Rīgas nodrupuma koeficients, raugoties caur Ņujorkas prizmu
Svarīgi norādīt, ka secība ir tieši tāda. Vispirms paviršība, pa roku galam veikti būvdarbi un apkārtnes sakopšana. Nabadzība, nekārtība pēc tam. Šī piebilde ir ārkārtīgi būtiska, jo bieži tiek uzskatīts, ka nevīžība ir trūkuma sekas, nevis otrādi. Tieši tāpēc, ka tā vieglāk attaisnot apkārt esošo haosu un nekārtību. Trūkstot naudas. Kam? Kārtīgi paveiktiem darbiem?
Šīs man jau agrāk zināmās atziņas spilgti izgaismojās, viesojoties ASV austrumkrasta lielpilsētās Ņujorkā un Vašingtonā. Par abām šīm pilsētām bija dzirdētas pretrunīgas atsauksmes, tajā skaitā par pilsētvides stāvokli. Tāpēc ar interesi biju gatavs salīdzināt tā dēvēto nodrupuma koeficientu tur un Rīgā.
Skaidrs, ka nav precīzu mērinstrumentu, ar ko noteikt šo nodrupuma koeficientu. To var noteikt tikai subjektīvi, uz aci. Tāpēc ASV pievērsu īpašu uzmanību vides sakārtotības parametriem. Tādiem kā māju fasāžu apdrupums, krāsojuma atlupums, ielu apmaļu nošķiebums un tamlīdzīgiem. Salīdzinājums ar Rīgu ir mūsu galvaspilsētai neiepriecinošs. Maigi sakot. To pat grūti izskaidrot, jo latvieši vienmēr skaitījušies samērā kārtīgi un vismaz apģērba ziņā ir krietni sakoptāki nekā ņujorkieši. Tāpēc grūti izskaidrojama ir Rīgas apkārtējās vides uzkrītošā nesakārtotība.
Lai ko kāds teiktu par pilsētvides stāvokli Ņujorkā un Vašingtonā, tas, salīdzinot ar Rīgu, ir galvas tiesu pārāks. Gandrīz visos parametros, ar dažiem izņēmumiem. Rīgas centra vēsturiskā jūgendstila apbūve, Vecrīga, iespējams, ir interesantāka nekā Ņujorkas un Vašingtonas samērā vienmuļā ēku apdare. Bet arī tikai iespējams, jo arī tur netrūkst savdabīgu, vēsturiski un mākslinieciski interesantu arhitektonisko risinājumu.
Otrs izņēmums, kurš gan ar Rīgu nav tieši salīdzināms, ir pazemes metro staciju stāvoklis. Īpaši tas attiecas uz Ņujorku, kur pasažieru peroni ir šauri, neērti un visai noplukuši. Lai arī Ņujorka ir vienīgā vieta ASV, kur ar sabiedrisko transportu pārvietojas vairāk cilvēku nekā ar privātajām automašīnām, metro ir visai padrūms un depresīvs, savukārt pilsētas autobusu satiksme ir lēna daudzo luksoforu dēļ. Tajā pašā laikā sabiedriskā transporta pārklājums ir blīvs un kustības intervāls biežs.
Diemžēl visos citos rādītājos Ņujorka ir tālu priekšā Rīgai. Tāds ietvju segums, kāds vērojams ne tikai Rīgas mikrorajonos, bet arī daudzviet centrā, ASV lielpilsētās nav pat nolaistos, pārsvarā afroamerikāņu apdzīvotos rajonos, kuros tīri aiz intereses gadījās iemaldīties. Daudz ko nosaka sīkumi. Piemēram, ceļmalas, ceļu salaiduma vietas un krustojumi. Rīgā un citur Latvijā starp asfaltu un zāli bieži vien ir plikas zemes strēles, kuras vairo smiltis, dubļus, putekļus. ASV nekā tamlīdzīga nav. Asfalta segums cieši piekļaujas zālienam, kurš tiek regulāri appļauts arī gar starppilsētu ceļiem.
Atsevišķi jārunā par būvdarbu kvalitāti. Latvijā un Rīgā pat jaunuzceltas vai svaigi remontētas ēkas izskatās aplupušākas kā Ņujorkas vai Vašingtonas centra ēkas, kurām remonts nav bijis gadu desmitiem. Varu pat norādīt uz konkrētu piemēru. Nesen kā tika renovēta “Rīgas cirka” ēka Merķeļa ielā. Tik zemas kvalitātes pabeigtus remontdarbus ASV neredzēju nekur. Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne, kas faktiski ir Ņujorkas “Empire State Building” kopija mērogā 1:5, iepretim oriģinālam izskatās kā noplucis kolhoza šķūnis iepretim Rundāles pilij. Tieši apdares darbu kvalitātes ziņā.
Vienmēr esmu uzsvēris, ka Rīga ir skaista pilsēta. Viena no Eiropas skaistākajām. Ar milzīgu potenciālu. Baltijas mērogā pat ar visaugstāko, jo ne Tallinai, ne Viļņai nav tik liels un iespaidīgs vēsturiskais centrs. Rīga šajā ziņā var sacensties ar Pēterburgu, kura no vienas puses ir lielāka un bagātāka, bet no otras, tās “apdrupuma koeficients” ir vēl augstāks (ko nevar teikt par Maskavu, kura pilsētvides sakārtotībā ir aizgājusi tālu priekšā ne tikai Rīgai).
Diemžēl Rīga joprojām ir visai nolaista. Pat centrā netrūkst apdauzītu atkritumu urnu un noteku cauruļu, izdrupušu ietvju, sarūsējušu pagraba lūku vāku, šķību vārtu un citu paviršību izpausmju, nemaz nerunājot par nomalēm. Arī tas, ka ar krāsu ir apķēpātas visas virsmas, līdz kurām var aizsniegties, nerada priekšstatu par Rīgu kā modernu, augsti attīstītu, sakārtotu pilsētu. ASV krāsu ķēpājumi jau ir sena pagātne.
Nevēlos īpaši uzsvērt Rīgas nolaistības politisko faktoru, jo šajā ziņā grūti konstatējamas kādas būtiskas atšķirības atkarībā no tā vai pilsētu vada Ušakovs vai Staķis. Tad jau kaut kāds minimāls progress drīzāk bija redzams Burova valdīšanas laikā.
Tā vien šķiet, ka pie šīs vides degradācijas mēs jau esam pieraduši, un to vairs nepamanām. Tāpat kā pēc nedēļas Indijā vairs nepamani piedrazotību uz ielām. Ja Rīgas centrā situācija vēl ir kaut cik pieņemama, tad mikrorajonos tā ir kliedzoša.
Ceļu klātne iekšpagalmos gandrīz visur ir vienās bedrēs, sētas sašķiebušās, apdrupis ir gandrīz viss, kas vien var apdrupt. Par šo tēmu jau rakstīju pirms desmit gadiem. Pa šo laiku uz labo pusi maz kas mainījies. Jā, ir savesti kārtībā atsevišķi iekšpagalmi, atsevišķi parki un rotaļu laukumi. Ir
glīti renovētas atsevišķas muižu ēkas, koka mājas. Tas jāatzīst. Taču tas nav noticis visaptveroši. Kopumā situācija ir mainījusies nepietiekoši. Katrā ziņā nav kļuvis mazāk izmītu gājēju taku zālienos. Tāpat nav mazāk palikuši dubļi, smiltis, netīrība un putekļi. Kā jau tipiskai Austrumeiropas pilsētai.
Ja patiesi gribam, lai mūs pieskaita pie Ziemeļvalstīm, tad varbūt būtu jāsāk tieši ar pilsētvides visaptverošu sakārtošanu. Varbūt jāsāk ar cilvēku izglītošanu, jo, kā liecina pašvaldību vēlēšanas, vides sakārtotības jautājumi nav elektorālo prioritāšu priekšgalā.
Politiķi jūtīgi reaģē uz pieprasījumu. Tas, ka vides sakārtotības jautājumi pat uz vēlēšanām netiek aktualizēti, liecina tikai par to, ka tie cilvēkiem nešķiet īpaši svarīgi. Ja tā, tad nu arī dzīvojam ar augstu nodrupuma koeficientu, un līdz ar to arī salīdzinoši zemu labklājības līmeni.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
