Šuplinskas ķīseļa sūrās odziņas

„Varbūt man šo darbību nodemonstrēt uz kāda ģimenes locekļa, lai bērns saprastu, ko nozīmē vārds „nožņaugt”? Mans vienpadsmitgadīgais dēls nesaprot, kas tas ir – nožņaugt,” it kā caur smaidu, tomēr ar manāmu sašutumu teic mamma Ivonna (vārds mainīts), kuras dēls mācās Rīgas franču liceja 5. klasē.
27.05.2020. Elita Veidemane
 
©F64

Lai pamatīgāk apgūtu franču valodu, piektklasniekiem mājmācībā jāapgūst noziedzīgās pasaules termini: slepkavība, nogalināt, sadurt ar nazi, nožņaugt, saindēt utt. Mamma zvana uz skolu, runā ar klases audzinātāju, ar franču valodas skolotāju, kura atbild aptuveni tā: ja šis saturs jums šķiet nepieņemams, nelieciet bērnam to apgūt. Hmm, kuram gan vairāk vajadzētu izprast mācību materiāla pieņemamību, ja ne pedagogam?

Izrādās, arī mācību grāmatā esot tēma par noziegumiem. Vai 11 gadi ir īstais vecums, lai apgūtu šādas tēmas?

„Nesaprotu, vai tiešām stresā un spriedzē, ko radījusi kovidkrīze, mums bērniem jāmāca par žņaugšanu un indēšanu? Kurš gan apstiprina šādu saturu?” neizpratnē ir Ivonna. Visticamāk, to dara Valsts izglītības satura centrs, kas īsteno programmu „#Mācies mājās”. Bet tās šaušanas un duršanas acīmredzot ir kompetenču izglītība, par ko šodien ir tik stilīgi runāt...

Tomēr jau minētais Valsts izglītības satura centrs (VISC) ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) tiešās pakļautības iestāde, un par tās darbību ir atbildīga ministrija, kuras priekšgalā ir visu laiku un visu kontinentu izcilākā izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Pirmajā sajūsmas mirklī par slepkavnieciskās tēmas franciskošanu gribējās sūtīt jautājumus tieši Šuplinskas kundzei, bet tad atmetu ar roku: neatbildēs taču. Vai nu nebūs laika, vai nu augstprātība smacēs, vai nu zeķes spiedīs. Tā jau dažkārt ir bijis, un vai tagad būs citādi? Labāk netraucēt svarīgas personas.

Tad jau patīkamāk pavērot šādas personas profesionālajā darbībā. Piemēram, patiesi izbaudot IZM organizēto tiešsaistes diskusiju par jautājumiem, kas sevišķi svarīgi studentiem ārkārtējās situācijas laikā. Par diskusiju to gan nevarēja nosaukt, jo runāja tikai ministre, savos vārdu plūdos ar pāris teikumiem atļaujot pa laikam iespraukties kādam kolēģim... Un ko studenti? Viņiem bija laipni atļauts iesūtīt jautājumus.

Ministres vārdu plūdi bija kā auzu pārslu ķīselis, ko spēj baudīt vien patiess tā cienītājs. Starp skāņā ķīseļa salām lepni peldēja IZM parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš (JKP) un spoži rādīja savu izglītības līmeni, pārliecinoši jaucot saikļu „ka” un „kad” lietojumu. Tikpat veiksmīgi „diskusijas” saimnieki noairēja nepatīkamos jautājumus, nodēvējot tos par „provokatīviem”. Izrādās, ka „diskusijā” nebija arī vēlams uzdot jautājumus ar „negatīvu ievirzi”. Nu īsti jaunkomunistu stilā - bez cieņas pret studentiem, toties ar padomju laika tēvišķīgām pamācībām, kuru galvenā doma ir: pie mums viss ir labi, viss sliktais ir imperiālistu nelietības un viltības!

Diez vai ministre ar saviem ieroču nesējiem saklausīja studentu sāpi par to, ka nav iespējams uzturēt studiju kvalitāti, ja līdztekus jāstrādā pat līdz 40 stundām nedēļā - lai izdzīvotu. Ne visi studenti spēj uzņemties kredītsaistības šajā kovidkrīzes laikā, tāpēc nepieciešams veidot daudz vairāk budžeta vietu. Un tā nav nekāda dāvana jaunajiem cilvēkiem, tā ir reāla nepieciešamība. Daudz vajadzīgāka nekā, piemēram, parlamentārā sekretāra alga. Nez, cik studentiem sanāktu sociālā stipendija, ja minētā sekretāra algu sadalītu tiem, kuriem tā ir galēji nepieciešama? Bet sekretārs pa to laiku varētu iet pamācīties latviešu valodu...

Augstprātība un nekompetence - tādas, raugi, bija odziņas auza pārslu ķīseļa bļodiņā, ko vēlīgi pasniedza ministrija, kas lepnīgi uzskata sevi par izglītības pārraudzi. Šīs odziņas ir sūras, un tās neviens negrasās baudīt. Tās nonāk uz zoba gan piektklasnieka mammai, gan skolēniem un studentiem, gan skolotājiem un augstskolu mācībspēkiem. Skatieties, ministērijas kundziņi un kundzītes, ka tik tās odziņas beigu beigās jums kāds neiespļauj acīs.