Jāuzmanās no Grētas Tūnbergas jaunās lomas ekoteātrī

Ekoloģiskā aktīviste, var pat teikt, kustības ikona – Grēta Tūnberga – atkal nonākusi mediju starmešu gaismā. Attēli, kuros redzams, kā viņu arestē Vācijas policija protesta akcijas laikā, aplidojuši pasaules medijus. Tiesa, drīz vien medijus aplidoja arī citas bildes, kurās redzams, cik šis arests bijis teatrāls.
Videoieraksts, kurā uzņemta Grētas “apcietināšana” Vācijā, nepārprotami liecina, ka tas bija teātris, kura iestudējumā visi “aktieri” jutušies apmierināt ©Ekrānšāviņš

Izklaides šovu pasaule ir nežēlīga. Vakar tu bija pieprasīta zvaigzne, slavenība, bet šodien jau vakardienā iestrēgusi banalitāšu atkārtotāja. Ar tiem, kuri milzu popularitāti iemantojuši vēl kā bērni, ir vēl trakāk, jo jau agrā jaunībā nākas atskārst, ka sasniegtā dzīves virsotne jau ir pagātne. Nav brīnums, ka, piemēram, tādas slavenības kā Makolijs Kalkins (galvenais varonis filmā “Viens pats mājās”) sāka aizrauties ar dažādām vielām. Tagad varam tikai viņam novēlēt izturību tikt no šīm slavas blaknēm vaļā.

Ar Grētu Tūnbergu pagaidām viss kārtībā, un no sirds novēlu viņai visu to labāko arī turpmākajā dzīvē. Esmu pārliecināts, ka viņa ir jauks, simpātisks cilvēks un vēl pasaulei tikai labu. Diemžēl tas, ko viņa dara, nav tikai nekaitīga rotaļāšanās, kā dažbrīd varētu likties.

Klimataktīvistus aicina būt kareivīgiem

Arī paši klimata aktīvisti apvainojas, ja viņu “cīņa” netiek uztverta kā īsts karš uz dzīvību un nāvi. “Ja mēs miermīlīgi teiksim, ka vēja turbīnas ir mūsu ziedi un dziesmas [kā hipiju laikos], mēs nekad savus mērķus nesasniegsim,” brīdina Lundas universitātes pasniedzējs, ekoloģiskais aktīvists Andreass Malms savā grāmatā “Koronavīruss, klimats, hroniska ārkārtas situācija un 21. gadsimta kara komunisms” (Corona, Climate, Chronic Emergency: War Communism In The Twentie-First Century). Tāpēc efektīvas ir tikai kara, ne miera metaforas un salīdzinājumi. “Cīņa pret globālo sasilšanu nav kaut kas līdzīgs karam. Tas arī ir visīstākais karš.”

Malma grāmata tika izdota vēl pirms kara sākuma Ukrainā, un tajā paustās domas sasaucas ar ASV kreisā aktīvista Bērnija Sandersa ideju, ka pret klimata izmaiņām jāizturas tāpat kā pret ienaidnieku kaujas laukā. “Nekādu miera sarunu ar klimata izmaiņu noliedzējiem. Tikai viņu bezierunu kapitulācija. Tāpat nevajag sevi barot ar ilūzijām par iespēju arī nākotnē dzīvot ar tādu pašu patēriņa vērienu kā tagad. Ja būs nepieciešams, tad būs jāievieš kara komunisma principi kā pie Ļeņina 1918. gadā,” sludina modernais marksists/ļeņinists Malms savā grāmatā.

Ar mērķu sasniegšanu nekas nebeidzas

Pie mums Latvijā šī klimatkara kustība vēl ir tikai attīstības sākuma stadijā, un daudzi nesaprot: vai tad cīņa pret CO2 izmešiem, ekoloģiskais aktīvisms nav vērtējams atzinīgi? Pat ja reizēm vērojamas kādas atsevišķas pārmērības, vai tad tas nav tikai kopējās lietas labā?

Lai cik banāli tas neskanētu, bet teiciens - ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli - ir apbrīnojami trāpīgs. Daudz biežāk nekā mums gribētos domāt. Latviešiem ir arī cits sakāmvārds - kas par daudz, tas par skādi.

Britu rakstnieks, publicists, arī atklātais gejs Daglass Marijs, kura grāmatu “Pūļa neprāts” nupat latviešu valodā izdevis apgāds “Kodoka”, runājot par dažādām sociālām kustībām, lieto salīdzinājumu ar ātrvilcienu, kurš dodas no punkta A uz punktu B. Šīs cilvēktiesību kustības, cīnoties par sieviešu, homoseksuālistu, melnādaino un citu minoritāšu līdztiesību, sasniedzot sākotnēji nosprausto mērķi - vilciena galapunktu (līdztiesību), nespēj apstāties un vienkārši pateikt - mērķis (galapunkts) ir sasniegts. Paldies, kāpjam laukā.

Tā vietā šis ātrvilciens, nesamazinot ātrumu, noārda visas barjeras un traucas tālāk jau bez jebkādas sapratnes par to, kurp dodas un ko grib sasniegt. Tad arī sākas šīs pārmērības, kad runa vairs nav par līdztiesību, bet gan par īpašu attieksmi, kvotām, dažādām privilēģijām, klajām perversitātēm un acīmredzamiem idiotismiem.

Arī zaļo kustība, kura sākotnēji iestājās par pilnīgi loģisku, saprātīgu dabas aizsardzību, laika gaitā radikalizējusies un izvirza arvien absurdākus un idiotiskākus “mērķus”. Kā piemēru var minēt cīņu pret ganību lopiem kā “klimatam nedraudzīgā” metāna avotu. No šāda aspekta miljoniem bizonu iznīcināšana Amerikas prērijās 19. gadsimtā bijusi ekoloģiski pareiza darbība, jo samazinājusi metāna izplūdi atmosfērā un tā ietekmi uz klimatu. Ja šie milzīgie bizonu bari savulaik nebūtu izšauti, tad ziemas jau tagad būtu siltākas, silto apģērbu ražotāji ciestu zaudējumus un klimata katastrofa, par kuras drīzo iestāšanos tik ilgi runājuši Tūnbergas sekotāji, būtu jau notikusi.

Es, protams, ironizēju, bet īstenticīgie klimata aktīvisti ironiju nesaprot. Viņi cīnās, karo, protestē, bieži vien pat īsti nesaprotot, par ko un kāpēc. Par ko minētajā protesta akcijā “cīnījās” tūnbergieši? Protesta akcija bija vērsta pret Luceratas ciemata nojaukšanu, lai paplašinātu Garcveileres brūnogļu raktuves. Tajā pašā laikā par iemeslu, kāpēc šīs brūnogļu raktuves jāpaplašina, ekoaktīvisti nerunā. Bet vajadzētu gan.

Klimatticīgos aprēķini neinteresē

2011. gadā to pašu “zaļo” spiediena dēļ Vācijas valdība pieņēma lēmumu izbeigt atomenerģijas izmantošanu nākamo desmit gadu laikā. Pārorientējoties uz videi draudzīgāko (kā tobrīd skaitījās) gāzi. Tagad, kad arī gāze izrādījusies “klimatam nedraudzīga” un tās piegādes apgrūtinātas, bet atomspēkstacijas gandrīz visas jau aizklapētas, elektroenerģija jānodrošina ar it kā jau sen aizmirstajām brūnoglēm.

Taču “zaļajiem” atkal slikti. Atbilstoši viņu loģikai, nav nekādas pretrunas starp vēlmi nodrošināt augstu dzīves līmeni, kas nozīmē augstu enerģētisko patēriņu, un vienlaicīgu atteikšanos no tradicionālajiem pamata enerģijas avotiem. Ogļūdeņraži - slikti, atoms - slikti. Saule, vējš - labi. Lai tādas industriāli attīstītas valsts kā Vācija enerģētisko patēriņu nodrošinātu ar sauli un vēju, puse Vācijas jānoklāj ar saules paneļiem un vēja turbīnām, bet tas netiek uzskatīts par apdraudējumu dabai.

Nav vērts pat rēķināt, kas nodara dabai lielāku kaitējumu - dažādu akumulatoru, jaudu ģenerējošo sistēmu ražošana un utilizācija vai ar gāzes, ar kodolenerģiju darbināmas turbīnas, jo klimatticīgos šie aprēķini neinteresē. Viņus vada reliģiska pārliecība. Viņiem rādīt kaut kādus aprēķinus ir apmēram tas pats, kas ticīgajiem stāstīt, ka Gagarins uzlidoja kosmosā, bet tur nekādu dievu neieraudzīja.

Ja šie klimatticības fanātiķi aprobežotos tikai ar miermīlīgām protesta akcijām, tad par viņiem varētu arī nesatraukties. Katrai paaudzei vajag savu revolūciju. Kaut vai sadomātu. Kā teicis Džordžs Orvels: “Katra paaudze iedomājas sevi zinošāku par iepriekšējo un gudrāku par nākamo.”

