Kā "Jenotība" Lemberga acīs pārvērtās par cienījamu "Jauno Vienotību"

Aivars Lembergs: ““Jaunā Vienotība” demonstrē, ka tai atkarība no šiem te iedomīgajiem spēkiem (AS un NA) ir apnikusi. “Jaunā Vienotība” vēlas virzīties uz priekšu Latvijas attīstībā un meklē izeju no strupceļa, kādā nonākusi valdība.”

Šis Lemberga ieraksts, kurā viņš it kā atbild uz LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” uzdotajiem jautājumiem, zīmīgs ar divām lietām.

Pirmā. Savā dažas minūtes ilgajā uzrunā Lembergs vairākkārt nosauca partiju “Jaunā Vienotība” tās oficiālajā nosaukumā, ne reizi to nesaīsinot vienkārši par “Vienotību”. Var teikt - nu un? Kas tur tāds īpašs? Lieta tāda, ka Lembergs nekad tukši ar vārdiem nemētājas. Piemēram, jau nākamajā teikumā viņš “Apvienoto sarakstu” nosauca par “Šķēles sarakstu”, bet abas pārējās koalīcijas partijas par “šiem iedomīgajiem spēkiem”. Tādējādi skaidri liekot saprast, kurš tagad “draugs”, kurš “ienaidnieks”.

Agrāk, runājot par “Vienotību” un tās politiķiem, Lembergs vienmēr centās kaut kā šo partiju noniecināt vai vismaz neizrādīt pret to godbijīgu respektu. Pat nepieminēsim to, ka tieši ar Lemberga vieglu roku “Vienotībai” savulaik pielipa “Jenotības” iesauka.

Tagad klausoties, cik atzinīgi Lembergs izsakās par “Jauno Vienotību”, neviļus rodas asociācijas ar to, kā nākamajā dienā pēc 1939. gada 23. augusta Hitlera - Staļina pakta parakstīšanas visi pasaules komunisti pēkšņi uzzināja, ka hitleriskā Vācija no “fašistiskas” valsts pārvērtusies par “draudzīgu” valsti un tagad galvenie komunistu ienaidnieki ir nevis nacisti, bet gan sociāldemokrāti.

Arī pēc 2023. gada 31. maija “Vienotības” - ZZS pakta Latvijas politiskajā arēnā pēkšņi mainījās politiskā orientācija.

Te arī nonākam pie otras lietas, kura jāatzīmē minētajā Lemberga paziņojumā. Jau dažas dienas iepriekš (trešdienas vakarā) Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēdētājs un ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Viktors Valainis LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” visai negaidīti sāka uzpūst liesmu vecajam stāstam par “oligarhiem”, paskaidrojot, ka prezidenta vēlēšanās ZZS deputāti balsojuši ne tik daudz par Edgaru Rinkēviču, cik pret Andra Šķēles un Aināra Šlesera kandidātu Uldi Pīlēnu.

Bijušais LZS priekšsēdētājs Armands Krauze savukārt pārmet Nacionālajai apvienībai (NA), ka atsevišķi tās līderi esot tikušies ar ES sankcijām pakļauto Krievijas/Latvijas miljardieri Pjotru Avenu. Krauze pat dod mājienus, ka šīs tikšanās varētu būt novedušas pie kaut kādiem politiskiem darījumiem.

Lembergs savā paziņojumā apliecina, ka šie Valaiņa un Krauzes izteikumi nav vienkārši labskanīgas, situatīvi izdevīgas frāzes, bet gan rūpīgi izsvērts politisks uzstādījums. Runājot par situāciju valdībā un iespējamo koalīcijas paplašināšanu, Lembergs, nosaucot koalīcijas sastāvu, saka: “Jāsaka, ka gan “Apvienotais saraksts” jeb “Šķēles saraksts”, gan Nacionālā apvienība, centās visu laiku pazemot “Jauno Vienotību”, pasvītrojot, ka bez viena vai otra nevar pieņemt nevienu lēmumu.” Izrādās, nav vairs nekāds “Apvienotais saraksts” (AS), kura kodolu vēl nesen veidoja Lemberga tuvi līdzgaitnieki, bet gan “Šķēles saraksts”.

Arī runājot par izvirzītajiem prezidenta amata kandidātiem, Lembergs, tāpat kā Valainis LTV studijā, piesauca abus pārējos kanonizētos “oligarhus”, nosaucot viņus vārdā un uzvārdā. Lembergs: “Es domāju, ka pats fakts, ka Tautas partija, Andra Šķēles, Aināra Šlesera politiskais spēks, atgriežas vai cenšas atgriezties un kontrolēt prezidentu Pīlēna personā, es nedomāju, ka tā ir laba izvēle.”

Jau minēju, ka Lembergs pa tukšo ar vārdiem nemētājas. Tas arī ir viens no iemesliem viņa senajai nepatikai pret pašreizējo premjeru Krišjāni Kariņu.

Lembergs Kariņu vienmēr ir uzskatījis par tukšmuldētāju, kurš neprot skaidri formulēt sasniedzamos mērķus, un tā vietā runā kaut ko apkārt un vispār. Ja Lembergs ir sācis dziedāt viņam it kā neizdevīgo “oligarhu” dziesmu, tad tam ir kāds aprēķins, jo viņš labi saprot, ka pats no pierē iededzinātās “oligarha” zīmes nemūžam vaļā netiks.

Lemberga aprēķins ir vienkāršs. Ja reiz Latvijas politiskajā mitoloģijā “oligarhu” stāstu nekādi neizskaust, tad tas jāizmanto savā labā. Savulaik, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, gadsimtu mijā ar toreizējās laikraksta “Diena” galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes svētību “oligarhi” jau dalījās “labajos” un “sliktajos”. Jaunākās paaudzes politiskie vērotāji pat iedomāties nevar, cik izcils, gluži vai kā Latvijas glābējs laikrakstā “Diena” tika zīmēts Ēlertes dievinātais “labais” oligarhs Šķēle.

Tagad Lembergs gribētu pamainīties lomām. Tagad viņš atskaņo tādu “Vienotības” dziesmu, kurā nevienu šķību noti nevarētu saklausīt pat “Providus” eksaminācijas komisija ar Ivetu Kažoku priekšgalā. Viņš tagad būs “labais” oligarhs, kurš kopā ar “Vienotību” un “Progresīvajiem” cīnīsies ar “sliktajiem” oligarhiem Šķēli un Šleseru.

Citiem vārdiem, pretstāve ar “Vienotību” alias “Jenotību” ir beigusies. Tā ir pāršķirta lapa, un tagad visu sāksim no nulles. No baltas lapas. Tagad jau ar “Jauno Vienotību”. Par veco “Vienotību” aizmirstam.

Tāds ir Lemberga plāns. Vai uz šo plānu parakstīsies “Vienotība”, tas ir liels jautājums. Aizejošais Valsts prezidents Egils Levits jau paziņojis, ka valdības krišanas gadījumā nepiekritīs jaunas valdības veidošanai koalīcijā ar ZZS. Šo paziņojumu var dažādi vērtēt, bet tas ir skaidrs signāls, ka Kariņa valdības krišanas gadījumā jaunu valdību līdz 9. jūlijam, kad amatā stāsies jaunais Valsts prezidents, nesagaidīt.

Kā beidzās Staļina - Hitlera vienošanās, mēs labi zinām no vēstures. Kā beigsies “Vienotības” - ZZS “darījums”, mēs drīz redzēsim. Diez vai ar kaut ko labāku.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā