Kas tie tādi "nacionāļi", un kāpēc tādu nav Lietuvā?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatbild uz kādu citu, kas bieži uzpeld, kad, runājot par starpetniskajām attiecībām un lingvistiskajām praksēm, tiek pieminēta Lietuva. Kāpēc tur ir tik maz krievu, un kāpēc tur nekādas “atkrieviskošanas” kampaņas nav nepieciešamas? Kāpēc starp situāciju Latvijā un Lietuvā ir tik milzīga atšķirība?

Bieži šīs atšķirības tiek skaidrotas ar to, ka Lietuvā esot bijuši nacionālāk noskaņoti kompartijas vadītāji; tur neesot bijis 1959. gads, un, vispār, Maskavas plānos esot bijis iedzīt Baltijas valstu vidū ķīli, speciāli iepludinot Latvijā pēc iespējas lielāku skaitu kolonistu. Pieļauju, ka šiem faktoriem bija zināma nozīme, bet ne izšķirošā.

Izšķirošā bija cita, kura parādījās vēl pirms masveida kolonistu iepludināšanas okupētās Baltijas telpā. Runa ir par nacionālo, valstisko pašapziņu. Lūk, ko Kārlis Skalbe rakstīja pagājušā gadsimta 20. gados: “Rīga ir kā internacionālais gada tirgus, kur tikai svešinieki uzreiz jūtas kā mājās. Viņi katrs runā savā valodā, un tikai latvietim vajag visas tās saprast, kamēr citās valstīs tā nenotiek.”

Lietuviešu pašapziņas vēsturiskās saknes

Tikmēr katrs lietuvietis zina, ka 15. gadsimtā Lietuvas dižkunigaitija bija lielākā, varenākā valsts Eiropā no Baltijas līdz Melnajai jūrai. 1410. gadā Žalgires (Grīnvaldes, Tannenbergas) kaujā lietuviešu spēki (tiesa, ne tikai viņi vien) sakāva vācu bruņinieku ordeni. Turklāt kaujā piedalījās desmitiem tūkstošu kaujinieku no katras puses, nevis pārdesmit bruņinieku un daži tūkstoši vīru ar vālēm kā “mūsu” 1236. gada Saules kaujā, kura gan arī notika Lietuvas teritorijā un žemaišu kunigaiša Vikinta vadībā.

Katrs daudzmaz izglītots lietuvietis zina karaļu Vītauta, Mindauga, Aļģirda un citu vārdus. Turklāt ne tikai zina, bet zina arī viņu radurakstus - kurš bija kura tēvs, brālis un kādas bija viņu attiecības. To nevar salīdzināt ar mūsu pa pusei teiksmu tēliem - Nameju, Visvaldi, Kaupo, kuriem Latvijā nav nekāda nopietnāka skanējuma, iepretim Lietuvas karaļu vārdos nosauktajām ielām, pieminekļiem gandrīz katrā pilsētā.

Šīs vēsturiskās atšķirības arī veidoja lietuviešu atšķirīgo attieksmi pret iebrucējiem. PSRS armijas ģenerālis Pavlovs, kurš 1941. gadā komandēja Rietumu fronti un kuru pēc tās sabrukuma kara pirmajos mēnešos Staļins pielika pie sienas, cita starpā centās attaisnoties, stāstot par lietuviešu “nodevību”. Lietuviešu armijas daļu kareivji, kurus pēc 1940. gada okupācijas pārformēja Sarkanās armijas vienībās, jau pirmajā kara dienā esot nodūruši visus no Maskavas atsūtītos komandierus un izklīduši pa mājām.

Arī hitleriešu okupantiem lietuviešus neizdevās “piejaucēt” un izveidot lietuviešu leģionu. Vāciešiem neizdevās pierunāt nevienu no tobrīd dzīvajiem Lietuvas armijas augstākajiem virsniekiem, lai tie aicinātu tautiešus stāties Hitlera armijā. Divpadsmit lietuviešu ģenerāļi par to samaksāja ar ieslodzījumu Štuthofas nāves nometnē. Tas gan netraucēja pēc kara tieši lietuviešu mežabrāļiem visniknāk, ilgāk un nopietnāk cīnīties pret “sarkanajiem”.

Var jau teikt, ka viss patiesībā nebija gluži tā, autors pārspīlē un latviešiem bija pavisam cits vēsturiskais konteksts, bet grūti noliegt nenoliedzamo: lai ko mēs neteiktu par lietuviešiem, viņu nacionālo pašapziņu varam tikai apskaust. No citām PSRS republikām atbraukušajiem kolonistiem Lietuvā nebija ērti. Tur viņi juta diskomfortu, kamēr Latvijā, kā raksta Skalbe, “svešinieki uzreiz jūtas kā mājās. Viņi runā savā valodā, un tikai latvietim vajag visu saprast”.

Ziņa, kur ērti, kur ne, ātri izplatās potenciālo migrantu vidū. To redzam arī šodien. Jebkurš nosacītais somāliešu “bēglis” zina: Polijā slikti, Vācijā labi. Tā arī padomju laikā visi, kas sapņoja par dzīvi “pribalķikā”, zināja: Lietuvā slikti, Latvijā labi.

Kas vienus kaitina, citiem norma

Atgriežamies pie pamatjautājuma: kas tie tādi “nacionāļi”? Dažreiz šo vārdu lieto, lai apzīmētu noteiktu politisko spēku, bet parasti ar to tiek saprasta krietni plašāka cilvēku grupa. Tie, kuriem nacionālie jautājumi ir svarīgi, kuriem tie veido būtisku identitātes sastāvdaļu.

Jāapzinās, ka cilvēki ir dažādi. Kas vienam šķiet ārkārtīgi svarīgi, tas citam absolūti nebūtiski. Vienam problēma šķiet ielu seguma stāvoklis, bet citam veloinfrastruktūras trūkums. Viens uztraucas par Stambulas konvenciju, otram katra klimatiskā novirze šķiet pasaules gala priekšvēstnesis, bet trešo, izņemot paša hipotekāro kredītu, nekas neinteresē. Kā mēdz teikt - katram savs.

Vieniem nacionālais jautājums šķiet vitāli nozīmīgs, kamēr citi nesaprot: “Par ko cepiens?” Vienus uztrauc, ka savā apkārtnē daudz dzird svešu valodu, bet citi to pat nepamana. Vienus kaitina, ka 100 gadu laikā nekas nav mainījies un joprojām ir, kā Skalbe raksta, bet citus jūsmina Rīgas multikulturālisms, un, lai te būtu pilnīgi “kā ārzemēs”, trūkst vienīgi vairāk melnādaino.

Tāpēc, rakstot: lietuviešu nacionālo pašapziņu varam tikai apskaust, labi apzinos, ka ne visiem šī nacionālā pašapziņa šķiet īpašība, ar kuru jālepojas, par kuru kāds jāapskauž. Kādam, tieši otrādi, tā droši vien šķiet izskaužama, atpalicību apliecinoša īpašība. Galu galā, ja gribam demonstrēt savu eiropeisko, uz Rietumu vērtībām orientēto pasaules redzējumu, vai tad mums nav jānorobežojas no visa, kas kaut attālu ož pēc nacionālisma?

Vienīgā prasība: izturaties ar cieņu pret mūsu tautu, mūsu valodu

Šajā brīdī cilvēki, kuriem svarīgi būt “pareizajā pusē”, bet kuri nacionālos jautājumus neuzskata par “treššķirīgiem sīkumiem”, var mēģināt iebilst: nacionālā pašapziņa esot viens, bet nacionālisms kaut kas cits. Viņi var sākt definēt nacionālismu kā nacionālā pārākuma, ekskluzivitātes sludināšanu, kas varbūt arī piemīt lielo nāciju pārstāvjiem (pat tiem, kas sevi par internacionālistiem un globālistiem sauc), bet ne latviešiem, kuru galvenā vēlme no apkārtējās pasaules ir: izturieties ar cieņu pret mūsu valsti, mūsu tautu, mūsu valodu. Izturieties pret to kā pret pilntiesīgu, līdzvērtīgu, nevis kā kaut ko mazvērtīgu.

Pazīstamā telekompānijas “Doždj” raidījumu vadītāja Anna Mongaita pavisam drīz pēc pārcelšanās uz Nīderlandi sociālajos tīklos rakstīja, ka sākusi mācīties nīderlandiešu valodu. Dzīvojot un strādājot Rīgā, latviešu valodu viņa negrasījās mācīties. Priekš kam?

Kopš Otrā pasaules kara beigām un nacistiskās Vācijas sagrāves viss, kas sākas ar nac-, ir ārkārtīgi bīstams, toksisks. Īpaši, ja beidzas ar -isms. Šeit arī parādās gramatiski jocīgā vārda “nacionāļi” ģenēze. Tas vienkārši ir mēģinājums aizstāt toksisko vārdu “nacionālisti” ar it kā mazāk toksisko, bet vienlaikus arī mazāk nopietno - “nacionāļi”.

Lietuvā šādas semantiskas nianses nav. Vienkārši nav tādas nepieciešamības, jo darba kārtībā nav tāda jautājuma. Visiem pašsaprotams ir tas, ka Lietuvā jārunā valsts valodā, tāpat kā citās Eiropas valstīs. Problēmas ar to, ka veikalā kāds var kasierei pieprasīt runāt “cilvēku, ne suņu valodā”, nepastāv. Tāpēc tur nav ne “nacionāļu”, ne “nacionālistu”. Ir lietuvieši un viņu valstiski nacionālā pašapziņa, par kuru vieni (“nacionāļi”) viņus apskauž, bet otri (Spriņģe & Co) droši vien...

Jā, interesanti, kāda tad ir globālistu, kosmopolītu, vīpsnātāju par “prievītēm” attieksme pret lietuviešu nacionālo pašapziņu. Teorētiski viņiem to vajadzētu nicināt un nievāt, bet kaut kā neticu. Tāpat kā visām pārējām šo pašpasludināto morāles mācītāju (liekulīgo Oļiņiešu) svētulīgajām prātulām.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā