Gaisotne Krievijas opozicionāru vidē – precīzākais Putina režīma stabilitātes indikators

Skandāls izcēlās, var teikt, uz līdzenas vietas. Navaļnija dibinātais “Cīņas pret korupciju fonds” (FBK) publiskoja kārtējo atmaskojošo videosižetu, kurš šoreiz bija veltīts Maskavas mēram Sergejam Sobjaņinam. Tajā nebija nekā īpaša, nekā sensacionāla. Viss kā parasti. Tika atklāta milzīga “melnā kase”, no kuras maksāts, lai Maskavā visu līmeņu vēlēšanās nodrošinātu Kremlim 100% labvēlīgu rezultātu.

Vienīgais, kas raisīja publikas interesi, bija tas, ka no šīs “melnās kases” barojušies arī daži ar liberālo nometni saistīti personāži. Cita starpā 680 miljonus rubļu (nepilnus 10 miljonus eiro) esot saņēmušas ar Venediktovu saistītas struktūras, kuras izdevušas dažādus aģitācijas materiālus. Citiem vārdiem, opozicionārās radiostacijas vadītājs un līdzīpašnieks vienlaikus ir arī varas nopirkts korumpants.

Par Venediktova saistību ar Krievijas varas struktūrām nekad nav bijušas šaubas. Arī pats Venediktovs labprāt uzsvēris savus “sakarus”. Ļaunas mēles gan melsa, ka šie “sakari” daudzos gadījumos ir pārspīlēti. Piemēram, Venediktovs bieži it kā garāmejot norādījis uz savām draudzīgajām attiecībām ar Putina preses sekretāru Dmitriju Peskovu, kamēr pats Peskovs nekad nav nosaucis Venediktovu par draugu.

Jebkurā gadījumā Venediktovs nekad nav ticis uzskatīts par “tīru” opozicionāru, taču viņam daudz ko piedeva, jo skaitījās, ka, tieši patiecoties viņa “sakariem”, izdevies ilgstoši nepieļaut radiostacijas “Eho Moskvi” slēgšanu. Lai ko par šo platformu teiktu, līdz pat 2022. gada 1. martam, kad to beidzot slēdza, tur savus uzskatus varēja paust daudzi klaji Putina režīma kritiķi.

Taču, tā kā Venediktovs nekad sevi nav pozicionējis par “svētu”, pārmetumi, ka viņš bijis saistīts ar Sobjaņinu un vēlēšanu kampaņām, diez vai varēja atstāt kādu īpašu traipu uz viņa jau tā ne pārāk spodrā mundiera. Tomēr izskatās, ka “navaļnistu” uzbrauciens viņu ne pa jokam aizkaitināja. Jau nākamajā dienā viņš deva FBK pašreizējam līderim (kamēr pats Navaļnijs ir apcietinājumā) Volkovam nokautējošu prettriecienu.

Venediktovs publicēja ES vadībai adresētu vēstuli, kurā vairāki plaši pazīstami un visnotaļ cienījami Putina režīma opozicionāri izsaka aicinājumu noņemt ES uzliktās sankcijas “Alfa Group” īpašniekiem

Mihailam Frīdmanam, Pjotram Avenam, Aleksejam Kuzmičevam un Hermanim Hānam. Starp parakstītājiem bija Krievijas nelokāmās un nenopērkamās žurnālistikas etalons - Sergejs Parhomenko, ne mazāk nelokāmais publicists Leonīds Gozmans, populārais TV žurnālists Leonīds Parfjonovs, ekonomists Vladislavs Inozemcevs un citi. Turpat blakus bija redzams arī Volkova paraksts.

Varētu jautāt - nu un? Ja jau tādi cilvēki kā Parhomenko un Gozmans, par kuru antiputinisko nostāju Krievijas politiskajā vidē neviens (izņemot nesatricināmus konspirologus) nešaubās, parakstījuši šo “oligarhu” atbalsta vēstuli, tad kāpēc to pašu nevar darīt Volkovs? Lieta tāda, ka uzreiz pēc iebrukuma Ukrainā FBK publicēja 6000 “kara kurinātāju, atbalstītāju un iedvesmotāju” sarakstu, starp kuriem, protams, bija arī lielākie “Alfa Group” īpašnieki.

Jālieto vārds “protams”, jo šajā ārkārtīgi plašajā 6000 “kara kurinātāju” sarakstā tika iekļauti pilnīgi visi kaut cik pazīstami biznesmeņi. Tādi miljardieri no “Forbes” pirmā simtnieka kā Frīdmans un Avens - pats par sevi saprotams.

Šajā situācijā Volkovs izdarīja pašu muļķīgāko gājienu, kādu vien varēja izdarīt. Viņš noliedza sava paraksta likšanu zem šīs vēstules, apgalvojot ka tas tur esot piemontēts (fotošopēts). Formāli tā varbūt arī varēja teikt, jo šie paraksti nekad nav bijuši uz viens lapas un katrs parakstījies atsevišķi, taču noliegt pašu vēstules parakstīšanu nebija prāta darbs. Ātri vien atklājās, ka Volkova paraksts pie šī aicinājuma ir īsts. 9. marta vakarā Volkovs atvainojās saviem atbalstītājiem un paziņoja par atkāpšanos no FBK priekšsēdētāja amata.

Kāpēc par šo it kā maznozīmīgo jezgu Krievijas liberāli opozicionārajā nometnē vispār runāt? Kāda ir tās nozīme pasaules politiskajā kontekstā?

Pirmkārt, tā atsedz milzīgās pretrunas pašā Krievijas antiputiniskajā opozīcijā un ļauj daudzas redzamas figūras izvērtēt “kritiskās situācijās”. Kaut vai tas, ka liela daļa šīs liberālās nometnes faktiski nostājās nenoliedzamā korumpanta Venediktova pusē (pārsvarā ar ideju, ka neesot īstais laiks tagad savējo nometnē matus skaldīt), liecina par šajā vidē izplatīto morālo relatīvismu un skaidru orientieru trūkumu.

Tas, ka šie opozicionāri ir pret Putinu, vēl neko nenozīmē. Liela Krievijas opozīcijas daļa, kaut atzīst apcietinājumā esošā Navaļnija un viņa tuvākā drauga (arī apcietinājumā esošā) Iļjas Jašina nenoliedzamo autoritāti, tomēr nekādi negrib atzīt brīvībā palikušo “navaļnistu” un viņu organizatorisko struktūru “īpašo” vietu opozīcijas nometnē. Katrs redz pats sevi “galvenā cīnītāja pret režīmu” lomā.

Taču šīs Krievijas opozicionāru iekšējās cīņas varētu šķist svarīgas tikai viņiem pašiem. Mums daudz svarīgāks ir kas cits. Liberālā antiputiniskā opozīcija ir plaša un daudzveidīga. Tur iekšienē notiekošo reakciju temperatūra ir visprecīzākais indikators, kurš liecina par Putina režīma stiprumu. Tāpat kā biržu indeksi un valūtu kursi liecina par ekonomikas stiprumu, tā gaisotne Putina opozicionāru nometnē visprecīzāk norāda to, cik stabili Kremlī sēž Putins.

Tagad, kad liela daļa Putina liberālās opozīcijas atrodas piespiedu emigrācijā, tai ir viens galvenais sapnis - atgriezties mājās. Tas būs iespējams tikai pēc tam, kad Putina vara būs kritusi. Līdz ar to visi notikumi Krievijā no viņu skatupunkta tiek raudzīti tikai caur šo prizmu, lai ko teiktu viņi paši.

Tas nozīmē, ja šī emigrantu opozīcija ir stipri vīlusies, teiksim, pēc Putina runas Federālajai sapulcei un viņi šo runu sauc par tukšu, bezjēdzīgu, tad tas liecina tikai par to, ka šajā runā netika pateiks nekas tāds, kas viņos palielinātu cerības, ka tūlīt, tūlīt Putinam beigas.

Novērotājam no malas tas ļauj izdarīt secinājumus - jo nervozāka, jo smagāk vīlusies un neapmierinātības pilnāka ir gaisotne opozīcijas nometnē, jo stabilākas ir Putina režīma pozīcijas. Jo mazākas cerības, ka Putina režīms tūlīt kritīs, jo asāka kļūst plēšanās starp “savējiem”.

Tas, ka šis salīdzinoši nebūtiskais kašķis starp Volkovu un Venediktovu izvērtās par tik vētrainu viļņošanos visā opozīcijas nometnē, nesola neko labu apkārtējai pasaulei. Tas liecina, ka Krievijas opozicionāru vidū pamazām iezogas nepatīkamā nojausma, ka emigrācija, Putina režīms, karš, dzelzs priekškars var ievilkties uz ilgāku laiku. Neviļus atmiņā nāk pēcrevolūcijas emigranti pirms vairāk nekā simt gadiem, kuri arī domāja, ka tas tikai uz neilgu brīdi, līdz boļševiku režīms kritīs. Tikpat kā neviens no tā laika emigrantiem režīma krišanu 1989./1991. gadā nesagaidīja.

No šī aspekta Krievijas opozīcijas, it īpaši emigrācijas noskaņojums ir novērošanas vērts. Jo dusmīgāki, neapmierinātāki ir viņu izteikumi, jo sliktāk apkārtējai pasauli, jo tas vienlaikus nozīmē, ka Putina režīmam mazāks apdraudējums. Runa pat nav tik daudz par situāciju frontē, cik par situāciju Kremlī, jo šobrīd arvien pareizāka sāk šķist jau pieminētā Inozemceva atziņa, ka pat Krievijas militārs zaudējums Ukrainā nenozīmē automātisku Putina režīma krišanu. Tas var iekapsulēties, un Krievija var uz ilgu laiku pārvērsties par milzu Ziemeļkoreju, kas apdraud visu pasauli. Ar to diemžēl jārēķinās.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā