"Vienotības" laiva šūpojas, bet vai tā apgāzīsies?

Runas par to, ka “Vienotībai” laiks doties pa to pašu taku, pa kuru uz politisko smilšu kalniņu savulaik devās “Latvijas ceļš” un Tautas partija, izskan ne pirmo reizi. Atcerēsimies “Vienotības” krīzi 2017. gadā, kad no šīs partijas atšķēlās vairākas redzamas politiskas figūras ar Lolitu Čigāni, Ilzi Viņķeli un Alekseju Loskutovu priekšgalā. Lai arī kādi katram “šķeltniekam” bija apsvērumi, viņu vienojošā bāze bija nogurums no Dzintara Zaķa, Solvitas Āboltiņas stila politikas. Tas ir, politikas, kurā “Vienotība” vārdos uzdevās par svētākiem par Romas pāvestu, bet darbos uzvedās “kā visi” vai pat vēl sliktāk.

Cilvēkiem ar pašcieņu šādu morālo divkosību ilgstoši izturēt nav viegli. Tāpēc “godīgie” nodibināja “Kustību “Par!””, kura gan drīz vien noslēdza aprēķina laulības ar tā dēvēto Zuzāna sarakstu jeb “Latvijas attīstībai”, līdz ar to darbos parādīja visu savu “godīgumu”. Nav brīnums, ka “Kustība “Par!”” tagad knapi turas virs ūdens, vienīgi pateicoties valsts budžeta finansējumam.

Tajā pašā 2017. gadā “Vienotības” kongresā, demonstratīvi aizcērtot durvis, no partijas izstājās cits, Raimonda Paula vārdiem runājot, jaunais un daudzsološais - Edvards Smiltēns. Smiltēns savus politiskos griestus sasniedza pērnā gada jūnijā, pie Brīvības pieminekļa dalot hokeja līdzjutējiem autogrāfus kā viens no pasaules čempionāta bronzas medaļniekiem.

Toreiz “Vienotība” ne tikai noturējās, pārcieta visas vētras, bet arī pārliecinoši uzvarēja 2022. gada Saeimas vēlēšanās. Tā joprojām ir un tuvāko divu gadu laikā paliks vadošais un virzošais politiskais spēks. Cik lielā mērā ir apdraudēta “Vienotības” nākotne pēc 2026. gada vēlēšanām? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatbild uz citu: kas ir “Vienotības” vēlētāji un kādus sabiedrības slāņus šī partija pārstāv?

Dažkārt “Vienotības” elektorātu identificē ar “budžetniekiem”, kas gan ir stipri nosacīti un tikai daļēji atbilst patiesībai. Arī budžeta iestādēs ir daudzi cilvēki, kuri balso par pilnīgi citas ievirzes partijām. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka “Vienotības” vēlētājs ir visai specifisks vēlētājs.

Jebkurā sabiedrībā lielāko daļu veido cilvēki, kuri vienkārši dzīvo savu dzīvi, rūpējas par savu un savu bērnu labklājību un par “lielajiem” dzīves jautājumiem (ideāliem) īpaši nedomā. Neiedziļinoties smalkumos, viņu galvenā rūpe ir personiskā karjera, materiālā labklājība, sadzīvisks komforts un piederība pie lielākās un spēcīgākās sociālās grupas. Viņi grib būt “kā visi” (viņu apkārtnē). Viņu dzīves stratēģija paredz nekad nelēkt laukā “no strīpas” ar savu “īpašo” (nevienam nevajadzīgo) viedokli. Lai arī paši viņi tā nedomā, viņu pasaules redzējums svārstās līdzi valdošās partijas ģenerālajai līnijai. Tā, kā saka nopietni cilvēki televizorā, tā arī jābūt.

Šie cilvēki (televizoru viņi pat var neskatīties, jo viņiem tāpat ir skaidra “pareizā” pozīcija) arī ir “Vienotības” sociālā bāze. Rodas nākamais jautājums - no kā atkarīgas “Vienotības” reitingu svārstības, ja jau šīs sociālās bāzes apmērs paliek pamatā nemainīgs?

“Vienotības” reitingi ir atkarīgi no tā, cik lielā mērā “Vienotības” vēlētājs var sevi pārliecināt par savas izvēles pareizību. Ja Āboltiņa augstprātīgi ūjina uz protestētājiem vai Kariņš bezbēdīgi lidinās ar privātajiem lidaparātiem par nodokļu maksātāju naudu un (tas ir ārkārtīgi svarīgi) to par nopietnu problēmu uzskata atzīti sabiedrības viedokļu līderi, tad ar šo partiju “godīgs” cilvēks vairs nevēlas identificēties. Godīgs pēdiņās, jo runa ir par cilvēka pašidentifikāciju, nevis kāds viņš patiesībā ir.

Vai tas nozīmē, ka Kariņš, Ašeradens & Co ir noveduši “Vienotību” līdz bezdibeņa malai un partijai drīzā nākotnē draud katastrofa?

Ja reiz sākumā pieminējām “Latvijas ceļu” un Tautas partiju, tad dažos vārdos atcerēsimies tos apstākļus, kādos šīs partijas aizgāja nebūtībā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados valdošās politiskās šķiras ģenerālo līniju noteica Sarmītes Ēlertes rediģētais laikraksts “Diena”. Brīdī, kad Ēlertes favorīts kļuva Andris Šķēle un viņa dibinātā Tautas partija, “Latvijas ceļa” liktenis bija izšķirts. “Latvijas ceļš” strauji izgāja no modes. Maisveida jakas un žaketes ar platiem atlokiem nomainīja pieguļošs piegriezums un šaurāki atloki. Visi “uz nākotni” vērsti cilvēki saprata, par ko jābalso: par Tautas partiju, bezdeficīta budžetu un angļu valodas mācīšanos no darba brīvajā laikā.

Kad Ēlertes kvēlo “mīlu” pret Šķēli nomainīja ne mazāk kaismīgs naids, tad arī Tautas partijas krahs kļuva par laika jautājumu. Turklāt bija radusies jauna “pareizo” partija - “Jaunais laiks”. Jāatzīmē, ka “Jaunais laiks” par “īsti pareizu” kļuva vienīgi pēc tam, kad no partijas vadības tika atbīdīts ekstravagantais tās dibinātājs Einārs Repše svītrainā lateksa uzvalkā un tika veikta partijas pārzīmološana: “Jaunā laika” zilos toņus nomainīja “Vienotības” salātzaļais.

2017. gadā, kad “Vienotība” piedzīvoja smagu krīzi, nekādas citas “pareizās” alternatīvas nebija. Šo alternatīvu mēģināja izveidot no “sliktās” “Vienotības” atšķēlusies tās “labā” daļa, kura drīz vien nodibināja “Kustību “Par!””. Taču izrādījās, ka šķeltnieki bija pārvērtējuši spēkus. Izrādījās, ka bez sava “preses orgāna” viņiem grūti konkurēt politiskajā tirgū. Par finanšu resursiem nemaz nerunājot. Politisko alternatīvu neesamības dēļ “Vienotībai” izdevās ne tikai noturēties, bet pat atkal atgūt vienīgās “īstās un pareizās” partijas statusu. Partijas pārdēvēšanos par “Jauno vienotību” nav vērts pat pieminēt, jo tas šajā gadījumā nekādu lomu nespēlē.

Kāda šobrīd ir alternatīva “Vienotībai”? Daži par “Vienotībai” tuvu politisku spēku uzskata “Progresīvos”. Taču tas tā nav. “Progresīvajiem” ir cita sociālā bāze. Par šo partiju balso ideoloģiski uzlādēti cilvēki ar noteiktiem ideāliem. Nav šī raksta mērķis vērtēt šos ideālus: cik tie labi vai slikti. Galvenais, ka šie ideāli ir. Tomēr “ideālisti” un “pareizie” (sekotāji vējrādītājiem) nav viens un tas pats. Jā, šo partiju elektorāts daļēji pārklājas, taču tas pārklājas arī ar citām partijām. Šī elektorālā migrācija dažādu skandālu ietekmē arī nosaka pašreizējo “Vienotības” reitingu kritumu, taču tas nevar nokristies kritiski zemu (zem 5% barjeras), ja “uz galda” nav citas alternatīvas.

Šobrīd šādas “Vienotības” aizvietotājas (partijas, kuru valdošā, mūžīgi “pareizā” politiskā šķira atzīs par savējo) nav pat iedīglī, tāpēc “Vienotības” bezprincipu karjeristi var justies mierīgi. Pagaidām nekas viņu materiālo un psiholoģisko komfortu neapdraud. Kariņš aizvāksies uz Briseli, Orleāns uz Mārupi, Reirs un Ašeradens televizorā “pacīnīsies” par labāko nodokļu “reformu”, un visi kopā no nodokļu maksātāju kabatas apmaksās savu paziņu rīkotos “Koelju gudrību lasījumus” (koučinga pakalpojumus). Visi dzīvi, visi apmierināti, viss turpinās. Kā ierasti.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā