Vai Šuplinska vēlas turpināt debilizāciju?

Izrādās, Latvijā esot teju visvājākie skolu direktori visā Eiropas Savienībā, - iepazinusies ar OECD pētījumu, izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) šādu secinājumu darīja zināmu skolu direktoriem, kuri pagājušonedēļ bija pulcējušies Rīgā. Direktori satrūkās, sāka meklēt OECD skarbos vārdus, bet... neatrada. Nuja, direktoriem laikam pietrūka meklēšanas kompetences, un gan jau Šuplinskai beigu beigās būs taisnība: vairums direktoru ir veci, tehnoloģijās atpalikuši un līdz ar to izmetami no aprites.
30.07.2020. Elita Veidemane
 
©F64

Vienīgais, ko varēja atrast, ja runājam par skolu direktoriem, ir OECD starptautiskais mācību vides pētījums par skolotājiem, skolu vadītājiem un mācību vidi skolās. Šis pētījums, kurā aktualizēti 2018.gada izpētes rezultāti, ir publicēts pirms gada. Un tajā izlasām neizsakāmi traģisko un visai izglītības sistēmai traumējošo atzinumu: Latvijā direktori vidēji ir 54 gadus veci, kas ir augstāks rādītājs nekā vidējais direktoru vecums OECD valstīs, proti, 52 gadi. Nu, traki gan! Tas var nozīmēt tikai divas lietas: vai nu jauniete Šuplinska metusies atbalstīt jaunības kultu, vai nu ministrei kārtējo reizi radušās neskaidrības, mēģinot formulēt atbildi uz jautājumu „kas ir laba izglītība?”...

Atbilde uz augšminēto jautājumu varētu būt vairāk filozofiska, mazāk praktiska, jo no šīs ministrijas prasīt loģiku, inteliģenci un saprātu - tas būtu neapdomīgi. Tāpēc, godājamie pedagogi, dažādās sanāksmēs no Izglītības ministrijas negaidiet praktiskus padomus vai kompetentas diskusijas, apmierinieties ar pafilozofēšanu „par tēmu”.

Ņemot piemēru no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darba metodēm, pafilozofēsim arī mēs, labi apzinoties, ka diskusija ar šo varas atzaru nesanāks jebkurā gadījumā, jau ir mēģināts - bez panākumiem.

Bet tas nav nekāds zaudējums. Ieklausīsimies pedagogos. Augšminētajā sanāksmē ministre rosināja ieviest terminētos līgumus ar skolu direktoriem, proti, noteikt, ka direktors vienā skolā drīkst būt direktors piecus gadus un ne vairāk kā divus termiņus. Ministre uzskata, ka šādi būšot iespēja piesaistīt gados jaunus direktorus, kuri šajā laika posmā sevi pierādītu. Direktori klusi iebilduši, ka varētu noteikt vismaz astoņus gadus, bet ministre esot atcirtusi, sak, kādi astoņi gadi?! Paskatieties, kā mainās ministri!

Njā... Ministri mainās - labākajā gadījumā, ‒ ik pa četriem gadiem, bet ja laimējas mainīt valdību, tad - biežāk. Bet ja pareizi saprotu, šīs maiņas notiek valdības veikto aplamību un nekompetences rezultātā? Vai tiešām mūsu skolu direktori - visi! - būtu nekompetenti pāķi šī vārda sliktākajā nozīmē, kurus katrā ziņā vajadzētu steigšus nomainīt? Ak, nē, ne visi: izrādās - pēc Šuplinskas novērojumiem, - aptuveni 60% direktoru esot neatbilstoši, lielākoties - „vājas digitālās kompetences” dēļ.

Kaut kur dzirdētas runas... Sevišķi pēc tam, kad sabiedrība ar lielām pretenzijām izteicās par „attālinātajām mācībām”, kurās skolasbērni nevis mācījās, bet, piedodiet, lielākoties māžojās. Jo nekādas digitālās ierīces nevar aizstāt tiešu kontaktu ar skolotāju. Ak, vai, šo izsakot, biju taču piemirsusi, ka bija (un acīmredzot joprojām ir) doma par to, ka visiem vecākiem jāiegādājas attiecīgi gadžeti un programmas, lai saviem bērniem varētu nodrošināt attālinātās mācības. Jauki, lai turpinās vispārēja debilizācija un vecāku maciņu iztukšošana!

Daudzi pedagogi uzskata, ka Šuplinskas argumentācija par labu terminētajiem darba līgumiem būtībā ir aizskaroša demagoģija. Ir nekorekti un aplami terminētu darba līgumu sistēmu ieviest kā instrumentu, lai atbrīvotos no, Šuplinskasprāt, slikta direktora.

Tam ir paredzēta vadītāja novērtēšana, un to - ja vajag - var pilnveidot. Tikpat aizskaroši ir apgalvot, ka direktors ir slikts tādēļ, ka ir vecs, vai tādēļ, ka viņš strādā 15 vai, piemēram, 25 gadus. Un nav nekāda pamata apgalvot, ka iestāde, kurā direktors strādā vairāk nekā, piemēram, piecus vai desmit gadus, noteikti stagnē. Tas ir kārtējais demagoģiskais pieņēmums. Tāpat „veselīgi” būšot direktorus aizrotēt no skolas uz skolu...

Savukārt digitālās kompetences ir tikai viena neliela sastāvdaļa vadītāja nepieciešamo zināšanu un prasmju komplektā, kura ir salīdzinoši ātri un viegli risināma, ko nevar teikt par tādām vadītāja īpašībām kā inteliģence, cieņa pret citiem cilvēkiem, tolerance utt. Pēdējās trīs īpašība, šķiet, nav iemācāmas un ir reti ieraugāmas izglītības nozares vadītāju uzvedībā...

Rosinājums noteikt skolu direktoriem terminētu direktorēšanas laiku - tas nav nekas jauns. To 2012.gadā jau izdomāja toreizējais izglītības ministrs Roberts Ķīlis: viņaprāt, darba termiņa noteikšana vadītājam likšot strādāt daudz dinamiskāk. Tukša, faktos nepamatota muldēšana.

Patiesībā ir tā, ka konkrētu skolu labie rezultāti ir skolas vadības un pedagogu kopēja darba rezultāts. Un katras izcilas skolas panākumi katrā atsevišķā gadījumā ir sasniegti ar kādu tikai konkrētajai skolai īpašu, individuālu atslēgu. Ar personības atslēgu, kurā iekodēta inteliģence, zināšanas un gara brīvība. Taču ja dižprojekts „Skola 2030” tiek bīdīts ar pamatdomu - visus padarīt vienādus , - tad arī skolu direktoru rotācija tur loģiski iekļaujas, padarot visus vienādi pelēkus, neradošus un ar „kompetenču izglītību” apzīmogotus. Nožēlojama situācija, ko iespējams vērst par labu tikai tad, ja paši pedagogi sāks pret to protestēt.