Brīdināt vecākus, ka bērnu filmā būs LGBTQIA+ tēma, arī jāprot

LGBT aktīvisti šādu brīdinājumu uztvēruši kā klaju homofobijas izpausmi un sociālajos tīklos sacēluši kārtējo traci. Ņemot vērā Rietumu pasaulē (pie kuras piederam un gribam piederēt arī mēs) šobrīd valdošās politkorektuma normas, jāatzīst, ka pārmetumiem ir zināms pamats. Par to, kāpēc šādas normas izveidojušās, ko ar tām darīt, parunāsim vēlāk, bet uzreiz jāsaka, ka tieši tāpat kā gadījumā ar Daugavpils domes lēmumu arī šoreiz filmas distributori demonstrējuši apbrīnojamu intelektuālo šaurredzību.

No vienas puses, var saprast, ka ir ne mazums vecāku, kuri homoseksuālisma normalizāciju nepieņem. Viņi arī nevēlas, lai viņu bērni to pieņemtu kā normu. Uz filmām, kas šādu orientāciju normalizē, viņi savus bērnus vest negrib. Var diskutēt, vai šādas filmas var vai nevar ietekmēt bērnu seksuālo orientāciju nākotnē, bet vecāku tiesības savus bērnus norobežot no šādas ietekmes arī jārespektē.

Taču veids, kādā skatītāji tiek informēti par filmā sagaidāmiem “pārsteigumiem”, liecina, ka cilvēkiem, kuri šādus “brīdinājumus” ievieto, acīmredzami nav iekšējas sapratnes, ko viņi dara, kāpēc viņi dara un kā tas izskatās no cita redzespunkta. Rezultātā rodas teksti, kuri LGBT kopienai ļauj izteikt pārmetumus par viņu stigmatizāciju.

Ja reiz LGBT uzvedība ir normalizēta un nekādi netiek izdalīta no heteroseksuālās uzvedības, tad šāds “brīdinājums” patiesi izskatās atpalicis un aizskarošs. To pašu taču varētu pateikt citādi, mazāk aizskaroši: “Šajā Disneja filmā ir iekļaujošs saturs.” Visi visu saprastu. Gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva. Kinoteātri varētu skaidrot, ka šīs korektais paskaidrojums bijis nepieciešams, lai skatītājiem nebūtu jāpārcieš lieks stress, ja nu kāds iekļāvības pretinieks aiz nezināšanas būtu uz šo filmu aizgājis kopā ar bērniem un filmas demonstrācijas laikā, skaļi paužot savu sašutumu un traucējot citiem, ietu ārā no zāles. Lai to novērstu, “homofobus” brīdinām iepriekš - tajā ir iekļaujošs saturs. Nenāciet.

Tiktāl par šī konkrētā gadījuma tehnisko pusi. Taču tā ir tikai lietas ārējā, virspusējā, formālā būtība. Jautājums ir daudz nopietnāks, daudz komplicētāks, jo caurvij ļoti plašu sociālo problēmu spektru. Kā īsti izturēties pret šo “LGBT tēmu”? Ko ar to patiesībā darīt? Lai uz šo jautājumu jēgpilni un, galvenais, ilgtspējīgi atbildētu (ne situatīvi, tagad un šobrīd), jāatbild uz kādu citu fundamentālu jautājumu - vai homoseksuālisms un tā atvasinājumi (LGBTQIA+) ir norma, vai tā tomēr ir deviācija? Kamēr uz šo jautājumu nav skaidras, nepārprotamas atbildes, tikmēr šī karstā kartupeļa viļāšana turpināsies.

Ūdens duļķotāji šajā brīdī, protams, var sākt ierasto - kas vispār ir norma; kas to nosaka; tas, kas šodien deviācija, tas rīt norma un otrādi. Pasaule, civilizācija attīstās, un nekas nav akmenī iekalts. Senajā Grieķijā... un tā tālāk.

Tā daudziem gribētos domāt, bet tā īsti nav. Ir dažas lietas, kuras varbūt nav gluži akmenī iekaltas, toties ir ierakstītas katras dzīvas būtnes genomā. Tas ir šis sugas vairošanās instinkts, kurš arī nosaka cilvēka vēlmes, uzvedību, rīcības dziļāko motivāciju. Tas ir tas centrs, ap kuru viss riņķo. Pamats, uz kura viss balstās. Daudz, daudz vairāk, nekā mums pašiem gribētos atzīt.

Homoseksuālisms, idejiska bezbērnība nespēj sevi atražot. Līdz ar to tā varbūt arī var sociāli pretendēt uz normu, bet ne bioloģiski. Ne ilgtermiņā. Iespējams, ka nākotnē (varbūt pat visai drīzā) mākslīgās apaugļošanas, spermas un olšūnu iesaldēšanas iespējas radīs lielas, līdz šim nebijušas sociālās pārmaiņas, bet pagaidām visu nosaka tā pati cilvēku vairošanās metode kā pirms simt, tūkstoš un desmit tūkstošiem gadu.

Tāpēc, ja gribam būt pieklājīgi, civilizēti, iejūtīgi cilvēki, tad pret LGBT cilvēkiem jāizturas tā, it kā viņi būtu tādi paši kā visi citi. Vienkārši nav pieklājīgi kādam, kas ir atšķirīgs, īpaši vēl norādīt, ka viņš ir citāds. Viss mainās brīdī, kad šis citādais nāk pie tevis, bāž savu citādību degunā un pieprasa, lai tu publiski atzīsti, ka tā nav nekāda citādība, bet norma. Ja tu to skaļi neatzīsti, tad būuu..., kauns un negods tev un visiem tiem, kas tev roku dod.

Diemžēl šo kaunināšanu organizē ne tik daudz pati LGBTQIA+ kopiena, cik viņu nelūgtie aizstāvji no kreiso progresistu aprindām, kuri paši var būt ar jebkādu orientāciju.

Tieši viņi gluži apzināti kurina šīs kaislības. Viņi no tām barojas. Uzlādējas. Tā ir viņu cīņa. Tā ir viņu “pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks”. Tā ir viņu “Main Kampf”.

Šajā “cīņā” tiek iesaistīti visa “progresīvā cilvēce”, kurai “cīnīšanās” pret dažādiem, visbiežāk pašiedomātiem apspiedējiem, par labāku pasauli, vienlīdzību, klimatneitralitāti un daudz ko citu kļuvusi gan par dzīves jēgu (tās piepildījumu), gan arī par problēmas neradošu izklaidi. Šī piebilde par izklaidi nepieciešama, lai mūsdienu labi paēdušos, nekad dzīvē trūkumu un patiesas grūtības nejutušos “revolucionārus” nodalītu no tiem cīnītājiem, kuri par šo cīņu bez pēdiņām riskē ne tikai ar savu brīvību, labklājību, bet arī dzīvību. Mūsu “cīnītāji” neriskē ne ar ko. Gluži otrādi, viņi vēl pamanās sevi uzdot par “gaismas nesējiem” un “morāli augstāk stāvošiem” pār “tiem tumšajiem plebejiem” tur tālu apakšā.

Skaidrs, ka šie liekulīgie viltus cīnītāji izmanto katru iespēju pakāpties uz “atpalikušo” pleciem. Ja jau viņi paši šādu iespēju dod. Tāpēc gan Daugavpils domes nemākulīgie centieni aizvākt no Rotko centra nekvalitatīvu mākslas izstrādājumu, gan šis līdz galam nepārdomātais brīdinājums par LGBT tēmas atainojumu ir jāizvērtē kritiski, lai nākamreiz atkal nesanāktu - gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā