Saeimas deputāti apliecina, ka vārds "darbs" viņu izpildījumā obligāti jāliek pēdiņās

Skaidrs, ka šāda “darba” organizācija ne par ko labu neliecina un šis “ilgstrādāšanas” rekords pieskaitāms pie antirekordiem. Autovadītājiem un citiem par citu cilvēku dzīvību atbildīgiem darbiniekiem ir noteikti stingri darba stundu ierobežojumi, bet mūsu deputāti kārtējo reizi pierāda, ka nekādu atbildību ne par ko nenes.

Stāsti par milzu atbildību, ar kuriem viņi paši pamato savu algu palielināšanas nepieciešamību par 40%, ir vistīrākais blefs. Tukša skaņa, jo patiesībā viņi ir tik bezatbildīgi, ka gatavi diennakti sēdēt, lai tikai par katru cenu, tajā skaitā kļūdu cenu, pieņemtu 2023. gada valsts budžetu.

Diez vai paši deputāti par šo sēdēšanu (par darbu to nosaukt nevar) cauru nakti Saeimā ir īpaši priecīgi. Tad kāpēc šī ietiepīgā stūrgalvība? Kas spiež deputātus “strādāt” 24 stundas bez apstājas, bez miega? Kas notiks, ja budžeta pieņemšana notiks ikdienas režīmā? Ja nesanāk to izskatīt vienā dienā, tad divās, trijās? Kas no tā mainās? Kur slēpjas šī ārkārtas steidzamība situācijā, kad nekādas ārkārtas situācijas nav?

Loģiska un visu izskaidrojoša atbilde, kāpēc Saeimas deputāti gatavi tik demonstratīvi devalvēt sava darba jēgu, ir tikai viena. Deputāti lieliski apzinās, ka budžets ir slikts, ka tas ir brāķis, un viņiem no tā ir kauns. Viņi saprot, ka pēc būtības veic “grēka darbu”, un kā visus netīkamus darbus grib to padarīt “pie viena kauna”, “pie vienām sāpēm”.

Lai arī mūsdienu vērtību sistēmā kauns skaitās attīstību bremzējošs faktors (režisore, radošā direktore Alise Zariņa: “Kauns, protams, ir ārkārtīgi destruktīvs. (..) Un man šķiet, ka maz lietu tik ļoti kavē pozitīvas pārmaiņas kā kauns.”), deputātiem acīmredzami kaut kripata kauna tomēr piemīt, un viņi grib šo “kauna darbu” pēc iespējas ātrāk padarīt, lai par to varētu ātrāk aizmirst.

Deputātu pašu argumentācija, iespējams, būs cita. Vairākums pat būs pārliecināti, ka tā ir cita, taču es šeit runāju par īsto - zemapziņas motivāciju. Pat tie, kas šajā sasteigtībā atrod gluži ciniskus iemeslus, nevar paskaidrot - ja vien budžets nav brāķis, tad kāpēc to visu nevarēja mierīgi izdarīt divās, trijās dienas bez liekas steigas un sava “darba” nepārvēršanas nožēlojamā parodijā? Ja tas tāpat, neatkarīgi no tā, vai to pieņem 9. martā, 10. martā vai pat 15. martā, spēkā stāsies tikai 1. aprīlī?

Iebildes, ka Saeimas sesiju pārtraukumos kāds deputāts varētu kaut ko pārdomāt vai, bail pat iedomāties, kuluāros izveidoties alternatīva valdība (budžeta noraidīšana Saeimā automātiski nozīmē valdības krišanu), neko nemaina šajā konstrukcijā. Ja reiz pastāv bažas, ka kāds no deputātiem varētu pārdomāt un nepildīt koalīcijas vadītāju norunu vai kāda no koalīcijas partijām “nolēkt” no šāda budžeta pieņemšanas, tad tas tikai apstiprina iepriekšminēto - budžets ir brāķis.

Ja budžetam nav stingra pamata, ja tas turas tikai uz koalīcijas dalībnieku “goda vārda”, turklāt šis “goda vārds” karājas tik smalkā diegā, ka var jebkurā brīdī notrūkt, tad jāsteidzas. Jāsamazina debašu laiks, lai tikai ātrāk to visu izdzītu cauri. Un tad jau būs “miers mājās”. Viss. Var atslābt. Grūtais grēka darbs padarīts, varam beidzot atkorķēt to pudeli. Kāda nu katram bāriņā stāv.

Ko teikt par pašu budžetu? Viena no svarīgākajām budžeta sadaļām - veselības aprūpes finansējums - tika skatīta agrā ceturtdienas rītā vēl pirms septiņiem no rīta. Pēc 22 stundu “darba”. Par kādu iedziļināšanos tēmā pēc šādas negulētas nakts var runāt?

Tiesa, nekāda iedziļināšanās no koalīcijas deputātiem arī netika prasīta. Vienīgais, uz ko bija jākoncentrē visa gaistošā uzmanība - neko nesajaukt un pareizi nospiest balsošanas pogu. Opozīcijas rosinājumi vismaz saglabāt esošo situāciju (to nepasliktināt, tas ir, nesamazināt medicīnas finansējuma proporciju pret IKP) tika koalīcijas pusaizmigušo deputātu noraidīti. Visi kā viens.

Par kādu valsts pārvaldes kvalitāti šeit var būt runa, ja ar šo 24 stundu nepārtrauktu “darbu” valdošā politiskā šķira klaji demonstrē absolūtu labas pārvaldības principu ignorēšanu? Kā sabiedrības priekšstāvji viņi rāda priekšzīmi, kā pārējiem strādāt. Tāpat. Tikpat formāli, tikpat pavirši, tikpat ciniski pret apkārtējiem. Tāpēc nav jābrīnās par kopējo rezultātu. Kā teica prezidents - ilgstoša atpakaļslīdēšana.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā