Rīga pretendē uz gājējiem nedraudzīgākās Eiropas galvaspilsētas titulu

Satiksmes ministrija nākusi klajā ar rosinājumu elektroskrejriteņu (stāvdrāžu) un velosipēdu lietotājiem noteikt obligātu ķiveru lietošanu. Ziņa par šo ierosinājumu izraisījusi pretrunīgu reakciju. Pret to iebilst gan stāvdrāžu lobijs, gan dažādi velobraukšanas aktīvisti. Nenostājoties kāda pusē, gribētos, izmantojot gadījumu, pievērst uzmanību citai sasāpējušai problēmai.
©Bens Latkovskis

Runa ir par vismazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku interesēm, kuras turklāt neaizstāv nekāds lobijs, nekādas asociācija un biedrības. Proti, gājēju interesēm. Lai gan tieši tās jau pavisam tuvā nākotnē noteiks Rīgas likteni. Vai Rīga atgūs Baltijas valstu centrālās metropoles statusu, vai arī tai neatgriezeniski garām aizies Viļņa, Tallina un varbūt pat Kauņa?

Vides speciālisti un psihologi ir vienisprātis, ka vides komforta līmeni nosaka tas, cik ērti noteiktā vietā jūtas uz savām kājām stāvošs cilvēks. Jo tieši tāds un nekāds cits ir cilvēka dabiskais stāvoklis. Ne automašīnas sēdeklī, ne uz velosipēda, stāvdrāža vai uz kamieļa muguras cilvēks nejūtas savā īstajā ādā. Tāpēc gluži apzināti vai neapzināti apkārtējās vides piemērotību dzīvei cilvēks izvērtē pēc tā, cik labi tur jūtas, pārvietojoties kājām. Tieši šis apsvērums bija galvenais piepilsētu uzplaukuma cēlonis Rietumos 20. gadsimta otrajā pusē un Latvijā šā gadsimta pirmajās desmitgadēs, jo pilsētu centros atrasties nebija patīkami. Cilvēki no pilsētu centriem bēga.

Lai arī neesmu bijis visās Eiropas galvaspilsētās, esmu bijis pietiekami daudzās, lai varētu izdarīt apkopojošus secinājumus. Tā kā ne tikai citur, bet arī Rīgā pārvietojos galvenokārt kājām, tad varu pārliecinoši teikt - Rīga pretendē uz vienas no gājējiem nedraudzīgākajām Eiropas galvaspilsētām nosaukumu. Šo Rīgai neglaimojošo titulu tā varētu dalīt ar atsevišķām Dienvidaustrumeiropas valstu galvaspilsētām, piemēram, Bukaresti, taču tur ir pilnīgi atšķirīgs “nedraudzīguma” faktors.

Eiropas dienvidos izplatīta ir automašīnu novietošana uz ietvēm, kas Rīgā nav tik plaši izvērtusies. Toties Rīga var droši pretendēt uz gājējiem “stresainākās” galvaspilsētas titulu, jo reti kur tik brīvi un lielā skaitā dažādi mehāniskie transporta līdzekļi - velosipēdi un stāvdrāži - var pārvietoties pa gājēju ietvēm. Rīgā šo pārvietošanos pieļauj ne tikai pilnīgs kontroles un noteikumu trūkums, bet arī samērā niecīgais gājēju blīvums uz ielām. Daudzviet Eiropā cilvēku blīvums pilsētu centros ir tāds, ka pat gribēdams pa ietvi nepabrauksi.

Pastaiga pa pilsētu, kam teorētiski vajadzētu būt vienai no mūsdienu cilvēku fiziskās aktivitātes un izklaides izpausmēm, Rīgā saistīta nevis ar patīkamām emocijām, baudot parku zonas un vēsturiskās arhitektūras burvību, bet gan ar nemitīgu stresu, kad garām lielā ātrumā traucas kāds velosipēdists vai skūterists. Bieži vien šo stresu papildina signalizēšana, skaļi aizrādījumi, zīmju rādīšana (nost no ceļa). Tas viss rada nemitīgu trauksmes sajūtu. Relaksācijas vietā satraukums.

Velobraucēji uz pārmetumiem, ka brauc pa gājēju ietvēm, atbild ar veloinfrastruktūras trūkumu un pārmet gājējiem: prasiet pilsētas vadībai, lai būvē veloceļus. Apbrīnojama nekaunība: ja jums kaut kas nepatīk, tad prasiet Rīgas vadībai. Tikmēr mēs (velobraucēji) terorizēsim (es nepārspīlēju) kājāmgājējus uz ietvēm un pārvērtīsim viņu pārvietošanos par nepārtrauktu stresu.

