Latvijas kultūras kanona ikonai "TV Panorāmai" jubileja
Jāņu ugunskuri ar šašliku iesmiem un “limuzīnu” televizorā; dziesmu svētku noslēguma koncerta dziedošais nakts tramvajs; degošās svecītes kapos mirušo piemiņas dienā; “Skroderdienas Silmačos” Nacionālā teātra sezonas noslēgumā; strīdi par autentiskā rasola recepti - ar zaļiem zirnīšiem vai bez tiem. Bet tam visam pāri ikvakara rituāls jau trešajā paaudzē - “TV Panorāma”.
Šogad “TV Panorāmai” - 65. Kādreiz “TV Panorāmas” diktori bija kā ģimenes locekļi. Kā tēvi, vectēvi, brāļi, māsas, arī bērni un varbūt pat mazbērni. Kad pats vēl biju mazs, tad Valdis Čukurs man bija kā vectēvs, Uldis Deisons kā tēvs. Laimdota Rone kā stingrā, nopietnā mamma, bet Gerda Sinkēviča kā jautrā, dzīvespriecīgā tante, ar kuru varētu arī pagalmā podus gāzt.
Uldis Štokmanis, Velga Krāģe, Anta Rugāte bija vēl kā vecākie brāļi un māsas, bet tad jau nāca tā “Panorāmas” diktoru paaudze, ar kuriem bijām vienaudži - Velta Sēle, Mārtiņš Hofmanis.
Īpaša vieta šajā TV diktoru panteonā bija neparasti pievilcīgajai Ilvai Liepiņai, kas priecēja skatītājus gadsimtu mijā. Manai jau tolaik sirmajai mammai viņa bija mīļa gluži kā miesīgā meita. Tagad ekrānos redzama jauna “TV Panorāmas” paaudze, bet nešaubos, ka arī šodien daudziem Laura Vonda, Jānis Geste un Ilze Dobele ir kā tuvi draugi, radinieki un ne vienam vien, tāpat kā agrākos laikos - kā tuvi ģimenes locekļi.
Tā ir “TV Panorāmas” vizuālā seja. Ne mazāk svarīgs ir saturs. Teikšu, kā ir. Okupācijas laikos “TV Panorāma” bija viena no toreizējās dzīves dekorācijām. Spilgta, visaptveroša, bet bezjēdzīga dekorācija, jo tam komunismam tāpat neviens neticēja. Jānis Dimants varēja braukāt pa kolhoziem, dalīt labākā kombainiera vimpeļus “TV Panorāmas” rubrikā “Druvā minūte dārga”, bet tas viss bija kā iestudētā izrādē, kurā nekas nav īsts, un visi to saprata. “TV Panorāma” bija kā vakara pasaciņa pieaugušajiem, kuru pastāsta pirms vakara “naglas” - mākslas filmas 21.35.
Viss strauji mainījās “Atmodas” gados, kad “TV Panorāma” ar dažu nedēļu vai mēnešu nokavēšanos padarīja leģitīmas tās lietas, kuras īsi pirms tam bija atļāvušies publiski izvilkt dienas gaismā “Labvakar” puiši. Tas bija “TV Panorāmas” ziedu laiks ar kulmināciju 1991. gada 20. janvāra vakarā, kad tiešraides laikā Veltai Puriņai raidījums bija jāpārtrauc ar ziņām par šaušanu Rīgas centrā.
Jubilejas reizēs nemēdz jubilāru kritizēt, pat aizrādīt par kādām sīkām nepilnībām, bet vienu tomēr atļaušos pateikt - pat okupācijas laikos, kad biju bērns un “TV Panorāmas” diktori man bija kā vecāki vai pat vecvecāki, nekad viņus neuztvēru kā didaktiskus skolotājus, pirksta kratītājus - to tu dari pareizi, bet to nepareizi.
“TV Panorāmas” diktori ziņas tolaik lasīja, protams, padomju propagandas mērcē, turklāt visai asā mērcē, bet nebija šīs sajūtas, ka viņi kaut ko cenšas uzspiest. Drīzāk sajūta bija cita. No ekrāna plūda vēstījums: mēs zinām, ka runājam blēņas, jūs zināt, ka klausāties blēņas, bet tādi ir spēles noteikumi. Tādos nu laikos dzīvojam, un no mums tur nekas nav atkarīgs.
Tagad to teikt vairs nevar. Ziņas ir ziņas, bet garas, izglītojošas lekcijas par to, kā pareizi domāt, darīt, just un kam jājūt līdzi, rada “vecākā brāļa”, “skolotāja”, pat “priekšnieka” sajūtu.
Par to varētu arī neuztraukties, jo neko īpaši nepareizu jau šodienas “TV Panorāma” nemāca. Ne uz ko sliktu nemudina. Bažas ir par ko citu. Par iespējamo tradīciju pārrāvumu. Cilvēkus kaitina tie radinieki un draugi, kuri viņiem kaut ko uzbāzīgi cenšas iestāstīt. Pat ja “mācītājs” ir kā brālis, kā tēvs vai māte. Kā ģimenes loceklis. Kā “TV Panorāmas” diktors. Tas vienkārši vienā brīdī sāk krist uz nerviem.
Būtu ļoti žēl, ja šī tradīcija ieslēgt “TV Panorāmu” pulksten 20.00 pārtrūktu, jo cilvēks bez tradīcijām ir kā ceļinieks, kurš nezina, no kurienes nācis un uz kurieni iet. Bez mērķa pa pasauli klīstošs klaidonis.
Tāpēc “TV Panorāmas” jubilejā tās kolektīvam novēlu saglabāt raidījuma tradicionālo formātu un nepārvērsties par moralizējošiem sprediķotājiem vai, vēl trakāk, par ķiķinošiem nesmieklīgu joku plēsējiem.
“TV Panorāmas” spēks ir tās senajās tradīcijās, aristokrātiskajā izturētībā, nosvērtībā un pašapziņā. Šīs īpašības ļauj tai ar pārliecību raudzīties nākotnē un gatavoties jaunām, vēl apaļākām jubilejām. Lai izdodas.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
