Putinam uz galda divi nākotnes scenāriji – Karaganova un Surkova

Krievijas informatīvajā telpā vienlaikus parādījušies divi “programmatiski” raksti, kuros iezīmēti divi visai atšķirīgi nākotnes attīstības scenāriji. Viens ir Sergeja Karaganova raksts izdevumā “Russia in Global Affairs” “Kā nepieļaut trešo pasaules karu”; otrs Vladislava Surkova teksts izdevumā “Aktuaļnije komentarii” “Ziemeļu dzimšana”.
©Scanpix

Vispirms jāpaskaidro, kāpēc vārdu “programmatiski” ielieku pēdiņās. Tāpēc, ka abu rakstu autori ir reālām, oficiālām varas struktūrām nepiederoši cilvēki. Jā, abi ir plaši pazīstami, ietekmīgi cilvēki, kādreiz pat ļoti ietekmīgi (īpaši Surkovs), taču šobrīd viņi neko konkrētu nepārstāv. Tāpēc var rasties jautājums: kāpēc šo personu tekstus vispār apspriest?

Atbilde ir vienkārša. Putinologu vidū valda samērā liela vienprātība, ka Putins ir labs taktiķis, bet galīgi nav stratēģis. Viņš nerīkojas pēc ilgtermiņa stratēģiskā plāna (kā kādreizējais Ķīnas līderis Dens Sjaopins, kurš plānoja simt un vairāk gadu perspektīvā), bet lēmumus pieņem situatīvi, pēc apstākļiem.

Gan Karaganovs, gan Surkovs labi pazīst Putinu, viņa domāšanas veidu un savos rakstos cenšas trāpīt: kā šajā situācijā varētu domāt pats Putins. Ja izdotos trāpīt, tad parādītos iespēja tikt atpakaļ “galmā”, no kura pārāk tālu viņi nekad nav bijuši. Līdz ar to šo personu teksti ļauj apkārtējai pasaulei labāk saprast un prognozēt Putina iespējamo rīcību nākotnē. Turklāt abi translē noteiktu Krievijas sabiedrībā nozīmīgu slāņu redzējumu par notiekošo.

Jāmeklē izeja no strupceļa

Šobrīd pasaules politisko procesu vērotāju vidū ir gandrīz simtprocentīga vienprātība par to, ka Putina plāns, 2022. gada 24. februārī iebrūkot Ukrainā, galīgi nebija tāds, kāds tas ir izvērties tagad.

Plāns balstījās uz pieņēmumu, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bēgs, valsts un militārās pārvaldes vadība pajuks, sistēma zaudēs koordinācijas spējas, iestāsies haoss un armija padosies kā Krimā 2014. gadā. Krievijas bruņotie spēki viegli pārņems kontroli pār Ukrainu un Kijivā iesēdinās savu “prezidentu”.

Jānorāda, ka tas nebija tikai “paralēlā realitātē” dzīvojošā Putina pieņēmums. Tieši tāpat notikumus prognozēja Rietumu izlūkdienesti un analītiskie centri. Vēl vairāk. Tieši ASV kara pirmajā dienā piedāvāja Zelenskim transportu, ar ko “evakuēties”, uz ko Ukrainas prezidents atbildēja ar leģendāro: “Mums nav vajadzīgi taksometri, mums vajadzīgi ieroči.”

Tikai Ukrainas bruņoto spēku pašaizliedzīgā varonība visus šos plānus izjauca, un, kā tas bieži gadās, viss aizgāja ne pa to ceļu, kā bija domāts. Tāpēc tagad tiek meklēta izeja no šī strupceļa. Var jau teikt, ka viss tiks izšķirts kaujas laukā, bet ne mazāk svarīga ir pasaules svarīgāko spēlētāju nostāja.

Par to arī abu autoru raksti. Jānorāda, ka abi ir stilistiski un saturiski ļoti atšķirīgi. Karaganova opuss ir mokoši garš un arhaisks. Viņš translē agresīvi impērisko, deržimordisko spēku viedokli. Surkova teksts ir krietni īsāks, izturēts interesantā, pat asprātīgā literārā kompozīcijā un šodienas Krievijai izskatās pavisam neparasti.

Ilgstošu mieru varot nodrošināt tikai ierobežots kodolkarš

Karaganovs faktiski atkārto sava jūnijā publicētā raksta ideju, ka Rietumu ilgstošajai hegemonijai ir pienācis gals. Par šo Karaganova versiju “Neatkarīgā” jau rakstīja šeit. Rietumiem esot jānoiet no vēstures skatuves, un, lai tie savā agonijā neparautu līdzi arī visu pārējo “veselīgo” cilvēces daļu, nepieciešams piespiest Rietumus labprātīgi padoties.

Tas panākams ar demonstratīviem kodoltriecieniem par atsevišķām ne pārāk nozīmīgām Eiropas valstu pilsētām. Šāda veida demonstrācija nepieciešama, lai Vašingtonā, Londonā un citos varas centros saprastu, ka joki mazi un nākamais trieciens, ja viņi nesapratīs un nekapitulēs, būs jau pa Ņujorku, Parīzi un citiem līdzvērtīgiem mērķiem.

