Sji Dzjiņpins Sanfrancisko iezīmē jauno pasaules kārtību

No ASV prezidenta Džo Baidena un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina tikšanās Sanfrancisko vienlaikus gaidīja gan daudz, gan arī neko. Kā šo paradoksu atšifrēt? Teorētiski abas lielvaras it kā varētu vienoties “kopīgā dziesmā” un draudzīgi valdīt pār pasauli, bet praktiski tas nav neiespējams. Līdz ar to cerības uz kaut ko it kā bija lielas, bet visi saprata, ka produktīva sarunu iznākuma varbūtība ir niecīga.
©SCANPIX/Zumapress

Abu pasaules lielvaru attiecības pēdējos gados bija ievērojami pasliktinājušās. Īpaši pēc toreizējās ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi 2022. gada augusta vizītes Taivānā. Uzreiz jāsaka, ka cerības uz kādu lūzumu pušu attiecībās nepiepildījās. Galvenais samita praktiskais rezultāts bija vienošanās par tiešā krīzes sakaru kanāla darbības atjaunošanu. Ķīna šīs sakaru līnijas darbību pārtrauca pēc Pelosi demarša, taču tieši tās darbības atjaunošana (tā paredz arī tiešu saziņu starp abu valstu militāro vadību) ļāva daudziem medijiem iznākt ar virsrakstiem, kuru centrālā doma - trešais pasaules karš tiek atbīdīts uz nenoteiktu laiku.

Taivānas jautājums ir galvenais neatrisināmu pretrunu cēlonis. ASV un Ķīnas skatījums uz tā risinājumu ir diametrāli pretējs. Ķīna uzskata Taivānu par neatņemamu Ķīnas sastāvdaļu, kurai pārskatāmā nākotnē jānonāk Pekinas kontrolē. ASV nenoliedz Taivānas un Ķīnas valstisko vienotību, taču stingri stāv uz šīs apvienošanās nemilitāru risinājumu, kā arī Taivānas (Ķīnas Republikas) demokrātiskās iekārtas saglabāšanu. Tā kā šajā jautājumā no Ķīnas puses nav sagaidāmas nekādas piekāpšanās, tad ASV politiskā šķira ir nolikta ļoti grūtas izšķiršanās priekšā.

Taivāna Ķīnai ir daudz nozīmīgāka nekā Amerikai. Taivānā dzīvo tie paši ķīnieši (haņi), un skaidrs, ka Ķīnai šī sala nozīmē kaut ko vairāk nekā ASV. No otras puses, ASV nevar tā “atdot” 25 miljonus ķīniešu komunistu rokās. Uzreiz pēc tikšanās ar Sji preses konferencē uz žurnālistu jautājumu, vai viņš (Baidens) joprojām uzskata Sji par diktatoru, kā vēl nesen bija viņu nosaucis, Baidens atbildēja apstiprinoši: “Viņš tāds ir.” Un paskaidroja, ka Sji pārvaldītā sistēma fundamentāli atšķiras no tās demokrātiskās iekārtas, pie kuras esam pieraduši mēs.

Šī Baidena atbilde pašās ASV ir izraisīja pretrunīgu reakciju. Turklāt no abām pusēm. Gan no kreisajiem, gan konservatīvajiem. Abos gadījumos nevis principiālu, bet situatīvu. Baidenam vienlaikus pārmet gan pārāk piekāpīgu nostāju pret Ķīnu, gan šādu “necienīgu” apsaukāšanos. Saucot sarunu partneri šādos vārds, saprašanos nevarot panākt, viņi saka.

Šī divdomīgā nenoteiktība jeb bezprincipialitāte, jo nav īsti saprotams, ko ASV grib - “sadarbību” vai diktatora saukšanu par diktatoru, arī rada ASV un Rietumu pozīcijas vājumu. No vienas puses, Ķīna tiek uztverta kā nedemokrātiska, Rietumiem faktiski naidīga, komunistiska valsts, no otras puses, tā ir milzīgs ekonomiskais partneris ar nemitīgi pieaugošu militāro potenciālu. Gribas gan līdzsvarotas attiecības saglabāt, gan Ķīnas pieaugošo ietekmi mazināt. Abas šīs vēlmes vienlaicīgi sasniegt nevar, bet izšķirties par vienu vai otru arī nav spēka.

Redzot šo neizlēmību, Sji Dzjiņpins nepārprotami signalizē (pārtulkojot no diplomātiskās valodas parastajā): jūs varat teikt un darīt, ko gribat. Mūs tas neapturēs. Mēs iesim uz priekšu. Taivāna būs mūsu. Jums nav citu iespēju kā vien samierināties ar to.

Pēc būtības Sji saka to pašu, ko Putins, tikai daudz nekaunīgākā veidā, teica Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kad 2022. gada 9. februārī viņš atlidoja uz Kremli, cerot novērst iebrukumu Ukrainā: patīk vai nepatīk, guli, manu skaistulīt [un nerausties].

Ķīnas gadījumā tas nozīmē: Taivānas sala ir neatņemama Ķīnas sastāvdaļa. Agri vai vēlu tā nonāks kontinentālās Ķīnas (Pekinas) kontrolē. Tas notiks pārskatāmā nākotnē, un ASV interesēs nav šo procesu apturēt. To arī ASV nemaz nevar izdarīt, un jo ātrāk ASV ar to samierināsies, jo labāk visiem.

Tāds vispārīgos vilcienos ir Sji Dzjiņpina vēstījums ASV un pārējai pasaulei. Lai saldinātu rūgto biķeri, kurš Amerikai būs jāizdzer, Sji mierinoši piebilst, ka “dod priekšroku miermīlīgam Taivānas jautājuma risinājumam” (kurš gan dod priekšroku militāram risinājumam?), un skaidri norāda, ka Ķīna nepretendē uz kādu globālo ietekmi ārpus Āzijas. Amerika paliek globālā lielvara, mēs atzīstam jūsu īpašo vietu pasaulē, bet nejaucieties mūsu iekšējās darīšanās (ar to domājot Āzijas austrumu un dienvidaustrumu daļu). Mierīga līdzāspastāvēšana ir labākais, ko lielvaras var pasaulei piedāvāt.

Ko tas viss nozīmē Latvijai? Kāda gan mums daļa, ko pasaules otrā pusē (burtiskā nozīmē) runā ASV un Ķīna?

Problēma ir tā, ka ilgus gadus valdīja pieņēmums, ka Rietumi vai tagad jau jāsaka - globālie Ziemeļi, balstoties uz savu ekonomisko, militāro un tehnoloģisko pārākumu, var vēl ilgi nodrošināt to kārtību, pie kuras pasaule pieradusi kopš Aukstā kara beigām un pat vēl agrāk. Proti, attīstāmies, vairojam cilvēku labklājību, izgudrojam arvien jaunas tehnoloģijas, dzīvojam mierīgi. Ja kaut kur perifērijā ir kādi konflikti, bruņotas sadursmes vai pat kari, tad tās ir lokālas, trešās pasaules problēmas.

Tagad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī atklājies, ka ne visas lielvaras (tajā skaitā Krievija, ņemot vērā tas kodolieroču potenciālu) ir gatavas dzīvot pēc, kā likās, šiem saprātīgajiem principiem.

Lai nerastos aplams priekšstats par Sanfrancisko sarunām, jāatzīst, ka Ķīnas līderis ne ar pušplēstu vārdu neteica, ka Ķīna gatavotos militārā ceļā pārņemt kontroli pār Taivānu un konfliktēt ar ASV. Gluži otrādi, tika uzsvērta vēlme šo jautājumu risināt miermīlīgā ceļā. Ķīnas oficiālā prese bija pārpludināta ar ASV glaimojošām publikācijām.

Taču tam, ka Ķīna uzkrītoši demonstrē gatavību draudzēties, nevajadzētu mūs maldīgi mierināt. Novērotāji ir gandrīz vienisprātis, ka no Ķīnas puses nebija manāmi ne mazākās piekāpšanās signāli. Tiek piedāvāta tāda “aziātiska” draudzība. Mēs jums dosim visu, tikai nejaucieties mūsu darīšanās. Īpaši tad, ja tās jums nepatīk. Kad pienāks īstais brīdis, mēs paņemsim to, kas mums pienākas (Taivānu), bet jūs tajā brīdī pastāviet klusu un izliecieties, ka nekas nenotiek. Ass nosodījums, nopietnu bažu izteikšana tiks uzņemta ar sapratni no mūsu puses. Tad būs gan miers, gan “mūžīga” draudzība un abpusēji izdevīga ekonomiskā sadarbība.

Ko izvēlēsies Rietumi tad, kad šis brīdis pienāks - “draudzību un ekonomisko sadarbību” vai konfrontāciju un “demokrātijas aizstāvēšanu”? Grūti spriest. Vēl grūtāk pateikt, kā labāk. Atbilde uz slaveno jautājumu - vai ir vērts izliet amerikāņu asinis par Narvu vai Daugavpili - lielā mērā ir atkarīga no tā, kur katrs dzīvo - Taibejā, Vašingtonā, Dalasā vai Rīgā. Tāpēc gulēt un paļauties uz kādiem citiem mēs nevaram. Si vis pacem, para bellum. Gribi mieru, gatavojies karam.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā