Ministre un plastilīna deputāti

Trīs reizes drīkst minēt: vai kāds no valdīklām reaģēja uz Lato Lapsas publikāciju par to, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) savā neveiksmīgajā cīņā pret Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku patvaļīgi, nelikumīgi un bezatbildīgi iztērējusi nodokļu maksātāju naudu – vairāk nekā 20 000 eiro? Uzminējāt, neviens nereaģēja.
02.06.2020. Elita Veidemane
 
©F64

Neviens no „koalīcijas” pat nenoraustīja uzaci, kad publiski tika pateikts, ka ministre savā personiskās nepatikas cīņā bija nolīgusi vienu no dārgākajiem advokātu birojiem - „Eversheds Sutherland Bitāns”, lai satriektu Muižnieku. Pat atceroties „jautros” 90. gadus un divtūkstošgades sākumu, atmiņā nenāk neviens gadījums, kad ministrs bez konkursa, bez likumiski nepieciešamās procedūras un bez valsts sekretāra piedalīšanās pats paraksta šāda apjoma pirkuma līgumu. Protams, šajā gadījumā tika atrastas Publisko iepirkumu likuma pavērtās durtiņas, lai varētu paveikt savu tumšo darbiņu. Ko tur teikt - tas ir bezkompromisu tiesiskums visā krāšņumā.

Šuplinska neuzticēja risināt „Muižnieka jautājumu” savas ministrijas juristiem: viņi nav pietiekami kompetenti? Arī šis jautājums - ne tikai izmestie 20 000 eiro (sākumā bija zināms „tikai” par 9999 eiro) ‒ „koalīcijai” nav šķitis pietiekami interesants, lai par to runātu. Ja ministrijas juristi nav kompetenti, tad - ko viņi dara ministrijā? Varbūt - kamēr viņi vēl ir darba attiecībās ar ministriju, viņi varētu samunsturot atbildi uz jautājumu, kuru nesen uzdevu Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam: „Kad Šuplinska atmaksās no budžeta naudas iztērētos tūkstošus, tiesās cīnoties pret Universitāti un rektoru Muižnieku?” Juristi varētu atbildēt kaut vai tāpēc, ka Kariņa kungs rakstiski atmeta vīzdegunīgu tekstiņu: „Jautājums adresējams izglītības un zinātnes ministrei.” Tad nu adresējam!

Un tomēr izskatās, ka, risinot citus jautājumus, Šuplinska ir uzskatījusi ministrijas juristus par pietiekami derīgiem: gan jau tie kopā ar ierēdņiem meistaroja Augstskolu likuma grozījumus, kurus pieklājīgi mēģina apstrīdēt gan augstskolu rektori, gan Zinātņu akadēmija, gan studenti.

Kaut gan tās pieklājības un inteliģences vietā vajadzētu pasūtīt diriģēt gan ministriju, kas uztamborējusi murgainos likuma grozījumus, gan Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, kas nespēj tos izanalizēt un noraidīt. Pie vienām sāpēm diriģēt varētu iet arī Ministru kabinets, kas kārtējo reizi pakļāvās Šuplinskas&Co spiedienam un atbalstīja grozījumus, aizsūtot tos Saeimas gādībā.

Jo, redziet, „mēs taču uzticamies cits citam”: ja izglītības ministre, būdama nepārspējama speciāliste augstskolu jautājumos, kaut ko saka, tad tā tas arī ir, un viss! Nekādas analīzes, nekādu savu domu - ministru galviņās neradās pat ne šaubu ēna par to, ka varbūt tomēr nevajadzētu akli sekot Šuplinskas valdzinājumam, bet derīgāk būtu ieklausīties patiešām erudītos augstākās izglītības speciālistos, kuri sit trauksmes zvanus par ministres un viņas ierēdņu sacerētajiem grozījumiem Augstskolu likumā.

Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Rektoru padome un Latvijas Universitāšu asociācija nesen pieņēma kopīgu paziņojumu par šiem grozījumiem. Pirmām kārtām - šie grozījumi var novest pie augstākās izglītības un zinātnes sistēmas degradācijas. „Grozījumi Augstskolu likumā ir pretrunā ar fundamentālajiem Eiropas augstskolu pastāvēšanas un attīstības pamatiem - augstskolu autonomiju, augstākās izglītības kvalitāti un akadēmiskās vides demokrātiju, kā arī ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām Eiropas Savienības augstākās izglītības vienotajā telpā,” teikts paziņojumā. Ja Saeima šos grozījumus pieņems, Latvijas augstākās izglītības sistēma atgriezīsies padomju laikos, ko raksturo, piemēram, „centralizācija, koncentrējot varu nelielas, politiski ietekmējamas personu grupas rokās, kas lemj par augstskolas budžetu, attīstības plāniem un rektora iecelšanu un atcelšanu, kas šobrīd ir koleģiālu lēmējinstitūciju - Satversmes sapulces un Senāta kompetence”.

Savas neremdināmās varaskāres mudināta, biedrene Šuplinska cer mainīt augstskolu pārvaldības sistēmu, un šī maiņa vistiešākajā veidā sagrautu to autonomiju. Pārvaldības sistēmā viņa cer iebīdīt tā dēvētās padomes, kas „faktiski iznīcina satversmes sapulču un senāta lomu augstskolās, nododot padomēm reālo lemšanu par augstskolu pārvaldību (tostarp - budžetiem, attīstības plāniem un attīstības stratēģiju) un faktiski likvidējot augstskolām iespēju ietekmēt lēmumus par attīstību”. Lai kaut kā beidzot tiktu galā ar nepaklausīgajiem rektoriem, Šuplinska ir iecerējusi nodod rektoru iecelšanas konkursu rīkošanu padomju un faktiski ministrijas pārziņā. Tas „ievērojami vienkāršo rektoru atsaukšanas un atcelšanas mehānismu, faktiski dodot ministrijai iespējas atcelt rektoru jebkurā brīdī, izpildot vien formālas procedūras (kas arī augstskolu autonomiju nepalielina un padara rektoru tieši atkarīgu no politiķu labvēlības)”.

Vēl ir vesela rinda ar totalitārisma apsēstas kliķes sacerētiem brīnumiem, kā efektīvāk iznīcināt augstskolas, pakļaujot tās politiķiem. Kauns pat pieminēt. Bet vēl lielāku neērtības sajūtu izraisa apjausma, ka tādas lietas vispār tiek apspriestas, nevis uzreiz noraidītas kā amorālas. Šodien, 2. jūnijā, Saeimā sāks skatīt Šuplinskas sacerējumu par to, kā no augstskolām uztaisīt plastilīna bumbiņas, kuras var mīcīt, kā vien tīk. Vai deputāti paši nav tādi plastilīna pļundraciņi, kurus jaunkonservatoru dīva var spaidīt pēc savas gaumes? Kaut gan... tas laikam ir retorisks jautājums.