Naivos vienmēr izmanto pragmatiskie

Diemžēl situācija pasaulē ir vairāk nekā saspringta un klimatticības fanātismu savās interesēs var izmantot daudz praktiskāk noskaņoti cilvēki. Ne tikai tādi “veģetārieši” kā Klauss Švābs & Co. Arī tādi “cilvēkēdāji” kā Vladimirs Putins. Neapgalvošu, ka tieši viņš caur “zaļajiem” panāca, ka Vācija atteicās no kodolenerģētikas par labu Krievijas gāzei 2011. gadā, bet, atceroties seno romiešu formulu - skaties, kam tas izdevīgi -, nebūtu pārsteigums, ja atklātos, ka zaļo kustība lielā mērā bijusi Kremļa finansēta.

Jau tagad var droši prognozēt, ka Putins, apjaušot, ka konvencionālā karā viņš Ukrainu uzvarēt nespēj, paplašinās hibrīdkara robežas. Jāatceras, ka

Krievija ir viena no tām retajām pasaules valstīm, kuras vadītājs var pilnīgi brīvi, bez jebkādām atskaitēm tērēt desmitiem un pat simtiem miljardu dolāru, kā vien grib. Bez Krievijas tādas valstis daļēji ir Katara, Saūda Arābija, Butāna un varbūt vēl kāda. Taču tās visas cenšas būt integrētas esošajā pasaules arhitektūrā. Krievija, izstājoties no visām Eiropas konvencijām, pozicionējas kā galēji oportūnistisks elements šajā pasaules kārtībā. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka Putins var tērēt miljardus, lai uzturētu dažādas sistēmu (kapitālismu) graujošas organizācijas un tās ievirzītu sev vēlamā gultnē. Tieši tāpat kā Putins nopirka sev olimpiskās spēles 2014. gadā un Pasaules kausa izcīņu futbolā 2018. gadā (Katara to pašu izdarīja 2022. gadā), Putins var nopirkt dažādas sistēmgraujošas kustības, tajā skaitā ekoloģiskās.

Ņemot vērā Putina noslieci uz dažādām “specoperācijām”, ekoaktīvistu radikalizēšanās lieliski iegulstas šajā modelī. Kā mēdz teikt - lai nenokristu no velosipēda, ir nepārtraukti jāmin pedāļi. Tā arī Grētai - lai noturētos slavas viļņa virsotnē, nemitīgi jānāk klajā ar jaunām idejām. Turklāt jāatceras, ka visu laiku pakausī dveš kāds jaunāks, radikālāks revolucionārs, kurš var sev līdzi aizraut tos, kuriem iepriekšējais kurss šķiet pārāk mērens.

Tur jau vairs nav tālu līdz īstam zaļajam teroram. Pagaidām šie aktīvisti tikai sevi pielīmē pie ielu seguma, cenšoties traucēt transporta kustību, muzejos aplej ar zupu slavenus mākslas darbus, bet tikpat labi viņi var aiziet līdz radikālākai rīcībai. Reālai karadarbībai. Reālam teroram. Pret ķīmiskajām rūpnīcām, ogļu spēkstacijām, nevēlamām iestādēm. Īpaši tad, ja šādas aktivitātes dāsni atbalsta Kremlis. Protams, ne jau tieši.

Sūdzēties un protestēt nav tas pats, kas strādāt un kaut ko radīt

Šajās dienās milzu popularitāti ieguvusi konservatīvas ievirzes satīriskā publicista Konstantīna Kisina uzruna Oksfordas studentiem: “Vienīgais, ko var piedāvāt šī kustība, ir skalot smadzenes tādiem gaišiem jauniem prātiem kā jūsējais, liekot jums noticēt, ka esat upuri, liekot noticēt, ka jums nav rīcības brīvības, liekot noticēt, ka, lai uzlabotu pasauli, nepieciešams sūdzēties, protestēt un gāzt zupu uz gleznām. Lai gan vienīgais veids, kā patiesi uzlabot pasauli, ir strādāt, radīt un celt.”

Tūnbergieši ir nākuši pasaulē, kur viņiem nekā netrūkst. Viņiem nav jāstrādā (jāmācās), nekas no jauna nav jārada un nekas nav jāceļ. Viss jau it kā ir. Tad nu kā bērniem jūras malā ar kāju jāsamīca citu būvētās smilšu pilis. Tā arī ir viņu “revolūcija”. Tas ir viņu “karš”. Tagad, kad Ukrainā ir reāls karš, šī viņu teatrālā “cīņa” neko citu kā vien nožēlu neizraisa.

Lieliski apzinos, cik banāli skan šie izteikumi - kamēr vieni riskē ar savām dzīvībām un lej asinis necilvēcīgos apstākļos, citi rotaļājoties “glābj pasauli” foto un telekameru ielenkumā. Bet ko lai dara, ja tieši banalitātes dažreiz vistrāpīgāk atspoguļo notiekošo.