Ar pašas nogalinātu vilcēnu un lapsēnu rokās

„Es kā filologs uzreiz uzbraukšu Valsts kontrolei, jo... (..) tālredzība ir redzes anomālija (..), un kas man uzreiz iekrita acīs...” – filoloģiski analizējot Valsts kontroles (VK) nesen publicēto ziņojumu par Latvijas medījamo sugu apsaimniekošanu („Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi?”), la.lv podkāstā ar nosaukumu „Šauj garām” paziņo medniece Linda Dombrovska.
29.07.2020. Elita Veidemane
 
©Lindas Dombrovskas personiskais arhīvs

Nu, ja viņa kā filologs, tad - es kā filoloģe - uzreiz pateikšu, ka „uzbraukt” var automašīna, vilciens, mēslu rati vai sūdu tačka. Kundze var izvēlēties savu lomu. Savukārt acīs var iekrist gruzis, skropsta, sniega pika vai pat spļāviens. Bet - ja nopietni, ‒ viņai kā filologam vajadzētu zināt, ka ir tādi valodas tēlainie izteiksmes līdzekļi, starp kuriem ir arī pārnestā nozīme, un ar tālredzību mēs saprotam ne tikai acs refrakcijas kļūdu, kad gaismas staru fokuss atrodas aiz tīklenes - arī cilvēka spēju paredzēt ne tikai bandinieka, bet arī zirga un laidņa gājienu sekas. Taču tik nepamatotas prasības mēs diezin vai drīkstam attiecināt uz cilvēkiem ar pārdabiskām tiesībām visus uzskatīt par pamuļķiem, kuri neizprot nogalināšanas dievišķos priekus.

Bet dziesma, kā saprotat, nav par leksikoloģiskām vai, nedod, Dievs, par semantiskām kategorijām. Šajā dziesmā vārdus sacerējusi Valsts kontrole, un skarbais sacerējums brangi aizkaitinājis sirdsskaidro mednieku saimi ar Latvijas dāmu mednieču kluba „Lady Hunt” dibinātāju Lindu Dombrovsku un Latvijas mednieku asociācijas valdes priekšsēdi Haraldu Barviku priekšgalā.

Citēšu dažus vārdus no VK tekstiem. „Latvija ir publiski apņēmusies kļūt par Eiropas Savienības (ES) līderi dabas kapitāla saglabāšanā un palielināšanā. Tomēr prakse rāda, ka mednieku, mežsaimnieku un lauksaimnieku intereses ir likušas aizmirst deklarētos mērķus. Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo sugu ‒ lūšu, vilku ‒ un briežu dzimtas (pārnadžu) dzīvnieku medību limiti tiek noteikti, ņemot vērā dzīvnieku skaitu. Tomēr šī informācija dažādos datu avotos atšķiras, piemēram, par lūšiem līdz pat astoņām reizēm. Tas dod iespēju ar datiem manipulēt, īpaši - pieņemot lēmumus par sezonā nomedījamo dzīvnieku skaitu.”

Eiropas Padomes Dzīvotņu direktīva aizliedz medīt Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo sugu - lūšus, paredzot tikai atsevišķus izņēmuma gadījumus, tajā skaitā - ja medības nekaitē populācijas saglabāšanai un ja Latvija spēj pierādīt, ka dzīvnieku skaits ir pietiekams un nesamazinās. Ticamu datu nozīme šajā gadījumā ir nepārvērtējama. Saskaņā ar Valsts mežu dienesta datiem Latvijā 2018.gadā pēc medību sezonas esot bijuši 1578 lūši, taču saskaņā ar eksperta vērtējumu lūšu skaits Latvijā bija tikai 450-650. Savukārt Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” speciālā monitoringa dati uzrādīja tikai 190 lūšus...

VK revidenti secināja, ka oficiālais VMD veiktais lielo plēsēju populācijas vērtējums tiek noteikts „vēsturiski”, proti, pamatojoties uz iepriekšējo gadu datiem, tātad šis skaitlis nav pārbaudāms. Lūšu dzīvotnes ir 23 ES dalībvalstīs, bet medīt atļauts tikai Latvijā, Somijā un Zviedrijā. Un Latvija, protams, izceļas ar to, ka lūši tiek medīti maksimāli pieļaujamā limita apmērā - 20% no populācijas, un tas divreiz pārsniedz limitus Somijā un Zviedrijā.

Latvijā nav nekādu - nedz zinātnisku, nedz sadzīves - pierādījumu tam, ka lūši apdraudētu cilvēkus vai nodarītu postījumus saimniecībām. Līdz ar to lūši kļuvuši par trofejām, proti, par mednieku izpriecu upuriem.

Protams, VARAM un Zemkopības ministrija ar bezzobainu amēbu centību aizstāv skaisto, izzūdošo dzīvnieku izšaušanu, aizbildinoties ar to, ka Eiropas Komisija ir akceptējusi lūšu medības Latvijā, ņemot vērā lūšu populācijas labo stāvokli. Bet šie apgalvojumi ir tikpat tukši, cik melīgi, jo nav ticamu datu par lūšu skaitu Latvijā. Turklāt, kā apgalvo Valsts kontrole, ES Tiesas judikatūra neļauj secināt, ka īpaši aizsargājamas sugas labvēlīgs stāvoklis ir pietiekams pamats tās medīšanai, un tās neievērošana rada tiesvedības risku pret Latvijas valsti.

Valsts kontrole revīzijā ir pateikusi vēl daudz ko, un ar šo revīzijas aktu var iepazīties ikviens. Ir pamats cerēt, ka trofeju medniekiem vajadzēs mazliet pierauties ar savām „medībām” un pēc tam ar plātīšanos medijos, turot rokās pašu tikko nogalinātos dzīvniekus, kā to dara tā pati Linda Dombrovska (skatiet titulattēlu, kas bijis visiem pieejams tīmeklī publicētā materiālā, tur varat aplūkot arī citus viņas „varoņdarbus”!).

Haralds Barviks, runādams augšminētajā podkāstā, gan ir pārliecināts, ka „dokuments (VK revīzijas akts - E.V.) nekādi neietekmēs turpmāko dzīvi”, ar to laikam domādams savu mednieka dzīvi, kuras viena no svarīgākajām sastāvdaļām tagad, šķiet, būs vēršanās „kompetentās iestādēs”, lai tās izvērtē VK darbības atbilstību likumam... (?!?).

Tā jau ir. Cilvēku var izraut no trulas, degradējošas vides, bet acīmredzot nav iespējams degradējošo vidi izraut no cilvēka. Augstprātība, nežēlība un savu savtīgo interešu nolikšana augstāk par jebkuru morāles principu ir šādas vides sastāvdaļas. Vai mums ar to visu vajadzētu sadzīvot? Diezin vai. Mūsu attieksme var atvēsināt sakarsušos stobrus. Bet tad šādai attieksmei ir jārodas, un tā ir jāparāda.