Tik, cik būs uguņu uz katra kalna

„Kalmes!” – iesaucās Andris un iebrida dūņainajā Lielupes krasta gultnē, saulē spīdinādams savu nazi, ar ko griezt smaržīgos kalmju lakstus. Andrim palīdzēja Egils un Eduards, bet mēs – Baiba, Inguna, Anda un es, - krāvām kaudzē kalmes. Mēs, Majoru skolas bērni, gatavojāmies Jāņu vakaram, ko nedrīkstēja saukt vārdā. Tās bija pagājuša gadsimta sešdesmito gadu beigas, 22.jūnijs, lielā saulstāve, saulgrieži, Jāņu gaidas, padomju Latvija...
22.06.2020. Elita Veidemane
 
©Shutterstock

Kreppapīra puķes un kalmes ar nātrēm

Man bija kādi vienpadsmit vai divpadsmit gadi, kad pirmo un vienīgo reizi galvā uzliku kreppapīra vainagu, jo tādi bija stabilā modes virsotnē ap Jāņu laiku, kas - kā jau teicu, ‒ bija vārdā nepieminams, jo buržuāziski nacionālistisks. Vainags maksāja, šķiet, kādus pāris rubļus, kurus pusgada laikā biju sakrājusi, pērkot veikalā pienu un maizi.

Nu, tā, uzliku galvā un sāku grozītes gaiteņa spoguļa priekšā. Pienāca vecmamma, paskatījās uz mani, brīdi paklusēja un klusi noteica: „Nekad. Nekad neliec uz galvas mēslus. Galva sāks sāpēt.” Nākamajā mirklī viņa noņēma manu dikti skaisto rožvainagu un iemeta virtuves plītī, uz kuras gatavojās vakariņas. Sāku raudāt, nesaprazdama šādu attieksmi pret tik ilgoto rotu...

Jurijs Ļevs

Vecmamma klusēja. Arī mamma, vēlāk atnākusi no darba, neko daudz nerunāja. Tikai pateica, ka tādi vainagi ir bezgaumīgi, bet - ja tik ļoti gribas vainagoties, rotu var sapīt no pļavas ziediem. Mazais skuķis Elita toreiz īsti neizprata jēdzienu „bezgaumīgs”, bet tas iespiedās apziņā kā kaut kas ļoti slikts. Šādus mākslīgo puķu vainagus vairs nekad nepirku, par galvā likšanu nemaz nerunājot.

Toties 23.jūnija vakarā mēs kopā ar klasesbiedriem gājām uz jūras malu, saņēmušies rokās pa kārtīgām kalmju žūksnim. Pie jūras bija daudz cilvēku, visi vienkārši pastaigājās, jo Jāņu svinēšana bija liegta. Redzējām, ka vietām pārdrošnieki bija sakūruši ugunskurus: piebrauca milicijas „bobiki”, formās tērptie likumsargi ar ugunsdzēšanas aparātiem apšļāca liesmas un izspārdīja gruzdošās pagales... Cilvēki pajuka pa malām. Kādu nepakļāvīgo arī iestūķēja „bobika” pakaļgalā.

Mēs, bērni, gājām tālāk. Ja ieraudzījām pretim nākam kādu līdzīgu kompāniju, priecīgi metāmies „kaujā” - sitām ar kalmēm pa plikajiem stilbiem, dabūjām atpakaļ un draudzīgi šķīrāmies. Reizēm gan gadījās negodprātīgi „jāņotāji”, kuri starp kalmēm bija salikuši arī nātres, un tas mūsu stilbiem nebija patīkami. Tie parasti bija iecepurojušies kreppapīrā, un mēs zinājām, ka tie nav „mūsējie”, tie ir svešinieki, kuriem mūsu Jāņi ir tikpat sveši kā mēs, latviešu bērni. Bet mēs jutāmies droši un pamatīgi: mums vecāki jau bija šo un to pastāstījuši par Jāņiem, un tas mums šķita romantiski un dažbrīd pat pārdroši - latviski svētki, kaut kas noslēpumains un mazliet aizliegts.

Melngaiļa jaunības kļūda

Ar noslēpumainību padomju laiku Jāņiem tolaik bija maz sakara, ar aizliegumiem - cik tik uziet. Bet sākotnēji bija pat atbalsts. Okupācijas vara jau 1941. gadā izdomāja, ka jāspodrina savas spalvas: Jāņu diena - 24. jūnijs - jau maijā tika pasludināta par tautas svētku dienu un brīvdienu. Taču 14. jūnijā notika deportācijas, un Jāņi ieguva baisu nokrāsu.

Pēc kara, 1945. gada 19. jūnijā, laikraksts „Cīņa” publicēja Latvijas PSR Arodbiedrību centrālās padomes prezidija lēmumu, kura galvenā doma bija: pārvērst Jāņus par padomju propagandas svētkiem, arodkomitejām piesaistīt plašas strādnieku masas šo svētku svinēšanā, organizējot izbraukuma referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem utt. Tolaik Jāņus sāka dēvēt par līgosvētkiem, jo krievvalodīgajiem bija grūti izrunāt „Jaņisa ģeņ”, daudz vieglāk bija „ļigo”.

Jāpiebilst, ka nosaukumu „līgosvētki” vēl gadsimta sākumā ieviesa un izmantoja komponists Emilis Melngailis, kurš 1928. gadā laikrakstā „Jaunākās Ziņas” atzina to par jaunības kļūdu un pat muļķību, piebilstot: „Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nonācis īstos senvārdos: Jāņa diena, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai arī uz īsu brīdi.” Tā nu mēs tagad nereti izmantojam Melngaiļa jaunības kļūdas un padomju propagandas mistrojumu, saukādami Jāņus par līgosvētkiem.

1950. gadā Jāņus izņēma no oficiāli svinamo dienu saraksta, savukārt pēc tam, kad 1959. gadā tika nosodīti latviešu nacionālkomunisti, sākās gatavošanās posmam, kurā Jāņus apkaroja konsekventi un nežēlīgi. To visu uzsāka Arvīds Janovičs Pelše, kurš, saklausījies Latvijā oficiālā vizītē iebraukušo PSRS kompartijas vadoni Hruščovu, secināja, ka nekādi „dzīrotāju un dziedātāju” svētki nav pieļaujami. Tāpēc tika aizliegt viss, kas saistīts ar Jāņiem: dziesmas ar Jāņu pieminēšanu, rakstniecība, filmas un pat ēdieni. Aizliegumi sākās laikā, kad par Latvijas kompartijas pirmo sekretāru kļuva Pelše, un viņa melnās, antilatviskās valdīšanas laiks bija no 1959. gada līdz 1966. gadam, kad viņu nomainīja nākamais Maskavas satraps Augusts Voss.

Līdz komunisma uzvarai!

Propaganda Pelšes laikā bija tik masīva, ka Jāņu „antisociālitisko” dabu mēģināja pierādīt ar publikācijā un lekcijām, sak, tie ir pļēguru, atpalikušu elementu, buržuāzisko nacionālistu un ekspluatatoru svētki. 1961. gadā avīzē „Cīņa” tika nopublicēts ievadraksts. „Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas. Darbaļaužu audzināšanā ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ka svinēt vai nesvinēt ir katra pilsoņa personiska darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinību un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jaunā laika svētki un svinības,” tajā bija teikts.

Līdz 1966. gadam - līdz Pelšes valdīšanas beigām, - bija aizliegts viss, kas saistījās ar Jāņiem: aizliedza Rūdolfa Blaumaņa lugu „Skroderdienas Silmačos”, jāņogas pārdēvēja par sarkanajām upenēm, koriem bija pieteikts, ka, dziedot Raiņa „Senatni" ar Emīla Dārziņa mūziku, vārdi „jāņugunis spīgo” jāizpilda ar fonētisku nomuļļāšanu. Nu un tā tālāk... līdz pilnīgai komunisma uzvarai, ko PSKP 22. kongresā, kas notika 1961. gadā, plānoja jau 1980. gadā.

Savukārt Vosa valdīšanas laikā (līdz 1984. gadam) - lai pielabinātos „padomju Latvijas tautai”, ‒ tika pieļauti dažādi pseidotautiski elementi, piemēram, kreppapīra galvas rotas un dižas sombrero cepures. „Ļigo” svētki izvērtās farsā, un daudz netrūka, lai latvieši aizmirstu Jāņu sākotnējo jēgu...

Bez ugunīm neizdzīvot

Līdz komunisma uzvarai par laimi netikām, toties mūsdienās ir gana daudz marksistu, kuri pamanās ne tikai noniecināt Jāņus, bet arī tiem piekārt neizprotamas birkas. Tā, piemēram, pirms diviem gadiem kāds Armens Gasparjans, pastāvīgais Kremļa melu rupora „Sputņik” korespondents, rakstīja šādi: „Rīgā šobrīd tiek atzīmēti saulgriežu svētki, taču tie ir interesanti ne jau ar zāļu tirgu vai tautas svinībām (11. novembra) Krastmalā. Jau kādu laiku šie svētki Baltijā, tāpat kā Ukrainā, ir saistīti ar neonacistiem. Tas viss nav izdomāts Rīgā, bet nāk no postģermāņu tradīcijām, kurām Hitlera partija pievērsa ļoti lielu uzmanību. Viņi pievērsās vēsturei, sprieda par vikingiem, un attiecīgi liela uzmanība tika pievērsta pagāniskajām tradīcijām. Tālāk tā kļuva par tādu kā starptautisku subkultūru, īpaši 70. gadu beigās - 80. gadu sākumā. Pēc PSRS sabrukuma tas atnāca arī līdz Baltijai, kur ieguva nepieredzētu atsaucību. Tas, ar kādu patosu Baltijā atzīmē saulgriežu svētkus, ne tuvu nestāv tam, kā to dara Dānijā, Zviedrijā vai Norvēģijā.”

Izrādās, latviešu gadsimtu tradīcijām ir neonacistiska izcelsme, tām ir postģermāņu saknes un Hitlera pievērsta uzmanība! Kāds rubļu lietus ir nolijis pāri šim Gasparjanam, lai uzrakstītu tik plānprātīgu tekstu?

Nebūtu jābrīnās, ja arī tagad atrastos kādi marksisti, kuri mūsu Jāņos saskatītu, piemēram, rasisma iezīmes, tāpēc loģisks ieteikums būtu - „slēgt” Jāņus. Jo tāds ir liberālmarksistu mērķis: iznīcināt visu nacionālo, izveidot viena dzimuma un vienas (ne)kultūras būtņu kopumu.

Bet mēs zinām arī ko citu: „Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,/ Tik mēs arī dzīvosim.” To teica Māris Melgalvs, un mēs viņam pievienojamies. Mums jāturas pie latviskuma, pie mūsu sentēvu tradīcijām. Bez šīm ugunīm mums neizdzīvot.