaudz ironiski paziņoja Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs: “Mēs esam gatavi [NATO vietā] nodrošināt NATO austrumu flanga drošību. Dodiet tikai mums pietiekami daudz ieroču.” Īpašā paziņojumā Ukrainas aizsardzības ministrija uzskaita visus šos ieročus un munīciju, kas Ukrainai nepieciešama, lai satriektu Krievijas iebrucēju spēkus.

NATO uzdevums šobrīd ir skaidrs un nepārprotams - ja NATO paši negrib karot, ja tiek īpaši uzsvērts, ka 5. pants netiek iedarbināts automātiski, bet tikai pēc virknes nosacījumu, tad jādod viss prasītais un iespējamais tiem, kuri ir gatavi karot un aizstāvēt gan savu, gan arī mūsu brīvību un neatkarību - Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Slava Ukrainai.