Karaganovs norāda uz divām lietām, kas “jālabo”. 1) Rietumos esot aizmirsuši baidīties no kodolkara. Viņš norāda uz, viņaprāt, absurdiem aptauju rezultātiem, kurās kodolkara draudi ierindoti pēdējās vietās, par daudz lielākiem apdraudējumiem uzskatot “visādus nebūtiskus niekus”, piemēram, klimata pārmaiņas, kas, pēc Karaganova domām, nav salīdzināmas ar kodolkatastrofas draudiem.

2) Esot jāaizmirst plaši izplatītais maldīgais pieņēmums, ka jebkura kodolieroču izmantošana novedīšot pie eskalācijas un visaptveroša kodolkara. Tā neesot taisnība. Esot jāatmasko kaitīgais mīts, ka Rietumi uz Krievijas kodoluzbrukumu reaģēšot ar atbildes triecienu pa Krievijas bruņotajiem spēkiem vai citiem tās objektiem. Tas, pēc Karaganova domām, esot visīstākais blefs. Neko viņi neatbildēs, jo pa nepubliskiem, diplomātiskiem kanāliem tiks nodots skaidrs vēstījums, kas sekošot, ja viņi atbildēs.

Tāpēc nepieciešams atjaunot “bailes no kodolkara” Rietumos, bet pašu mājās, tieši otrādi, jāiedveš pārliecība, ka tas, kurš pirmais kodolieročus izmantos, tas arī “paņems banku”. Pretinieks nobīsies, kapitulēs un noies no skatuves, dodot vietu jaunajiem “nākotnes” spēkiem, kurus iemiesojot Krievija, Ķīna, Indija un citi “globālo dienvidu” spēlētāji.

Visu nosaka ģeopolitiskas halucinācijas

Radikāli citu nākotnes ainu zīmē Surkovs. Viņš sāk no tālienes. Ar portugāļu jūrasbraucēja Vasko da Gamas slaveno kuģojumu uz Indiju. Portugāles tā laika progresīvais karalis Manuels II uzdeva Vasko da Gamam iedibināt kontaktus ar Kalkutas radžu un turienes ietekmīgo valdnieku svētīto Jāni.

Uzdevums tika izpildīts tikai daļēji. Ar radžu kontakti tika nodibināti, bet ar galveno Indijas valdnieku - svētīto Jāni - ne. Tas bija īpaši sāpīgi, jo savienība ar varenu kristīgo lielvaru “tur aiz Nīlas” solīja Portugālei pasakainas iespējas, kontrolējot zelta un garšvielu tranzīta ceļus.

Šos kontaktus neizdevās iedibināt ne jau tāpēc, ka Vasko da Gama nebūtu pietiekami centies, bet gan tā iemesla dēļ, ka nekāda kristīgā lielvalsts “tur aiz Nīlas” un valdnieka Jāņa nebija dabā. Manuelu pievīlusi viņa paļaušanās “uz zinātni”. Tā laika zinātnē (bez pēdiņām, jo tolaik citas zinātnes nebija un visi zinātnieki patiešām tādi arī bija: zināja latīņu un sengrieķu valodu; brīvi orientējās matemātikā un trigonometrijā; bija lasījuši visus tā laika intelektuālo spīdekļu darbus) valdīja pārliecība, ka kaut kur Āfrikā vai Āzijā ir spēcīga kristīgā valsts, ar kuru tikai jāatrod kontakts, un iestāsies mūžīgā laimība virs zemes. Diemžēl šī “spēcīgā kristīgā lielvalsts” izrādījās ģeopolitiska halucinācija.

Iezīmējot šo fona dekorāciju, Surkovs uz skatuves izvieto mūsdienu ģeopolitiskos aktierus. Katram ģeopolitiskajam stratēģim esot savs “svētītais Jānis”, sava mīļākā ilūzija, reibinošā kļūda, kura ielavījusies gluži skaidros, racionālos aprēķinos. Bez “svētītā Jāņa” faktora kā galvenā dzinējspēka netiekot uzsākta neviena “lielā spēle”, apgalvo Surkovs.

“Lielie Ziemeļi” pret “Globālajiem Dienvidiem”

Lasot šo Surkova tekstu, šajā brīdi var likties, ka viņš staigā pa ārkārtīgi plānu ledu. Tā taču kliedzoša ķecerība. Tas taču tieši kā par Kremļa saimnieku, kurš pārrēķinājies, domājot, ka Ukrainā viņu sagaidīs ar ziediem. Taču Surkovs, it kā nestaigātu pa mīnu lauku, turpina spriedelēt par cilvēku domāšanas kļūdām, īpatnībām, dīvainībām, līdz nonāk līdz mūsdienām: “Mūsdienu pasaules pārdalē ģeopolitiskās halucinācijas spēlē ne mazāku lomu kā Vasko da Gamas laikos.”

