Valērija Zalužnija atstādināšana rada satraukumu pasaulē

Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka (Головнокомандувач Збройних сил України) Valērija Zalužnija iespējamā atstādināšana (rakstot šīs rindiņas, tas vēl nav noticis) ir satraukusi visus, kuri seko līdzi un pārdzīvo par karu Ukrainā.
©Zumapress/SCANPIX

Pasaules prese - CNN, “The Washington Post”, “Financial Times” un citi - atsaucoties uz avotiem Kijivas augstākajos varas koridoros, par Zalužnija atstādināšanu līdz šīs nedēļas beigām (4. februārim) runā kā par notikušu vai vismaz jau izlemtu faktu. Piemēram, CNN ziņo, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš vienlaikus ir arī bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks (Верховний Головнокомандувач Збройних сил України), esot informējis Ukrainas aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, ka “pieņēmis lēmumu atlaist bruņoto spēku komandieri”. Nav pamata domāt, ka šīs ziņas būtu kādas dezinformācijas kampaņas sastāvdaļa.

Satraukums par iespējamo Zalužnija atstādināšanu ir vairāk nekā saprotams. Prognozējamā kara gaita 2024. gadā ir būtiski mainījusies, salīdzinot ar 2023. gadu. Pirms gada centrālā ideja, ko no visām iespējamajām tribīnēm translēja Ukrainas politiskā šķira, mediji un cilvēki ielās, bija: līdz pavasarim saņemsim pietiekami militārās tehnikas, lai atsāktu 2022. gada rudenī uzsākto teritorijas atbrīvošanu no okupantiem, un līdz gada beigām varbūt pat karu ar uzvaru beigsim.

Tagad šis stāsts ir pavisam cits: tā kā ASV palīdzība tiek Kongresa Pārstāvju palātas Republikāņu partijas vairākuma bloķēta un nav nekādu pazīmju, ka šī bloķēšana varētu drīzumā beigties, tad steidzami jābūvē labi nocietinātas aizsardzības līnijas, lai noturētos pret Krievijas iespējamo pavasara/vasaras ofensīvu.

Jāsaprot, ka kara laikā karavīri un armiju komandieri ļoti strauji mācās, jo katra kļūda maksā dzīvības. Krievija, uzsākot iebrukumu, bija koncentrējusi pie Ukrainas robežām lielu armijas kontingentu, bet tās militārā un politiskā vadība nebija gatavojusies karot. Plāns bija kā 1940. gada jūnijā, PSRS okupējot Baltijas valstis: viņi jau nepretosies tādam pārspēkam. Zelenskis bēgs, tāpat kā bēga Lietuvas prezidents Antans Smetona.

Krievijas bruņoto spēku negatavība karam spilgti izpaudās pirmajā karadarbības gadā, taču, karam turpinoties, rupjas kļūdas tiek pieļautas arvien retāk, un Ukrainas armijai gūt panākumus kļūst arvien grūtāk. Samērā neveiksmīgā 2023. gada vasaras kampaņa, kad gaidītā frontes pārrāvuma vietā izdevās pavirzīties uz priekšu par 10-15 kilometriem vienā nelielā frontes iecirknī (Tokmakas virzienā, Zaporižjas frontē), nevarēja neizraisīt milzīgu vilšanos ne tikai Ukrainas sabiedrībā, bet arī Ukrainas draugu vidū visā pasaulē.

Grēkāža meklējumos

Lai arī šai militārajai neveiksmei bija acīmredzami objektīvs raksturs, politiskā loģika pieprasa noteikt kādu vainīgo. Tieši noteikt, jo nav svarīgi, cik kāds patiesībā vainīgs. Vajag kādu, uz kuru novelt sabiedrības dusmas par pašu nepamatotajām cerībām. Taču šoreiz ar nosacītā grēkāža atrašanu radās problēmas.

Ukrainas politiskais līderis Zelenskis bija kara sākuma varonis, kurš ASV piedāvātās evakuācijas vietā izvēlējās palikt Kijivā, ieejot vēsturē ar leģendāro: man nevajag transportu [bēgšanai], man vajag ieročus un munīciju. Zelenskis tika salīdzināts ar Vinstonu Čērčilu, kurš 1940. gadā vienīgais Eiropā turpināja pretoties Hitleram un noraidīja pēdējā piedāvāto mieru. Zelenskim 2022. gada decembrī sarīkoja stāvovācijas ASV Kongresā. Viņa popularitātes reitings arī pašā Ukrainā bija virs 80%. Zelenskis bija imūns. Grēkāža lomai viņš nederēja.

Augstākā militārā virspavēlniecība šai lomai bija vēl nepiemērotāka. Pēc sekmīgās Krievijas agresijas atvairīšanas kara sākumā Ukrainas Bruņotie spēki (ZSU - Zbroiniji sili Ukraini) ieguva Ukrainā gluži vai sakrālu statusu. To reitings tuvojās 100% atzīmei. Šķiet, paši ukraiņi bija ārkārtīgi pārsteigti par savu negaidīto spēju atsisties no “otrās stiprākās”. ZSU virspavēlnieks Zalužnijs tika iecelts kara mākslas ģēniju kohortā. Viņš tika uztverts gluži kā dzīvais dievs. Paša Zalužnija atbalsta reitings vienmēr ir bijis augstāks pat par Zelenska reitingu.

Divi nācijas līderi ar vienādiem iniciāļiem

Tomēr Zelenska un Zalužnija attiecības bija saspīlētas jau sen. Abi kopā publiski parādās reti. Pēdējā laikā visos oficiālajos video sižetos, fotogrāfijās, kur prezidents kaut ko apspriež ar militāristiem, viņam blakus ir citi, ne Zalužnijs. Vai nu Sauszemes karaspēka komandieris Aleksandrs Sirskijs, vai arī kara izlūkošanas dienesta vadītājs Kirils Budanovs. Viņi abi arī tiek nosaukti kā ticamākie Zalužnija pēcteči.

Cik šim Zelenska un Zalužnija starpā esošajam saspīlējumam pamatā ir vienkārša politiska greizsirdība, cik raksturu nesaderība vai kādas tiešām principiālas domstarpības, var tikai minēt. Tam arī nav būtiskas nozīmes, jo šo nenoliedzami spilgto personību sadursmei bija agrāk vai vēlāk jānotiek. Nevar būt divas pirmās vijoles orķestrī. Nevar būt divi nācijas līderi ar vienādiem iniciāļiem - VZ.

Formāli un juridiski bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks ir valsts prezidents. Tātad Zelenskis. Zelenskis var atbrīvot no amata Zalužniju, bet ne otrādi. Tad tas būtu nelikumīgs pučs, un tad Solovjova TV gluži pamatoti varētu teikt, ka Kijivā varu sagrābusi hunta. Tas it kā jau no paša sākuma noteica šīs saķeršanās gala iznākumu - Zalužnijs aiziet, Zelenskis paliek.

It kā, jo situācija kara laikā nav ikdienišķa. Viena lieta ir juridiskā vara, balstīta uz rakstītiem likumiem, bet pavisam cita militārā vara, balstīta uz fizisku armijas spēku. Pateikt sabiedrībā populāram, gandrīz vai dievinātam ZSU komandierim ar milzīgu, tuvu pie 90% reitingu - paldies par darbu, esat brīvs, nav joka lieta.

Tomēr tagad, ja ticam CNN un citiem avotiem, situācija ir nobriedusi līdz galīgam lēmumam. Kādas Zalužnija atstādināšanai varētu būt sekas? Ja tomēr mēģinām šai atstādināšanai atrast kādas racionālas saknes, tad šobrīd jau ir sakrājies pietiekami daudz informācijas no dažādiem avotiem, lai pārliecinoši teiktu: vēl pirms kara sākuma Zalužnijs vairākkārt brīdināja prezidenta biroju par gaidāmo iebrukumu un tam pastiprināti gatavojās, kamēr Zelenskis šim iebrukumam līdz pat pēdējam brīdim nav ticējis un turējies pie plaši izplatītās versijas, ka tas ir tikai kārtējais Putina blefs.

Arī turpmākajā kara gaitā Zalužnijs rīkojies kā aukstasinīgs, racionāls militārais speciālists, bet Zelenskis vairāk darbojies kā politiķis. Proti, aicinājis rīkoties, balstoties uz voluntāriem, gribas apsvērumiem.

Patiesības labad jānorāda, ka pasaules vēsture neliecina par kādas no šo metožu pārliecinošām priekšrocībām. Atsevišķos gadījumos labāk strādā pārdomāta, piesardzīga pieeja, bet citos efektīva ir tieši pārgalvīga drosme, kas robežojas ar avantūrismu.

Kara iznākums ir pašu ukraiņu rokās

Jānorāda, ka arī Zalužnija iespējamie pēcteči nav daudz mazāk populāri. Budanovs ir izlūkdienesta vadītājam neierasti publiska persona. Viņš labprāt izsakās par jebkuriem jautājumiem, turklāt mīl tos izskaistināt. Proti, viņam viss parasti ir ietonēts optimistiskos toņos. Viņš pauž to viedokli, kuru cilvēki grib dzirdēt. Ja jau to saka pats izlūkdienesta šefs, tad tā droši vien arī ir, šie cilvēki spriež. Šī viņa visai uzkrītošā tieksme pēc publicitātes mazliet uztrauc.

Savukārt Sirskijs kā Sauszemes karaspēka komandieris gan sabiedrībā, gan militārajās aprindās ir gandrīz tikpat populārs kā Zalužnijs. Viņš regulāri atrodas frontes pirmajās līnijās un ir labi ieredzēts karavīru vidū. No militārās loģikas viedokļa tieši viņam būtu jākļūst par ZSU komandieri pēc Zalužnija atstādināšanas, bet, kā zināms, politikā ir sava loģika.

Dažkārt izskan jautājumi: ko par to teiks Ukrainas Rietumu draugi (sponsori), pirmām kārtām ASV? Šeit jāsaprot, ka tuvojas noslēgumam otrais kara gads un jau pēc nepilna mēneša sāksies trešais. Ukrainā vairs nav nekādu ilūziju par to, ko var un ko nevar sagaidīt no Rietumiem. Vienlaikus ir augusi pārliecība par saviem spēkiem. Ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka kara iznākums būs atkarīgs galvenokārt no pašiem.

Tajā pašā laikā Rietumi (izņemot Trampa nekritisko atbalstītāju spārnu ASV Republikāņu partijā) ir sapratuši, ka nedrīkst pieļaut Putina uzvaru

šajā karā. Nekādā gadījumā. Tāpēc Eiropa turpinās palīdzēt Ukrainai, cik spēs, neatkarīgi no Ukrainas iekšpolitiskām peripetijām, un kritiskā situācijā (ja ASV prezidenta vēlēšanās 5. novembrī uzvarēs Tramps) neatstās Ukrainu vienu pret Krieviju.

Uzreiz jāpasaka, ka 2024. gada kara prognozes, kurās iezīmējas izteikts pozicionāls, ierakumu karš pēc 1. pasaules kara parauga, tiek izteiktas, izejot no lineāras pašreizējās situācijas ekstrapolācijas nākotnē. Parasti tā nenotiek. Vismaz ilgtermiņā. Vienmēr notiek kāda izmaiņas, kaut kas neparedzēts. Bet tāpēc jau tas ir neparedzēts, jo iepriekš nav prognozējams. Kas būs šis neparedzētais, to rādīs laiks.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā