Nepamanītie mocekļi – Dienvidāfrikas baltie fermeri

2013. gadā talantīgais dienvidafrikāņu folkroka dziedātājs Boks van Blerks ierakstīja dziesmu „Land van Melk en Heuning” („Piena un medus zeme”). Protams, to nevar likt vienā plauktā ar Lūcijas Garūtas kantāti „Dievs, tava zeme deg!” ar Andreja Eglīša vārdiem: cits stils, cits līmenis, cits vēriens. Taču šo abu skaņdarbu pamatā ir līdzīga sirdssāpe. Sāpe par to, ka tēvzeme – piena un medus zeme – ir kļuvusi par liesmojošu asiņu un asaru zemi. Ņemot vērā to, kādu asiņainu ažiotāžu ir noorganizējuši kustības #BlackLivesMatter rasisti, Dienvidāfrikā notiekošo mums skaidro tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.
01.08.2020. Elita Veidemane
 
Balto krustu piemiņas vieta nogalinātajiem baltajiem fermeriem Dienvidāfrikā ©https://en.wikipedia.org/wiki/South_African_farm_attacks#/media/File:Plaasmoorde.jpg

Veiksmīgā marksistu propaganda

Saskaņā ar nevalstiskās organizācijas „AfriForum” datiem laikposmā no 1990. līdz 2017. gadam Dienvidāfrikas Republikā (DĀR) ir notikuši vismaz 4482 uzbrukumi fermām, kuru gaitā slepkavības tika izdarītas vismaz 1933 reizes (nerēķinot upuru skaitu katrā no tām). Vairāk nekā 90% gadījumu uzbrukumam tiek pakļautas baltajiem fermeriem piederošās lauku saimniecības, un šo balto fermeru absolūtais vairākums pieder pie afrikāneru (būru) tautības. Uzbrukumu laikā daudzi upuri tiek mocīti un spīdzināti ar gluži sātanisku nežēlību - par to jau stāstīju Neatkarīgās iepriekšējā numurā, minot arī attiecīgos skaitļus un procentus.

Daudzi lasītāji iesauksies: „Jā, bet ko baltie cilvēki dara Āfrikā? Šie kolonizatori ir vardarbīgi atņēmuši nabaga iezemiešiem viņu zemi, un būtu taisnīgi, ja viņi tās atgūtu!” Šāda instinktīva reakcija pierāda tikai to, cik veiksmīga ir bijusi padomju un citu marksistu melīgā propaganda pēdējo 70 gadu garumā, liekot daudziem cilvēkiem visā pasaulē domāt tieši tā.

Taču ir vēl viens apstāklis, kas ir raksturīgs tieši mūsu tautiešiem. Mūsdienu latvietim ir nelāga tendence pārspīlēti skatīt notikumus plašajā pasaulē caur Latvijas reāliju un Latvijas vēstures prizmu, bieži vien nesaprotot un neapjēdzot fundamentālas atšķirības starp „šejieni” un „turieni”. Paraudzīsimies, kā tad īsti bija.

Melnie, baltie, krāsainie: ādas krāsu palete

Ja kāds eiropietis, vispārīgi runājot par DĀR, piemin tikai „baltos” un „melnos”, tad var droši secināt, ka viņš par šīs valsts reālijām nezina praktiski neko. DĀR pamatiedzīvotāji iedalās nevis divās, bet četrās lielās grupās: baltie, melnie, krāsainie un indieši. Turklāt - atšķirībā no ASV - Dienvidāfrikā vārdi „melnais” un „krāsainais” nav sinonīmi. Jāiegaumē: melnie nebija Dienvidāfrikas pirmiedzīvotāji! Dienvidāfrikas pirmiedzīvotāji bija krāsainie. Tās bija koisanu ciltis, kas runāja īpatnējām klikšķu skaņām pārbagātās valodās; pie mums šie cilvēki ir labāk pazīstami ar šobrīd novecojušiem nosaukumiem „bušmeņi” un “hotentoti”. Viņu senči - mednieki un vācēji - bija apdzīvojuši šo zemi ārkārtīgi sen, kopš cilvēces pirmsākumiem. (Mūsdienās „krāsainajiem” pieskaita arī dažas citas etniskas grupas, taču tam šoreiz nav nozīmes.). Savukārt pirmie melnie pašreizējās DĀR teritorijā ienāca no ziemeļiem ne agrāk par 5. gadsimtu pēc Kristus; tie bija kareivīgi, bantu grupas valodās runājoši lopkopji. Sākās lēna un pakāpeniska bantu cilšu iespiešanās DĀR teritorijā, kas kopumā ilga līdz pat 18. gadsimtam un kuras gaitā pirmiedzīvotāji tika nogalināti vai atspiesti uz rietumiem un ziemeļrietumiem.

1652. gadā Nīderlandes Austrumindijas kompānija izveidoja apkalpes bāzi netālu no Labās cerības raga, un sākās balto (holandiešu, franču, vēlāk britu) apmešanās vilnis Dienvidāfrikā. Tātad baltās kolonizācijas sākumposms sakrita un laika ziņā pārklājās ar melnās kolonizācijas beigu posmu. Turklāt bija dažas teritorijas, kurās baltie ienāca vispirms, bet melnie tikai pēc tam.

Melnie un baltie: kurš sāk, kurš uzvar?

Ja kāds jums atgādinās, ka baltie dažkārt pret melnajiem ir izmantojuši militāru spēku, iečukstiet oponenta ausī tikai vienu vārdu: „Mfekane” (zulu valodā - „samalšana” jeb „satriekšana”). Ar šo vārdu apzīmē īpaši asiņainu karu sēriju starp bantu tautām un ciltīm, kas ilga no 1815. līdz apmēram 1840. gadam un kura galvenais cēlonis bija Zulu ķēniņvalsts agresīvā izplešanās.

Visaktīvākie karotāji bija zulu valdnieks Šaka un Matabele klana virsaitis Mzilikazi. Vienas bantu ciltis uzbruka citām, bieži vien cenšoties apslaktēt tajās visus vīriešus un zēnus. Bēgot no uzbrucējiem, šīs vājākās ciltis pašas uzbruka citām ciltīm - un rīkojās tāpat. Tādējādi radās šaušalīgs domino kauliņu efekts, kura rezultātā plašas teritorijas palika tukšas un neapdzīvotas. Par precīzo Mfekanes upuru skaitu zinātnieki vēl strīdas, taču patlaban konsenss ir - upuru skaits svārstās starp vienu un diviem miljoniem cilvēku (zīdaiņus, sievietes un sirmgalvjus ieskaitot). Tik drausmīgus slaktiņus Dienvidāfrikas zeme nav pieredzējusi ne pirms, ne pēc tam. Mfekani pēc visām pazīmēm var droši kvalificēt kā genocīdu.

Līdz ar to, ja DĀR kontekstā baltajiem saka: „Vācieties atpakaļ uz savu Eiropu!”, tad arī melnādainajām bantu tautām tikpat pamatoti būtu jāliek aizvākties uz „savu” Āfrikas vidieni. Ja vieni ir „kolonizatori”, tad arī otri tādi ir. Ja vieni ir „slepkavu pēcteči”, tad otri ir tādi vēl vairāk. Ar šādiem spriedelējumiem mēs vienkārši nonākam strupceļā. Tātad ir jāatmet muļķīgie rasistiskie aizspriedumi un jāatzīst: visi - gan melnie, gan baltie, gan krāsainie - šobrīd ir līdztiesīgi afrikāņi un DĀR pamatiedzīvotāji.

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes

Latvija ir maza un kompakta valsts ar auglīgām zemēm, un kopš viduslaikiem katrs zemes pleķītis ir kādam piederējis: vai nu privātpersonai, vai valsts varas nesējiem. Tādēļ latvietim ir grūti saprast, kā plašas zemes platības var nepiederēt nevienam.

Taču Dienvidāfrika ir pavisam citāda. Tās teritorijā varētu ietilpt 19 Latvijas, un sākotnēji tikai 10 līdz 30 procenti no šīs teritorijas bija piemēroti ganībām un aramzemēm. Pārējie zemes plašumi bija pārāk sausi un neauglīgi, lai tos izmantotu, un neviens tos par savu īpašumu neuzskatīja. Saskaņā ar klasisko, no senās Romas laikiem mantoto tiesību principu par nevienam nepiederošas mantas īpašnieku kļūst tas, kurš to pirmais ņem savā valdījumā. Kad atnāca būri, viņu rīcībā bija brīnišķīga tehnoloģiska „bumba” - dziļurbuma aka, kas ļāva pārvērst tukšos klajumus zaļojošās druvās un leknās ganībās. Un, protams, viņi kļuva par šo tukšo zemju leģitīmajiem īpašniekiem. Kā gan citādi?

Lūk, kas ir interesanti: pēdējo piecu gadu laikā esmu vairākkārt improvizētā kārtā notestējis savus baltos eiropiešu paziņas, pastāstot viņiem par šiem DĀR vēstures faktiem un lūdzot paust savu attieksmi. Lielākā daļa, galvas šūpodami, sacīja, ka nevienam nepiederošo zemju apgūšana no balto būru puses viņiem tik un tā liekoties „intuitīvi netaisnīga”. Kad jautāju, vai kaut kas mainītos, ja šīs tukšās zemes būtu ņēmušas savā varā melnādainas bantu ciltis (kas nāktu, piemēram, no pašreizējās Mozambikas vai Zimbabves teritorijas), saņēmu atbildi, ka, lūk, tas būtu bijis „normāli”.

Taču šādai attieksmei nav un nevar būt nekāda racionāla pamatojuma; to var izskaidrot tikai un vienīgi ar rasistiskiem aizspriedumiem. Bet mēs visi taču piekrītam, ka rasisms ir slikts un amorāls, vai ne?

Lielais treks: līgumi un kaujas

Baltie, protams, apguva ne tikai tukšas un neauglīgas zemes. Laikā no 1835. līdz 1845. gadam notika tā dēvētais Lielais treks: neapmierināti ar Lielbritānijas koloniālvaras politiku, vairāki tūkstoši būru kopā ar sievām un bērniem vēršu ratu karavānās pārceļoja tālāk iekšzemē - uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Šis process vainagojās ar dažu neatkarīgu būru republiku dibināšanu. Lielā treka gaitā notika dažādas lietas: gan labas, gan sliktas - ieskaitot vairākas asiņainas kaujas ar bantu cilšu karapulkiem. Tomēr vispārējs apgalvojums, ka „baltie vienkārši patvaļīgi sagrāba melno zemes” - ir kliedzoši nepatiess. Šādam formulējumam atbilstošas situācijas bija izņēmums.

Daļu no jaunajām zemēm būri ieguva, kā toreiz mēdza teikt, „ar uzvarētāju tiesībām” - tas ir, pēc militārām uzvarām kaujās. Tātad - pēc tās pašas loģikas, pēc kuras tās pirms tam bija ieguvuši melnie (ar vienu svarīgu atšķirību: būri nepiekopa neko genocīdam līdzīgu). Piemēram, būru vadonis Andrīss Potgīters pēc izcīnītas uzvaras piespieda jau minēto virsaiti Mzilikazi atdot viņam zemes, kuras pats Mzilikazi bija dažus gadus iepriekš sagrābis Mfekanes slaktiņu gaitā.

Jāuzsver, ka praktiski visu bruņoto sadursmju uzsācēji bija melnie, un tas arī bija loģiski. Neraugoties uz balto ieroču pārākumu, bantu karotāji tik un tā bija ļoti drosmīgi un bīstami ienaidnieki, savukārt būri ceļoja kopā ar sievām un bērniem. Līdz ar to būru sākotnējā stratēģija bija - nokārtot visu sarunu un līgumu ceļā; viņi nebija ieinteresēti melnos īpaši provocēt.

Tomēr būri ieguva zemi ne tikai militārā ceļā. Pirmkārt, jāatgādina, ka bantu teritorijām nupat bija pāršalcis pāri Mfekanes genocīda vilnis, un veseli novadi bija palikuši neapdzīvoti: to iedzīvotāji bija vai nu iznīcināti, vai pārbēguši uz citiem novadiem un apmetušies tur.

Kā uzsver vēsturnieki Ernests Pringls un Jāns Fisāgijs, būriem izdevās izbraukt lielāko daļu sava ceļa caur pašreizējās DĀR teritoriju, gandrīz nevienu nesastopot. Otrkārt, dažos gadījumos baltie tiesiski un leģitīmi nopirka no melnajiem plašus zemes klajumus, naudas vietā maksājot govīs. Treškārt, dažos citos gadījumos būri atdeva bantu ciltīm zemes, kuras tām bija atņēmuši citi melnie. Piemēram, tas pats Potgīters ļāva cvanu tautas Hurutšes klanam atgūt teritoriju, no kuras to bija padzinis Mzilikazi.

Kā redzat, vēsture nebūt nav tik melnbalta (atvainojiet par kalambūru), kā to tēloja padomju propaganda.

Ja runājam par aparteīdu…

Vārdu „aparteīds” laikam ir dzirdējis ikviens. Daudzi precīzi nezina, kas tas ir; zina tikai, ka tas ir kaut kas slikts. Vārds „aparteīds” nāk no afrikāneru „apartheid”, kas nozīmē „nošķirtība” jeb „atsevišķa būšana”. Aparteīds bija likumos nostiprināta politika, kuru Dienvidāfrikas valdība ieviesa un piekopa laikā no 1948. līdz (formāli) 1994. gadam. Tās deklarētais mērķis - kā to definēja toreizējie Dienvidāfrikas premjerministri Daniels Malans un Hendriks Fervurds - bija šāds: nodrošināt dažādu „rasu grupu” atsevišķu attīstību un mierīgu līdzāspastāvēšanu, savstarpēji nesajaucoties.

Daudziem no mums aparteīds asociējas ar plāksnītēm „Tikai baltajiem!” uz parka soliņu atzveltnēm un veikalu durvīm. Jā, tā patiešām bija. Taču šīs plāksnītes un tamlīdzīgas lietas bija vienkārši rasu segregācija, kas nebija raksturīga tikai DĀR: līdzīga segregācija vēl pagājušā gadsimta vidū eksistēja ASV dienvidu pavalstīs. Vēsturnieki to sauc par „mazo aparteīdu”, un DĀR teritorijā šādus ierobežojumus bija paguvusi ieviest jau britu koloniālvara 20. gadsimta sākumā.

Daudz svarīgāks un vērienīgāks bija tā dēvētais „lielais aparteīds”, ko, sākot ar 1948. gadu, ieviesa pie varas nākusī un afrikāneru intereses pārstāvošā Nacionālā partija. DĀR teritorija tika sašķelta vairākās daļās: no vienas puses pati Dienvidāfrikas valsts, no otras - desmit teritorijas jeb bantustānas, kas tika izveidotas pēc etniskā principa. Četras no tām tika pasludinātas par „neatkarīgām valstīm”, pārējās - par autonomiem apgabaliem. Bantu tautu piederīgie zaudēja DĀR pilsonību un tika piesaistīti katrs savai bantustānai. „Lielā aparteīda” loģika bija šāda: „Ja jūs pēc tautības esat zulu, tad esat Kvazulu bantustānas pilsonis. Brauciet dzīvot tur! Ja jūs tomēr gribat palikt DĀR teritorijā (darbs utt.), tad šeit jūs esat tikai viesis, un jums jāpakļaujas dažādiem ierobežojumiem.”

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados DĀR varas iestādes veica vienu no neģēlīgākajām un netaisnīgākajām akcijām aparteīda vēsturē, piespiedu kārtā pārvietojot iedzīvotājus no vieniem novadiem uz citiem - nolūkā nodrošināt attiecīgo teritoriju „rasu vienveidīgumu”. Daudzi cilvēki šajā procesā zaudēja savus īpašumus. 1994. gadā, aparteīda režīmam izbeidzoties, tika pieņemts likums par zemju restitūciju, kas ļāva bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem atgūt kādreiz atņemtos zemesgabalus. Restitūcijas pieprasījumus iesniedza vairāk nekā 80 tūkstoši cilvēku, taču tā vietā, lai fiziski atgūtu zemi, 93 procenti no viņiem izvēlējās saņemt kompensāciju naudā.

Tātad zemes jautājumā taisnīgums ir ticis atjaunots, un šis jautājums ir galīgi atrisināts. Šobrīd 26,7 procenti visu lauksaimniecībā izmantojamo platību DĀR pieder melnajiem. Pēdējo 20 gadu statistika rāda, ka melnajiem dienvidafrikāņiem diez ko nepatīk dzīvot lauku apvidos, un viņi arvien vairāk dod priekšroku lielpilsētām.

Politiskās reformas un kaujinieku atgriešanās

Protams, ka aparteīds bija ļoti slikts, netaisnīgs un rasistisks režīms, kuram agri vai vēlu bija jāpazūd. Turklāt tas izraisīja arī starptautisku sankciju sēriju pret DĀR. Saskaņā ar DĀR iestāžu rīcībā esošajiem oficiālajiem datiem visā aparteīda laikā politiskās vardarbības akti prasīja 21 tūkstoša cilvēku dzīvību, bet tikai 600 no viņiem tieši nogalināja valsts drošības struktūru darbinieki.

Un tagad uzmanību: 1973. gadā ANO atklāja parakstīšanai Starptautisko konvenciju par aparteīda noziegumu novēršanu un sodu par tiem. Šīs konvencijas autore un galvenā virzītāja bija... PSRS, kuras rokas mirka vairāku desmitu miljonu cilvēku asinīs! Ieturēšu pauzi, ļaujot lasītājiem sarkastiski izsmieties un pārdomāt vārda „liekulība” nozīmi starptautiskajā politikā. Skaidrs, ka piemērot kaut kādas sankcijas pret ANO Drošības padomes pastāvīgo locekli PSRS nevienam pat neienāca prātā…

Aparteīda likvidācijas process sākās 1990. gadā un formāli beidzās 1994. gadā, kad pirmoreiz DĀR vēsturē notika vispārējas vēlēšanas, piedaloties visu ādas krāsu pilsoņiem. Pats aparteīds bija milzīga kļūda, taču arī tā atcelšanas procesā tika pieļauti vairāki liktenīgi politiski misēkļi. Pirmais: 1990. gadā, cenšoties salabt ar savu galveno ienaidnieku, PSRS atbalstīto partiju „Afrikāņu nacionālo kongresu” (ANK), valdība atcēla līdzšinējo komunistisko partiju un kustību aizliegumu.

Rezultātā DĀR no Angolas un citām Āfrikas valstīm aši vien atgriezās 10 līdz 15 tūkstoši ANK militārā spārna kaujinieku, kuri padomju militāro instruktoru vadībā bija gadiem ilgi apguvuši bruņotas diversijas un partizānu kara iemaņas. Un tieši pēc tam - it kā ļoti pēkšņi un negaidīti - valsti pāršalca uzbrukumu vilnis balto fermeru saimniecībām, kuru gaitā daudzi fermeri tika brutāli noslepkavoti (līdz 1990. gadam „fermeru slepkavības” kā atsevišķs fenomens neeksistēja). Kopš tā laika šis asiņainais vilnis turpina apskalot Dienvidāfrikas zemi - te mazliet paceldamies, te noplakdams, bet nekad nerimdamies.

Kādēļ tā? Lūk, kādēļ. Piecus gadus iepriekš, 1985. gadā, Zambijas pilsētā Kabvē bija notikusi ANK vadības konference, kurā tika pieņemts stratēģisks lēmums: bruņotajā cīņā un teroristiskajā darbībā militāros un civilos mērķus vairs neizšķirt. Tātad baltajiem piederošās lauku saimniecības no šā brīža tika atzītas par leģitīmu karadarbības mērķi. Kopš 1994. gada demokrātiskajām vēlēšanām ANK ir DĀR valdošā partija, taču dīvainā kārtā Kabvē pieņemtais lēmums formāli nekad nav ticis atcelts. Vēl nesen ANK vietējās sanāksmēs tika skandināta uz vardarbību atklāti kūdoša dziesma ar piedziedājumu „Nogalini būru!”, un pēc katras šādas izdziedāšanās uzbrukumu skaits fermeriem pēkšņi krasi pieauga. Neticami, vai ne?

Komunisma un rasisma medusmēnesis

Ceru, ka latviešu politiķi saprot: no ģeopolitiskā viedokļa raugoties, esošā DĀR valdība nav mums draudzīga. Tā dod priekšroku ciešai sadarbībai ar tādām valstīm kā Kuba, Venecuēla un Ķīna. Vienlaikus no DĀR valdošo politiķu mutes ir regulāri dzirdama agresīva retorika pret „ASV imperiālismu” - tātad vērsta pret mūsu galveno stratēģisko sabiedroto un drošības garantu. Lai gan ANK vadība pašlaik sauc sevi par „sociāldemokrātiem”, visās vēlēšanās un pasākumos šī partija piedalās kopā ar savu „jaunāko māsu” - Dienvidāfrikas komunistisko partiju. ANK politikas oficiālais vadmotīvs joprojām ir „nacionāldemokrātiskā revolūcija”, bet šīs partijas neoficiālā „himna” vēl nesen bija tā pati dziesma ar piedziedājumu “Nogalini būru!”

Itāļu izcelsmes dienvidafrikāņu jurists Mario Oriāni - Ambrozīni raksta, ka esošais DĀR prezidents un ANK priekšsēdētājs Sirils Ramaposa deviņdesmito gadu sākumā nemaz nav slēpis: ANK mērķis ir pakāpeniski izspiest baltos no DĀR. Vēl jo vairāk: trešais lielākais vietu skaits abās DĀR parlamenta palātās patlaban ir Džūliusa Malemas “Ekonomiskās brīvības cīnītājiem” (EFF) - ultraradikālai marksistu ļeņinistu partijai, kuras aktīvisti atklāti aicina slepkavot baltos cilvēkus.

DĀR piemērs parāda, ka komunisms un rasisms var lieliski sadzīvot kopā, ja vien rasu naids attiecīgajā valstī un laikmetā spēj efektīvi pakalpot „revolūcijas” vajadzībām.

Klusēšana, noliegšana un atkratīšanās

Bet balto fermeru asinis turpina līt straumēm un pārplūdināt „Piena un medus zemi”… Organizācijas „AfriForum” pārstāvis, jurists Ernsts Rūtss saka: pat ja uzbrukumi lauku saimniecībām un to gaitā notiekošās slepkavības starptautisko tiesību izpratnē nevar kvalificēt kā genocīdu, tas vismaz lielos vilcienos atbilst etniskās tīrīšanas jēdzienam. Savukārt atvaļinātais DĀR armijas ģenerālmajors Rolands de Frīss raksturo notiekošo kā „revolucionāru karadarbību”.

Taču drausmīgi ir ne tikai paši uzbrukumi un slepkavības. Drausmīga (lai gan diemžēl saprotama un likumsakarīga) ir DĀR valsts iestāžu attieksme pret šo parādību. Sāksim ar to, ka liela daļa no šiem noziegumiem paliek nesodīta: vai nu policijai „neizdodas” nevienu notvert, vai lieta tiek izbeigta procesuālu kļūdu dēļ, vai arī tiesa pierādījumu trūkuma dēļ visus attaisno. Bet tas vēl nav viss: ir gadījumi, kad policijas darbinieki vai nu noskatās uz uzbrukumiem no malas, vai arī paši piedalās uzbrukumos, palīdzot ļaundariem!

Juristi un cilvēktiesību aktīvisti jau ilgi izmisīgi cīnās par to, lai fermeru slepkavībām tiktu piešķirta prioritāte un lai tiktu piemērota īpaša stratēģija šo noziegumu novēršanai jeb profilaksei. Taču nekā! Izņemot divus īsus laikposmus pēdējo 30 gadu laikā, DĀR valdība ir spītīgi atteikusies atzīt fermeru slepkavības par īpašu noziegumu kategoriju un īpašu sociālu ļaunumu, kas prasa īpašu rīcību no tiesībsargājošo iestāžu puses.

Valdības amatpersonu reakciju vislabāk var raksturot ar vārdiem „klusēšana, noliegšana un atkratīšanās”. Vienlaikus DĀR pastāv un visai efektīvi darbojas stratēģijas cīņai pret degunradžu malumedniecību un vara stieples zādzībām. Baltā degunradža vērtība valdības acīs izrādās lielāka par baltā fermera vērtību…

Mediju klusēšana un naida kurināšana

Sava daļa vainas ir jāuzņemas arī DĀR presei, kas, kopumā raugoties, ir vēl angažētāka par mūsējo. Lielo „respektablo” mediju attieksme ir izteikti tendencioza: balto noziegumi pret melnajiem tiek nesamērīgi plaši tiražēti un apvaimanāti, turpretī melno noziegumi pret baltajiem fermeriem - lielākoties noklusēti, it kā to nemaz nebūtu.

Arī tiesībsargājošās iestādes lietās par rasu naida kurināšanu piekopj šokējošus dubultstandartus. Baltie par rasistisku vārdu un izteicienu lietošanu saņem reālus, bargus kriminālsodus. Piemēram, pirms diviem gadiem baltā Vikija Momberga no Johannesburgas tika sodīta ar reālu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem par rasistisku lamuvārdu izkliegšanu sarunā ar melnādainiem policistiem. Vienlaikus melnie var brīvi un nesodīti kurināt naidu un pat atklāti aicināt uz genocīdu pret baltajiem visos iespējamajos forumos, un neviens par to neuztraucas.

2017. gadā „AfriForum” juristi nosūtīja policijai 113 sūdzības par šāda veida ierakstiem sociālajos tīklos, taču saņēma strupu atbildi, ka neviens no tiem izmeklēts netikšot. Bet pēc katra kliedziena „Nogalini būru!” slepkavību līkne spēji traucas augšup…

Epiloga vietā: Dariet kaut ko!

Diemžēl DĀR baltajiem fermeriem ir gauži maz draugu ietekmīgu starptautiska līmeņa politiķu vidū. Aizstāvēt baltos fermerus - un it īpaši afrikānerus - ir nepolitkorekti, nemoderni un nerespektabli. Un tomēr… cerība joprojām ir.

Ernsts Rūtss ir bieži runājis par balto fermeru problēmām dažādos starptautiskos forumos. Vadoties pēc savas personīgās pieredzes, viņš apgalvo: lai kā DĀR valdība un valdošā ANK partija uzvestos iekšzemē, tās diezgan jūtami baidās no negatīvas publicitātes ārzemēs. Tādēļ arī pats Rūtss ir vairākkārt izjutis savas valsts politiķu un diplomātu spiedienu, mēģinot viņu apklusināt. Un šīs bailes ir spēcīgs trumpis.

Mūsu politiķi ir bieži runājuši skaistus vārdus par globālo solidaritāti un morāles principu ievērošanu starptautiskajā politikā. Vai mūsu Valsts prezidentam, ārlietu ministram un it sevišķi no Latvijas ievēlētajiem Eiroparlamenta deputātiem pietiks drosmes pienācīgā brīdī pārtraukt klusēšanu un iestāties par šo nepamanīto un neaizsargāto minoritāti - Dienvidāfrikas baltajiem fermeriem?