Pats par sevi saprotams, šajās halucinācijās dzīvo ne jau Putins, bet gan Vašingtonas un Berlīnes “stratēģi”. Pārrēķinājušies esot tieši viņi. Pēc tam, kad dūmi izklīdīšot, kad šaušalīgā asinsizliešana būs beigusies, tad atklāsies aina, kuru neviens nebija domājis vai plānojis. Kāda tā būs Surkova jaunākajā interpretācijā?

Būšot “Lielie Ziemeļi” - Krievija, ASV un Eiropa, kas veidos vienotu sociālkulturālo telpu. Trīsvienīgs ziemeļu ģeopolitiskais klasteris. Šo “Ziemeļu” izveidi nosaka arī termina “Globālie Dienvidi” strauja aktivizēšanās, bet “dienvidi bez ziemeļiem nemēdz būt”, rezumē Surkovs.

Šobrīd esot grūti iedomāties, kā patlaban konfliktējošās puses sasniegšot šo “augsto konverģences pakāpi”, bet to esot tikpat grūti iedomāties kā vienotu Krieviju tad, kad Tveras kņazs Mihails karoja ar Maskavas kņazisti. Pēc Surkova domām, notiekot vētraina jaunas civilizācijas sintēze, kuras laikā “viss melīgais atkritīs un Rietumi un Austrumi saplūdīs Lielajos Ziemeļos”.

Tiesa, tas nenotikšot ne rīt un varbūt pat ne parīt. Varbūt nākamajās paaudzēs. “Trīs lielākās ziemeļu civilizācijas: krievu, eiropiešu un amerikāņu savā politiskajā attīstībā smeļas iedvesmu no Pax Romana tēla. Tēva Filofeja vārdi joprojām neapzināti virza Krieviju, Eiropas Savienība par savu priekšteci pasludinājusi Kārli Lielo, bet slavenākais Vašingtonas paugurs nosaukts leģendārā Kapitolija vārdā. Visu šo trīs metakultūru pirmkods ir ielikts Homēra “Iliādā” un Evaņģēlijā. To radniecība ir neapstrīdama,” savu opusu noslēdz Surkovs.

Patiesības labad, viņš vēl beigās kaut ko bubina par “mūsu uzvaru” un piesauc līdzīgas obligātās kara laika piedevas, bet tās jau ir acīmredzamas “nodevas” režīmam. Faktiski Surkovs aicina izbeigt Rietumu demonizāciju, aicina izbeigt Čingizhana, Batija, ordas un mongoļu-tatāru Krievijas izcelsmes versijas apoloģētiku un aicina atgriezties pie “Krievija ir Eiropa” versijas. Faktiski viņš aicina uz mieru ar Rietumiem.

Savā ziņā Surkovs piespēlē tam ASV prezidenta Džo Baidena administrācijas spārnam, kurš grupējas ap nacionālās drošības padomnieku Džeiku Salivanu un CIP direktoru Viljamu Bērnsu. Tam spārnam, kurš jau veido nākotnes koalīciju neizbēgamajā karā ar Ķīnu un Krieviju redz kā sabiedroto šajā pagaidām vēl imaginārajā karā. Krievija kopā ar ASV un Eiropu pret “Globālajiem Dienvidiem” ar Ķīnu priekšgalā.

Surkovs it kā rāda Putinam izeju no tā strupceļa, kurā pats Putins Krieviju ievedis. Viņš it kā saka: Vladimir Vladimirovič, beidz plēsties ar Rietumiem. Esi “gudrāks”. Apspēlē tos “lohus”. Tieši šādā valodā, jo Putins tikai tādu spēj dzirdēt. Nekādas piekāpšanās vai draudzības. Viltīga apspēle uzpirksteņu stilā, saka Surkovs, lai gan patiesībā domā: nu kāda gan Krievija Āzija. To jau vienīgi Karaganovs, Dugins un viņam līdzīgi auni var izdomāt. Tāpat es par visiem gudrāks, un būs tieši tā, kā es teicu.

Ja būtu jāliek totalizatorā, kuru no šiem ceļiem beigu beigās izvēlēsies Putins (ja viņam izdosies izbēgt no cīņubiedru “tabakdozes” vai Hāgas tribunāla sola), tad es liktu uz Surkova piedāvāto. Par pašu Surkovu krievu intelektuālās aprindas vienmēr ir vīpsnājušas kā iznireli, bet viņa radītie jēdzieni “suverēnā demokrātija”, “dziļā tauta” ir krievu sociālkultūrā aizgājuši un izrādījušies pravietiski.

No otras puses, nekad politikā ilgstoši nenotiek tā, kā plānots vai prognozēts. Agri vai vēlu kaut kas aiziet ne tā. Vienmēr atlido kāds “melnais gulbis” un visu bildi pamaina. Tāpēc to, pa kuru ceļu aizies cilvēce, varam tikai minēt.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā