Kuru gan baigi interesē, ko tas prezidenta kandidāts Pīlēns domā

Ziņu ar virsrakstu “Pīlēns atklāti pasaka, ko domā par Levitu” sociālā aktīviste Elīna Kursīte sociālajā vietnē “Twitter” komentēja, demonstratīvi izrādot nevērību: “Jēzu, it kā kādam baigi interesē, ko viņš domā.”
Ar šīs jaunās sievietes – Elīnas Kursītes – muti runā visas Latvijas valdošā politiskā šķira: mūs absolūti neinteresē, ko jūs domājat. Itin nemaz ©Ekrānšāviņš no twitter

Tā nav tikai poza. Tā ir arvien uzkrītošāka tendence. Ar šīs jaunās, bet, visticamāk, naivās sievietes muti skaļi tiek pateikts Latvijas politiskās šķiras parasti kautri noklusētais: “Mūs absolūti neinteresē, ko jūs domājat. Jūsu domas mums nav nozīmīgas.” Jāpaskaidro sīkāk, ko tas nozīmē.

Politiskās dzīves normas visā pasaulē, tajā skaitā Latvijā, pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā ir fundamentāli mainījušās. Viena no šo izmaiņu raksturīgākajām iezīmēm ir valdošās politiskās šķiras arvien mazāka interese par to, kas notiek tur lejā, zemākajos slāņos. Šos slāņus cenšas nedzirdēt, tajos neklausās un tikpat kā pilnībā neņem vērā.

Pārtikušo augšslāņu sociālās rotaļas

Jau dzirdu iebildumus - ir taču tieši otrādi. Nekad agrāk civilizētā pasaule nav tik daudz runājusi par apspiestību, par nevienlīdzību, rūpējusies par grūtdieņiem, par netaisnības samazināšanu. Jā, šķietami tas tā tiešām izskatās. Taču tikai izskatās, jo visas šīs “rūpes” ir izteikti pārtikušo augšslāņu darba kārtības jautājumi.

Nebeidzamās runas par apspiestajiem, par “nabadziņiem”, par dažādiem “stikla griestiem” ir šo augšslāņu sociālās inženierijas spēlītes. Domātas gan izklaidei, gan emocionālajam gandarījumam (morālā pārākuma apliecināšanai), gan peļņai. Trīs vienā. “Apakšas” šie jautājumi neinteresē. “Stikla griestu” problēmas neinteresē tos, kuri atrodas “uz grīdas”. Viņiem ir gluži cita dienaskārtība. Sieviešu īpatsvars lielo uzņēmumu valdēs neuztrauc vientuļo māti, kurai grūti nomaksāt komunālos. Viņu, tieši otrādi, uztrauc šī feministiskā diskursa abstraktā klabināšana. Par to, kas reāli interesē apakšslāņus, augšām nav ne mazākās intereses. Itin nekādas.

Lai nerastos pārpratumi, uzreiz iezīmēsim, kas ir augšas un kas apakšas. Augšas ir valdošās politiskās šķiras simbioze ar intelektuālo, labi apmaksāto eliti. Mūsdienu varas aristokrātija un modernā “garīdzniecība”. Neliterārā žargonā - meinstrīma isteblišments.

Skaidrs, ka neviens oligarhs, Kvadrāts, Tramps un pat ne Masks šajā valdošo kārtā neietilpst. Gluži kā līdz Franču lielās revolūcijas laikiem. Nauda, bagātība vairs nespēlē izšķirošo lomu, kā tas bija vēl pirms pusgadsimta. Noteicošo lomu spēlē gatavība dziedāt ideoloģiski pareizajā kopkorī. Perfekti izkoptā balsī, precīzi pa notīm. Disidentiski, atšķirīgi, strīdīgi viedokļi netiek ne tikai atbalstīti, bet netiek pat tolerēti. Pat niecīga novirze no “ģenerālās līnijas” draud ar izslēgšanu no baznīcas (augstākās sabiedrības).

Atcerēsimies “Harija Potera” autori Džoanu Roulingu, kura atļāvās bikli iebilst pret bērnu dzimummaiņas operāciju agresīvām reklāmām. Joprojām viņa cīnās ar transgenderisma ideoloģijas ceļa rulli. Par šīs cīņas iznākumu arī šodien nav galīgas skaidrības, bet ja pat Roulinga nevar brīvi runāt, tad ko var atļauties cilvēki ar mazāku sabiedrisko svaru?

Īsti “nabadziņi” augšas neinteresē

Valdošā politiskā šķira ir pilnībā iegrimusi savā darba kārtībā. Viņi tur jūtas komfortabli, viņi “vārās savā sulā”, vērienīgi apgūstot viens otram piešķirtos grantus, vārdos iestājas par dažādiem “nabadziņiem”, bet tas, kas patiesi uztrauc šos nabadziņus, viņiem ir dziļi vienaldzīgs. Vēl vairāk. Viņi par šiem apakšslāņiem un viņu interesēm atklāti ņirgājas. Latvijas publiskajā telpā viņi tos apsaukā par konserviem, kartupeļiem, naciķiem un citos nievīgos vārdos.

Šie Marijas Antuanetes idejiskie līdzinieki nievīgi skatās ne tikai uz tiem, kas atrodas tur lejā, zem viņu “stikla grīdas”, bet pat uz visnotaļ cienījamiem cilvēkiem, ja vien tie no šiem “apakšklāju pasažieriem” nav demonstratīvi norobežojušies. Kursītes tvīts ir labākais piemērs šai attieksmei. Nav svarīgi, ko jūs domājat. Svarīgi ir tikai tas, ko mēs domājam. Mūs interesē tikai un vienīgi mūsu loka viedoklis.

Mēs pat neielaižamies diskusijās ar “tiem tur lejā”. Jūs varat klaigāt līdz apnikumam par VID pasūtījuma galdu, par Jaunzemes vadības stilu, par Ašeradenu, bet kamēr par šīm tēmām nerunā mūsu kastas cilvēki, tikmēr lietas labā netiks pakustināts ne mazais pirkstiņš.

Šajās prezidenta vēlēšanās Pīlēns ir “viņu” kandidāts, bet Levits mūsējais. Žēl, protams, ka viņš tāds ne pārāk izdevies, bet ko lai dara. Par šķiriski savējiem jāiet līdz galam. Var strīdēties, cik savs ir šis formāli “naciķu” izvirzītais kandidāts, bet tā šoreiz sagadījies. Ja jau “mūsu cilvēks” Kariņš iestājas par Levitu, tad nav ko daudz diskutēt. Kāds Levits ir, tāds ir. Mūsējais.

Šajā kontekstā nav jēgas apspriest un izvērtēt Pīlēna reālās kvalitātes. Tās šajā gadījumā ir nesvarīgas. Pilnībā. Attieksme pret Pīlēnu ir gandrīz 100% atkarīga no attieksmes pret valdošo politisko šķiru. Ja Pīlēns būtu šīs kārtas kandidāts, tad viņš būtu labākais no labākajiem. Ko lai dara, ja šajā reizē viņš ir “nepareizo” pusē. Kā savulaik teica Alabamā - melno kandidāts.

Arogants nicinājums atgriežas

Ja runājam par jau minētajām laikmeta pārmaiņām, tad pati nozīmīgākā ir neslēptas augstprātības atgriešanās ikdienas sadzīves kultūrā. Savulaik skaitījās sliktais tonis labu izglītību ieguvušajiem izrādīt klaju nicinājumu pret “zemākajiem” slāņiem. Tagad to atkal var brīvi atļauties. Tas vairs neskaitās nekas nepiedienīgs. Izsmiet, apņirgt “muļķīšus” pat skaitās stilīgi.

Uzsveru, nevis neatlaidīgi skaidrot, mācīt, kā ir pareizi, bet gan izsmiet un apņirgt. Pārtulkosim to modernajā valodā: ja skolā kāds kaut ko nesaprot, tad labākā metode, kā viņu piespiest mācīties, ir izsmiet, apņirgt un izstumt no klases kolektīva. Tieši šādu metodi šobrīd izmanto jaunās augstmaņu kārtas pārstāvji. Un pēc tam brīnās par Trampa un viņa atdarinātāju popularitātes pieaugumu.

Ja kāds nesaprot vai negrib saprast, kā tāda tipa politiķis kā Tramps vispār varēja tikt ievēlēts, tad atbilde ir vienkārša. Tāpēc, ka nebija neviena cita, kurš uzturētu to dienaskārtību, kāda interesē tos, kuriem patiesi grūti. Jebkurā sabiedrībā netrūkst neapmierināto, kuriem dzīvē neiet, kuri jūtas nelaimīgi. Arī viņi alkst savu sociālo pārstāvniecību. Ja neviens viņu balsī nerunā, tad uz skatuves uznāk tādi kā Tramps.

Atgriežoties mūsu platuma grādos, jāsaka, ka Pīlēns nerunā apakšslāņu balsī. Viņa retorika neatšķiras no augšu retorikas. Ja notiktu politisko izteikumu “aklā degustācija”, tad nevarētu pateikt, kurš ir kurš. Kurš ir kuru spēku kandidāts. Atšķirībā, piemēram, no Lemberga vai Šlesera, kuru retorika fundamentāli atšķiras no valdošajā šķirā pieņemtās. Pīlēns tikai nejaušas apstākļu sakritības dēļ ir nonācis ne savā nometnē. Bet ar to pietiek, lai “kuram baigi interesē, ko viņš tur domā”.

Šovasar Lielvārdē plānots iestudēt leģendāro Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperu “Lāčplēsis”. Izrādes programmiņā varētu dot arī nelielu ieskatu 13. gadsimtā Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu savstarpējās attiecībās. Toreiz arī nevienu neinteresēja, ko kaimiņi “domā”. Rezultātā nonākšana ienācēju pakļautībā, dzimtbūšana, klaušas, 700 verdzības gadi un vēl šodien grūtības iztaisnot muguriņu “kungu” priekšā.

Tā ka uz priekšu: kuru tur baigi interesē, ko viņi domā.