Diemžēl jāatzīst, ka daudzu autobraucēju senais naids pret velobraucējiem ir pārgājis arī uz kājāmgājējiem, un ne bez pamata. Pat uz VEF gaisa tilta, kur vienā posmā ietve ir īpaši šaura, absolūtais vairums velobraucēju un skūteristu nevīžo nokāpt no saviem transporta līdzekļiem un pārvietoties kopā ar kājāmgājējiem. Daugavas tiltu šķērsošana kājām, kas agrāk bija ainaviski patīkams piedzīvojums, priecājoties par burvīgo Rīgas panorāmu, tagad kļuvis par stresa pilnu pārdzīvojumu. Nemitīgi skatoties pār plecu, vai tikai kāds nebrauc virsū, jācenšas pēc iespējas ātrāk tikt pāri tilta otrajā pusē.

Ja reiz mēs izmantojam vienu ceļu (gājēju ietvi), tad būtu jāievēro saprātīgs ātrums. Praksē netrūkst velobraucēju (par skūteristiem pat nerunājot), kuri nekautrējas uz velosipēda uzņemt ātrumu, paceļoties kājās, un braukt pa ietvi, apbraucot gājējus kā slaloma trases stabiņus. Nav runa par visiem velobraucējiem, bet kopējais līmenis ir šausmīgs, ko gan paši velobraucēji acīmredzot neapzinās.

Atsevišķi jārunā par satiksmes dalībnieku lobiju. Velobraucēji pamatoti norāda, ka Rīgas domē un tās izpildstruktūrās joprojām vadošos amatos sēž autocentriski orientēti darboņi. Viņi paši visur pārvietojas ar savām automašīnām un, izejot no savas personiskās pieredzes, pieņem arī attiecīgus, autobraucējiem labvēlīgus lēmumus. Līdz ar to autobraucējiem ir visspēcīgākais lobijs, jo lēmumu pieņēmēji paši ir šie lobisti.

Spēcīgs lobijs ir arī velobraucējiem, jo viņu pusē ir gan vēsturiskais laika ritējums (pasaulē velobraukšana ir galvenā modes tendence), gan finansēs balstīta likumdošana (veloinfrastruktūra ir obligāta un iekļauta projektu tāmē). Elektroskrejriteņu un citu mazo transporta līdzekļu izīrētājiem ir savi biznesa lobiji, kuri izmanto korupcijai līdzīgas ietekmes shēmas.

Gājējiem nav nekādu aizstāvju. Vēl vairāk. Viņiem cenšas atņemt to mazumiņu, kas vēl nesen bija, veloinfrastruktūru veidojot uz gājēju ietvju rēķina. Pat pilnīgi no nulles uzbūvētajās ielās Skanstes/Hanzas rajonā braukšanas joslas ir vairāk nekā trīs metrus platas katra, bet gājēju ietve sadalīta ar baltu krāsu nodalošu velobraucēju joslu. Ārpus Rīgas šī pseido veloinfrastruktūras izbūve, sadalot ietvi, ir ieguvusi masveida raksturu, un reģionu pilsētās atsevišķus, no gājējiem nodalītus veloceļus nepazīst kā šķiru.

Bens Latkovskis

Autobraucēju vidū ir plaši izplatīta pārliecība, ka gājējiem ietves jau tā esot pārāk platas. Šī ideja aktualizējās, kad Čaka ielā tika ierīkoti veloceliņi, tādējādi novēršot puslegālo divu joslu braukšanu katrā virzienā. Kāpēc gājējiem tik plata ietve, sūkstījās autobraucēji. Ietvi vajagot sašaurināt un veloceliņu ierīkot tur.

Šī pārliecība balstās uz ideju, ka pastaiga pa pilsētas ielām ir īsa pārvietošanās no viena punkta uz otru ar tīri utilitāru mērķi. Pastaiga ar izklaides vai relaksējošu funkciju neeksistē. Līdz ar to ietves var būt šauras un neērtas, kas ir pilnīgā pretrunā ar veselīgi dzīvojošas pilsētas ideju.

Šobrīd nerimst runas par Rīgas centra pamirumu un vārgo dzīvotspēju. Pasaulē tas nav nekas jauns. Rietumos šis process, kad lielpilsētu centri sāka zaudēt dzīvību un iedzīvotāji masveidā pārcēlās uz piepilsētām, bija aktuāls pagājušā gadsimta otrajā pusē līdz ar strauju sabiedrības automobilizāciju. Cilvēkiem pastaigāties pa pilsētas centru kļuva nepatīkami. Cilvēki bēga no šādām vietām, kuras, kā jau minēju, komfortablai cilvēku dzīvošanai kļuva nepiemērotas. Jāuzsver, ka komfortabls nozīmē ērts gājējiem, nevis ērts piebraukšanai ar mašīnu, kā vienam otram labpatiktos domāt.

Tagad notiek pretējs process, kad cilvēki atgriežas dzīvot pilsētu centros, un tas saistīts tikai ar vienu - Rietumos pilsētu centri tiek atdoti gājējiem un velobraucējiem. Turklāt tur velobraukšanas infrastruktūra tiek strikti nodalīta no gājēju infrastruktūras (ietvēm). Arī Rīgas centrs nebūs dzīvs, kamēr tas netiks atdots gājējiem. Tas būtu jāatceras jebkuram Rīgas domes un tās izpildstruktūru funkcionāram.