Revolūcijas iznākumu "banku jautājumā" izšķirs – būs vai nebūs politiskās elites šķelšanās

Pašreizējo Saeimas un banku pretstāvi, virzot likumprojektu par hipotekāro kredītu procentu likmju samazināšanu, zināmā mērā var saukt par revolucionāru. Kaut vai tāpēc, ka pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē parlamenta “vadošā grupa” un banku lobijs nav vienā barikāžu pusē.
Jānis Reirs ©Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Uzreiz gribu norādīt, ka netaisos izvērtēt katru šī likumprojekta punktu no tā ekonomiskās vai juridiskās pamatotības vai lietderības viedokļa. Izvērtēsim tā jēdzienisko komponenti. Ja tomēr jārunā par likumprojekta tehnisko, saturisko pusi, tad tikai no viena aspekta - vai pēc visām “kalibrēšanām”, koriģēšanām un saskaņošanām beigu beigās nebūs izkalts kārtējais čiks. Tas tad arī varētu būt viens no virsrakstā minētās “revolūcijas” iznākumiem.

No jēdzieniskā aspekta, kā jau minēju, likumprojekts ir revolucionārs. Ja kādam šāds vērtējums šķiet pārspīlēts, tad paskatieties uz “Vienotības” veterāna, bijušā finanšu ministra Jāņa Reira šodienas retoriku. Ja tā nav gandrīz vai pilnīgi pretēja tai, kuru viņš klāstīja vēl tikai pirms dažiem gadiem, tad kāda tad? Šīs Reira revolucionārās pārvērtības dzen gluži vai izmisumā viņa partijas biedru, tagadējo finanšu ministru Arvilu Ašeradenu, kurš acīmredzami nav gatavs tik straujai kažoka pārmešanai uz otru pusi un cenšas šajā nosacītajā karā palikt maliņā.

Kas mainījies? Sāksim ar to, kā bija līdz šim. Ļausim par to pastāstīt cilvēkam, kurš lielajā politikā un visur tur iekšā bijis jau kopš gadsimta sākuma un vēl agrāk. Proti, pašam Reiram (LTV “Rīta panorāma”, 9.11.2023.): “Šī visa retorika (par banku iespējamo pretdarbību, ja tās tiks kaut kādā veidā ierobežotas) ir iebiedēšana. Iebiedēšana bija 2010. gadā, kad mēs izglābām zviedru bankas, nedevalvējot mūsu valūtu, izglābām zviedru bankas un pārējās 2019. gadā. Tad visu laiku tika zīmēti šie scenāriji: ja jūs neglābsiet, tad būs tā, ja neglābsiet, būs šitā. Mēs glābām. Uz mūsu valsts iedzīvotāju rēķina. 180 000 aizbraukušo 2010. gadā. Uz tā rēķina, ka mums pašreiz ir vislielākie banku procenti tā dēļ, ka bankas atmazgāja līdzekļus lielā apjomā [..]. Ciešam mēs. Gan pēc draudiem 2009. gadā, gan pēc draudiem 2019. gadā [tas ir, pēc draudu ņemšanas vērā un banku glābšanas] labais scenārijs nepiepildījās. Vienkārši nepiepildījās. Tāpat viss turpinājās. Mums ir lielākie kredītprocenti, mums ir vismazākā kreditēšana, mums ir visdārgākā kontu apkalpošana Baltijas valstīs, mums ir visdārgākie transakciju apjomi (?) Baltijas valstīs. Nekas nav piepildījies. Labais scenārijs, ko viņi solīja, ja jūs tur tā un šitā, ja mēs glābsim... Kādēļ mums tagad... tas glābšanas veids, kā viņi to dara... nu... analizējot raidījumus, analizējot... tas nozīmē, ka viņi tā kā kartelī būtu. Viņi visi četri runā, ka nē, tūlīt mēs pārtrauksim finansēšanu, mēs nefinansēsim... pieaugs... četri kopā. Tas izskatās pēc karteļa. Tas tiešām izskatās pēc karteļa. Šādas te darbības un publiski paziņojumi. [..] Nostāties četratā pret visu valsti un pateikt, mēs tagad nefinansēsim, vai tad tā neizklausās pēc vienošanās?”

Reirs bija finanšu ministrs, labklājības ministrs, vadījis un arī tagad vada Saeimas finanšu un budžeta komisiju. Ja nu kāds lieliski pārzina visu šo banku sistēmas virtuvi, tad tas ir viņš. Tāpēc nav ne mazākā pamata viņa vārdus apšaubīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tie vairāk vai mazāk ir vispārzināmi. Tikai līdz šim tik augstu amatpersonu skaļi nedeklarēti.

Var, protams, pārmest Reiram: ko viņš tagad dzied šādu dziesmu, ja mēs visi labi atceramies, kādu meldiņu viņš vilka gan 2010. gadā, gan 2019. gadā. Toreiz viņš bija viens no skaļākajiem solistiem tajā korī, kuru tagad pats sauc par karteli. Taču neieslīgsim politiskā resentimentā un nebāzīsim degunā, ko katrs ir teicis savulaik. Svarīgi ir tas, kas notiek šodien. Skaidrs, ka Reirs ir fundamentāli mainījis politekonomisko orientāciju.

Šobrīd teikt, ka ir notikušas kādas revolucionāras pārmaiņas, vēl nevar. Nosacītais valsts (sabiedrības) - banku karš vēl ir tik tikko sācies, un tā beigu iznākums ne tuvu nav skaidrs. Bankas par resursu trūkumu nevar sūdzēties. Tās vienmēr pārpērk spējīgākos publiskās telpas “lietu skaidrotājus”. Tāds savulaik bija Jānis Brazovskis, par banku lobistu kļuvis populārais un tautā kādreiz iecienītais jurists Edgars Pastars, tāpat arī elitārais, jau šaurākā sabiedrības daļā augsti vērtētais jurists Lauris Liepa un daudzi citi. Bankām aizstāvju dārgos uzvalkos netrūkst. Pretējai pusei līdz šim bija daudz vājākas pozīcijas, jo pie “labā toņa” piederēja izrādīt atbalstu bankām, savukārt tās lamāt skaitījās būt “zemāko kārtu” nometnē.

No politiskā aspekta situācija ir visai savdabīga. No vienas puses, viss ir samērā skaidrs. Bankas, pašas nepakustinot ne pirksta, tikai izmantojot Eiropas Centrālās bankas paaugstinātās refinansēšanas likmes, gūst milzu peļņu, vienlaikus kredītņēmēju finanšu situācija tiek stipri apgrūtināta. Iedzīvotāju politiskā pārstāvniecība Saeimā tam arī ir domāta, lai šādus jautājumus risinātu. Tiesiskā un saprātīgā ceļā. Bankas uz pretimnākšanu iet kūtri un pagalam negribīgi. Kā liecina Reirs, pārsvarā nodarbojas ar draudiem. Līdz ar to Saeimai grūti nostāties ierastajā banku pusē. Šobrīd uz Latvijas politiskās skatuves faktiski nav nevienas partijas, kas nepārprotami nostātos banku pusē, kā tas bija vēl nesenā pagātnē.

Tad kur ir problēma? Kāpēc jau tagad nevar pasludināt bankas par šī “kara” zaudētājām? Jāsaprot, ka lielai Latvijas politiskās šķiras daļai, kura sevi līdz šim pieskaitījusi pie “pareizās”, “īstās”, “solīdās”, iepretim “populistiskajai”, “valstiski nedomājošajai” un vienkārši lumpenizētajai daļai, politekonomiskās orientācijas maiņa banku jautājumā ir tikpat grūti pieņemama kā ZZS pārorientēšanās, atbalstot Stambulas konvenciju un LGBTQ+ tematiku. Gadiem bijām vienā korī ar Liepu, Pastaru un Ilmāru Rimšēviču (kad pēdējais tikpat kā vienbalsīgi tika ievēlēts par Latvijas Bankas prezidentu), un tagad pēkšņi jādzied kopā ar tiem, kurus vēl vakar nievīgi dēvējām par populistiem, lētos, blaugznām apbirušos džemperīšos. Nav diez cik stilīgi.

Politoloģijā, prognozējot notiekošo revolūciju iznākumu, galvenais indikators ir šķelšanās politiskajā elitē. Ja šī šķelšanas nenotiek, tad masu nemieri var būt vienalga cik lieli, sistēma paliek noturīga. Uzskatāmākais piemērs - Baltkrievijas notikumi pēc 2020. gada 9. augusta prezidenta vēlēšanām. Lai cik visaptverošas un masveidīgas būtu demonstrācijas Minskā un citās pilsētās, elites šķelšanās nenotika, un Lukašenko režīms noturējās.

Vai šobrīd vērojama Latvijas politiskās elites šķelšanās šajā banku jautājumā? Formāli, kā jau atzīmēju, politiskā šķira ir it kā sabiedrības, ne banku pusē, taču, uzmanīgāk pavērojot redzamu politiķu un sabiedriskās domas smagsvaru izteikumus, bez Reira neviens ar šādu dedzību viņam blakus nesteidz nostāties. Andris Šuvajevs un “Progresīvie” neskaitās. Tā ir īpaša ideoloģizēta politiska kopa, kurai vēl ilgi būs jāstāv priekštelpā, līdz tos uzaicinās iekšā - “nopietno cilvēku” klubiņā.

Pagaidām no tiem sabiedrībā redzamiem “vēja rādītājiem”, pēc kuriem vienmēr var noteikt, kāda ir “ģenerālā līnija”, neviens blakus Reiram kareivīgā pozā (ar mani tu droši vari rēķināties) nostājies nav. Tas, protams, palielina varbūtību, ka beigu redakcijā likumprojekts par hipotekāro kredītu procentu likmju samazināšanu izrādīsies čiks un bankas būs uzvarējušas.

Tomēr, ja man būtu jāliek likme totalizatorā, tad es liktu uz Reiru un Šuvajevu, nevis uz Pastaru un Liepu. Naudas izteiksmē abi pēdējie, protams, būs uzvarētāji, bet ne jau naudā visa dzīves sāls.