Rakstnieks Dmitrijs Bikovs režisoram Alvim Hermanim roku nespiedīšot

Par šo Bikova izlēcienu pret, viņaprāt, incidenta ar TV “Doždj” iniciatoru Alvi Hermani un līdz ar to arī pret Latviju varētu arī nerunāt, ja ne šīs Bikova pozīcijas vispārējais, hrestomātiskais raksturs. Viņš, būdams ļoti daiļrunīgs, ekspresīvs un tiešs, precīzi raksturoja krievu liberālās emigrācijas pozīciju šajā jautājumā.

Lūk, Bikova tiešā runa: “(..) citādi mūs vēl tāpat kā “Doždj” apsūdzēs, ka esam impēristi. Alvis Her-Manis [ar uzsvaru uz otro zilbi], kāpēc jūs to darāt? “Doždj” ir daudz grūtāk nekā jums. Jūs vismaz esat mājās. Mēs arī varam jums atgādināt, kā jūs Maskavā iestudējāt, kā jūs tur strādājāt. Un tagad “Doždj” zākāsim? Nu, kas tas ir, Alvi? Nu, patiesi. Jūs taču esat kulturāls, it kā izglītots cilvēks. Ko jūs lipināt ienaidnieka tēlu no nejaušas pārteikšanās, no nejauša raidījuma vadītāja. Katram gadījumam apliecinu “Doždj” savu solidaritāti. Kā tādos gadījumos teica Cvetajeva - spiežu roku viņiem, bet nespiežu to jums.”

Tā kā šo savu viedokli Bikovs paguva izteikt ,pirms raidījuma vadītāja Nino Rosebašvili par incidentu ar TV kanālu “Doždj” bija paguvusi viņam uzdot savu jautājumu, viņa tomēr vēl palūdza atsevišķi noformulēt Bikova attieksmi pret notikušo.

Lūk, ko teica rakstnieks turpinājumā: “Nu, pārteicās cilvēks. Neveikli izteicās. Es gribu teikt, ka mēs tagad, Nino, esam ļoti ērti mērķi. Tāpēc, ka strādājam aiz robežām. Mājās mums to neļauj darīt. Mūs no turienes dzen laukā, un drīz jau, es domāju, viņi mūs izsludinās meklēšanā. Viņi to ļoti grib. Es jums, puiši, pateikšu priekšā, jūs vēl daudz ko varat izdarīt. Bet mēs no tā par ideāliem mērķiem nekļūstam, jo mēs šodien darām pašas interesantākās un pareizākās lietas. Mēs cenšamies ieskicēt nākotnes Krievijas projekta metus. Tie, kuri uz mums met akmeņus, tie met akmeņus nevis uz mums, bet met akmeņus uz nākotnes Krieviju. Puiši, gribu jūs apbēdināt. Nākotnes Krievija būs.”

Jāsaka, ka Bikovs ir ļoti populārs publicists, kurš ir redzams dažādos “Youtube” kanālos gandrīz ik dienu. Viņu klausos regulāri, jo viņa zināšanas literatūrā ir vienkārši fenomenālas. Tāpat arī viņa oriģinālais skatījums, aktuālo notikumu analīze, izmantojot dažādas mitoloģiskās, arhetipiskās līdzības, ir vairāk nekā interesanta. Taču ir lietas, kurās Bikovs acīmredzami kļūdās. Piemēram, sakot, ka “mūs tāpat kā “Doždj” apsūdzēs impērismā”.

Nelietojiet, Bikova kungs, nevietā vietniekvārdu “mēs”. Intervētāju Rosebašvili neviens impērismā netaisās apsūdzēt, bet jūs gan. Kāpēc? Tāpēc, ka Bikovs nekad nav slēpis, ka viņam “padomju projekts” šķiet simpātisks un progresīvs. Jā, bijis daudz pārspīlējumu un kļūdu, taču kopumā tas esot bijis vērsts uz gaismu un progresu. Savukārt deviņdesmitie esot tumsas un riebuma gadi, kuri arī radījuši Putina fenomenu. Šeit, ja jau Bikovs piesauc Hermaņa kādreizējo izrāžu iestudēšanu Maskavā, vietā pieminēt, ka Putina valdīšanas sākumposmā Bikovs arī bija viņa pusē un atbalstīja Putinu “valsts sakārtošanā un izvešanā no [dzērāja Jeļcina radītā] haosa”.

Tāpat Bikovs nekad nav slēpis, ka, viņaprāt, PSRS sabrukums vērtējams kā liela nelaime. Tiesa, viņš nelieto tik tiešu valodu kā Putins, kurš PSRS sabrukumu uzskata par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, bet uz to pusi velk. Tiesa, lai arī Bikovu esmu dzirdējis desmitiem, varbūt pat simtiem reižu, viņš ne reizi nav uzdevis sev jautājumu - bet kāpēc par PSRS sabrukumu “raud” tikai Krievijā? Kāpēc nevienā citā bijušajā PSRS “republikā” par šā veidojuma galu neviens neskumst? Gluži otrādi, svin šo sabrukuma datumu kā neatkarības dienu?

Nav jābūt apveltītam ar Bikova gudrību, lai saprastu, kāpēc Bikovs šos jautājumus sev neuzdod. Tāpēc, ka tad būtu jāatzīstas sev, ka par PSRS sabrukumu skumst tikai impēristi. Ja reiz skumsti, tad esi impērists, nevis “mūs te tāpat kā “Doždj” apsūdzēs impērismā”. Nav ko apsūdzēt, ja... Kā teiktu Ježijs Lecs - muļķīgi šaubīties, ja tas ir acīmredzams.

Intelektuāļu vidū viens no iecienītākajiem vārdiem ir “refleksija”? Ar spēju “reflektēt” “intelektuāļi” atšķiroties no “vienkāršās tautas” (šādus vārdus viņi, protams, nekad nelietos, jo ir taču par vienlīdzību un pret augstprātību, bet tāpēc jau viņu augstprātība nekļūst mazāka). Tad kāpēc šie krievu liberālie intelektuāļi pat necenšas uzdot jautājumu - kāpēc Latvijā, Ukrainā un citur bija tāda reakcija uz “Doždj” tā dēvēto pārteikšanos?

Vai tiešām Bikovs domā, ka Latvijas cilvēki un “it kā izglītotais” Alvis Her-Manis tieši tāpat kā Putins grib iznīcināt opozicionāro TV kanālu “Doždj”? Kāpēc apzināti tiek pārbīdīts fokuss no pārmetumiem par atbalstu noziedzīgajai Krievijas armijai uz uzbrukumiem tieši pašam TV kanālam? Bikovs jau tāds nav vienīgais. Ir vesela virkne citu līdzīga līmeņa publicistu (Sergejs Parhomenko, Jevgēnija Albaca, Jūlija Latiņina, Ļubova Soboļa, diemžēl arī mans iecienītais Staņislavs Belkovskis, nemaz nerunājot par Kremlim tuvo Alekseju Venediktovu), kuri atkārto apmēram to pašu.

Acīmredzami iezīmējas asa un nenogludināma krievu liberāļu konfrontācija ar ukraiņiem un visiem tiem, kuri nepārprotami, bez mazākajām iebildēm ir Ukrainas pusē. Krievu liberāļu pozīcija ir nedaudz cita. Mēs pret Putinu, pret Putina režīmu, bet ne pret Krieviju (kas neesot identificējama ar Putinu). Mēs par jauko nākotnes Krieviju (“прекрасная Россия будущего”).

Diemžēl “jaukās nākotnes Krievijas” projektētāji un būvētāji šajās dienās izlēja uz Latviju tik daudz mēslu un riebeklību, ka pret šiem opozicionāriem un nākotnes Krieviju kopumā jāsaglabā liela piesardzība. Labi, ka viņi sevi atklāj jau tagad. Nevis vēlāk, kad Putins būs gāzts un daudzi uz “nākotnes jauko Krieviju”, iespējams, gribēs skatīties caur rozā brillēm. Nevajag. Kā mēdz teikt, baro impēristu, cik gribi, tāpat uz impēriju vien skatās. Vai - impērists kažokus maina, bet tikumus ne.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā