Vai tiešām nekas nav noticis, vai arī tas ir tikai laika jautājums

Aizvadītajā nedēļā Saeima pieņēma civilās partnerības likumu, un aktrise Luīze Meļķe beidzot varēja saņemt viņai vēl februārī piešķirto “Lielo Kristapu”, kuru viņa atteicās pieņemt, līdz šāds likums nebūs pieņemts. Kreisi liberālie aktīvisti neslēpj gaviles par sengaidīto uzvaru un jau gatavojas nākamajai cīņai – kaujai pie Stambulas.
©Dmitrijs Suļžics/MN

Būsim reālistiski un atzīsim, ka šie jautājumi lielai sabiedrības daļai ir ne vien dziļi vienaldzīgi, bet arī pilnīgi nesaprotami. Par ko cepiens? Nu lai taču tie geji precas un dara, ko grib. Cik var ņemties? Tajā pašā laikā citai sabiedrības daļai tie ir ārkārtīgi būtiski, gandrīz vai eksistenciāli. It kā no to pieņemšanas vai nepieņemšanas būtu atkarīga mūsu tautas, valsts, visas civilizācijas nākotne.

Ja runājam par tautu, tad novembris mūsu valsts vēsturē ieņem īpašu vietu. Tas tiek saukts par patriotu mēnesi, jo tajā tiek atzīmētas divas ļoti nozīmīgas dienas Latvijas vēsturē - 18. un 11. novembris. Valsts proklamēšanas diena un diena, kad šī pirms gada proklamētā valsts, padzenot Bermonta armiju no Rīgas, kaujas laukā izcīnīja tiesības pastāvēt. Jāatgādina, ka daudzas citas bijušās Krievijas impērijas provinces tobrīd arī bija proklamējušas savu valstisko neatkarību, bet tām neizdevās noturēties pret sarkano impēristu/globālistu spēkiem.

Taču tā nu sagadījies, ka novembris nav tikai patriotu mēnesis. 2020. gada 12. novembrī Satversmes tiesa (ST) pieņēma vēsturisku spriedumu lietā par paternitātes (tēva) pabalsta piešķiršanu bērna mātes draudzenei. Kā jau varēja gaidīt, šis ST spriedums ievadīja tālākos procesus, kuru rezultātā

Latvijas tiesas spiestas atzīt divus laulībā nesastāvošus cilvēkus par ģimeni, un galu galā noveda arī pie Saeimas šā gada 9. novembra neprecēto partnerības likuma.

Novembri tagad var saukt arī par “jaunās normalitātes” mēnesi, jo, ja mēs iedziļināmies ar šiem jautājumiem saistītajos procesos, tad redzam, ka to galvenais mērķis ir iezīmēt jaunu, no iepriekšējās atšķirīgu normalitāti. Normalizēt citu attiecību modeli, atšķirīgu no agrāk pieņemtās normas - vīrieša un sievietes laulības, kuru 2005. gada nogalē pat paguva ierakstīt Satversmē.

Jāatzīst, ka Latvija šajā “normu” pārskatīšanas procesā nav nekādā avangardā. Drīzāk otrādi, astes galā, kas daudziem liek domāt, ka nenormāli esam tieši mēs, kas joprojām pretojas jaunajai normalitātei, kuras galvenā ideja ir pat ne kaut ko legalizēt, bet gan “gāzt no [nepamatoti augstā] troņa” parastās laulības. Būtiski devalvēt, padarīt par nenozīmīgu pašu laulības institūtu.

Šis dziļākais mērķis (devalvācija) uzskatāmi izpaudās ņirgu un nopēlumu lavīnā, kas gāzās pār Edvarda Smiltēna tvītu, kurā viņš izteicās, ka daudzas jaunas meitenes sapņo par kāzām, baltu kleitu utt. Nevēlos ielaisties diskusijā par to, cik šis apgalvojums patiess, cik meiteņu patiešām par to sapņo, cik nesapņo, skaļi vai klusībā, bet pats fakts, ka šodien atzīšanās šādos vēl pavisam nesen pašsaprotamos, bet tagad it kā sīkos, seklos sapnīšos liecina, ka mērķis daudzējādā ziņā ir sasniegts.

Tātad vēlreiz. Kā karā. Ir viltus manevrs uzmanības novēršanai un patiesais mērķis. Pirmais ir šī divu cilvēku iespēja noslēgt līgumattiecības pie notāra, otrais, īstais mērķis - laulības padarīt kā kaut ko nebūtisku, nenozīmīgu. Ne vairāk svarīgu kā, teiksim, automašīnas pirkums. Vienu darījumu jau tagad var noslēgt CSDD, bet otru tūlīt varēs noslēgt pie notāra. Kādi vēl sapņi par baltajām kleitām? Pagājušais gadsimts. Tagad vēl pie notāra, bet jau tuvākajā nākotnē internetā ar elektronisko parakstu, pat neizkāpjot no gultas. Super, vai ne?

Gadu tūkstošiem svarīgākais cilvēka dzīves notikums bija kāzas. Brīdis, kad tiek izvēlēts cilvēks, ar kuru veidot ģimeni, radīt un audzināt bērnus, saistīt turpmāko dzīvi. Tas vienlīdz svarīgi bija gan sievietēm, gan vīriešiem. Tāds tas arī tagad ir lielākajai cilvēces daļai, taču Rietumos situācija ir būtiski mainījusies. Ģimenes, laulības institūts piedzīvo smagu, var pat teikt - eksistenciālu krīzi.

Kādreiz par normālu ģimeni uzskatīta laulība, kurā vīrs un sieva kā jaunībā apprecējušies, tā kopā dzīvo līdz sirmam vecumam, ir ne tikai rets izņēmums. Tas ir pārstājis būt par modeli, kuram līdzināties, kuru propagandē kā ideālu. Par kādām nosacīti baltām kleitām vēl sapņot, ja šim notikumam nav nekāda vienreizības oreola. Ja tas ir ikdienišķs pasākums, ko var apstiprināt pie notāra vai pat elektroniski.

Ģimene nav vienīgā dekonstruējamā struktūra. Ne mazāk agresīvi tiek mēģināts graut citu cilvēces pastāvēšanas stūrakmeni - bērnu radīšanu. Ja ģimenes, laulības institūts jau tikpat kā nograuts, tad bērnu radīšanas vēlmes nokaušana ir šīs kustības nākamais solis. Apzinātās bezbērnības ideja jau braši un pārliecinoši soļo publiskajā telpā. Skan visdažādākie argumenti, sākot no “uz pasaules jau tā cilvēku pārāk daudz”, līdz pseidohumānajam - “negribu laist jaunu cilvēku (savu bērnu) šajā neprāta pārņemtajā pasaulē. Viņam pašam būtu labāk nepiedzimt”.

Ja kāds uzdrošinās šo destruktīvo ideju - bezbērnības un fluīdo (plūstošo) ģimeņu sludinātājiem - iebilst, tad viņam tiek pārmesta naida kurināšana un citas nejaukas lietas. Jāatzīst, ka tradicionālo sociālo struktūru grāvējiem ir ārkārtīgi sekmīgi izdevies apropriēt šo naida jēdzienu. Ja kāds iebilst pret bezbērnību, pret ģimenes un laulību jēdziena devalvāciju, tad tam drīkst (tieši drīkst) būt tikai viens iemesls - naids. Jebkādi, pat kuslākie mēģinājumu šīs iebildes racionalizēt, piemeklēt tām citu motivāciju tiek noraidīti jau iedīglī. Tikai un vienīgi dziļā tumsonībā, ļaunā mizantropijā balstīts naids. Nekas cits.

Lai gan ar to “naidu” arī viss nav tik vienkārši. Naids kā emocija vienmēr ir reakcija uz kaut ko. Cilvēki neko neienīst tikai tāpat vien. Tam vienmēr ir kāds iemesls. Tas var būt vairāk vai mazāk pamatots, bet iemeslam jābūt. Negatīvā reakcija uz šīm “progresīvajām” idejām ir cilvēku instinktīvā, neapzinātā reakcija uz apdraudējumu.

Par pašu šo apdraudējumu jaunās normalitātes apoloģēti neslēpti ņirgājas, to primitivizējot - nu, cik vakar (pēc likuma pieņemšanas) geju jums pielipa? Ha-ha-ha. Par to, ka šis apdraudējums ir sociāls un ilgtermiņa, viņi nerunā.

Atbildēt uz jautājumu: cik šis apdraudējums ir reāls, pamatots un iznīcinošs, šobrīd nevar neviens. Var jau būt, ka taisnība “progresistiem”. Sagraujot laulības institūtu, “tradicionālo” ģimeni, izskaužot cilvēkos vēlmi radīt bērnus, pasaule kļūs labāka, taisnīgāka, vienlīdzīgāka. Klimats beigs mainīties. Varbūt. Bet tikpat labi tā cilvēces daļa, kura šīs idejas pieņems kā normu, kļūs vājāka, neaizsargātāka un ilgtermiņā pazudīs.

Var jau teikt, ka Nīderlandē jau 2001. gadā legalizēja viendzimuma laulības un nekas nav noticis. Var jau teikt, ka kopš slavenā Špenglera opusa nākšanas klajā pagājuši jau vairāk nekā simt gadu un Vakareiropa kā nav norietējusi, tā nav. Bet var arī paskatīties uz propalestīniešu demonstrācijām Londonā un citās Eiropas pilsētās un klusi pie sevis jautāt - vai tiešām nekas nav noticis, vai arī tas ir tikai laika jautājums?

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā