Atvadoties no Artūra Snipa. Ar Daugavas viļņiem pagalvī

Pirmdien Artūrs Snips aizgāja. Smagi, ar nemaņu un neziņu. Tā vismaz apkārtējie domāja. Varbūt tas arī labi – tu nezini, ka aizej. Tu vienkārši aizmiedz pēdējo reizi. Bet varbūt tu sevī smaidi ar savas dvēseles izpratni un nākamās dzīves apgaismību. Pārējie to sapratīs tikai tad, kad ies tavējo ceļu. Kādreiz, pēc laika.
12.08.2020. Elita Veidemane
 
Artūrs Snips (1949-2020) ©Oksana Džadana/ F64

Jā, pirmdien aizgāja Artūrs Snips, rakstnieks, publicists un Daugavas aizstāvis. Vēl 2018. gadā Artūrs Snips iepazīstināja lasītājus ar savu jaunāko grāmatu - „Notvertais laiks”. Tā bija esejisku hroniku apkopojums par valsts un personiskās dzīves laikposmiem. Ne velti grāmatas prezentācija notika Latvijas Tautas frontes muzejā: grāmata ietvēra arī ne tik senos, bet jau tik aizmirstos Tautas frontes laikus, kuriem nebija atradusies vieta Latvijas simtgades rīkotāju izveidotajā svētku programmā.

Savu pēdējo grāmatu - „Rīgas portfelis” - Artūrs izdeva nupat. Viņš domāja arī par saviem turpmākajiem rakstniecības darbiem... Taču Laika vecis bija izdomājis citādi: lai Artūrs raksta Debesīs. Toties mums nav liegts atcerēties to, ko Artūrs Snips izdarīja vēl pirms Latvijas Tautas frontes sākumiem.

1986. gadā viņš ar savu publicista prasmi nostājās pret vissavienības megaprojektu - Daugavpils HES, un tiem laikiem tā bija neapjausta iedrošināšanās, bet, pateicoties tai, projektu apturēja uz visiem laikiem. Slutišķu sādža, senie kapi, Daugavas augšteces gleznainie loki tika glābti. Un to izdarīja žurnālisti Artūrs Snips un Dainis Īvāns. Laikrakstā „Literatūra un Māksla” viņi publicēja rakstu sēriju „Par Daugavas likteni domājot”, kurā analizēja estētiskos, ekoloģiskos, sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ja tiks uzcelta Daugavpils HES.

Cilvēki labi saprata: tā nav cīņa tikai par Daugavu vien, tā ir cīņa par Latviju, tāpēc aktīvi atbalstīja abu žurnālistu centienus. Cīņa par Daugavu ieguva visas tautas cīņas statusu. 1987. gadā Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns paziņoja, ka nolemts atteikties no Daugavpils HES celtniecības. Tas bija kas neticams: ar sabiedriskās iniciatīvas palīdzību apturēt vissavienības lielprojektu, kas turklāt jau bija iesākts. Snipa un Īvāna bezkompromisu cīņa pret Daugavpils HES bija kā pamats Latvijas Tautas frontes sākumiem, kā vēsturisku pārmaiņu vēstnesis, kā apliecinājums tam, ka ar tautu spēlēties nedrīkst. Vismaz ne tik ilgi un bezkaunīgi, kā varai ienāk prātā. Varbūt arī mūsdienu varai derētu iegaumēt šādus atgādinājumus?

Artūrs sarunā ar mani savulaik atcerējās: „Tas bija tautas trieciens. Tūkstošiem cilvēku rakstīja vēstules pret Daugavas iznīcināšanu, un man kādreiz pat bija doma publicēt visu šo cilvēku vārdus ‒ viņi bija to pelnījuši... Gan kompartija, gan čeka saprata: pret tautu vairs tā nevar iet, kā kādreiz gāja. Un arī tauta saprata: ir jāiet visiem kopā. Bet šodien tādas sajūtas vairs nav, politikā vairs nav šīs domas. Šodien notiek sīkmanīga šķeltniecība. „Šķeltniecība” ‒ tas pat nav īstais vārds. Vienkārši ‒ nav idejas! Nav tādas idejas, kāda bija Tautas frontes laikā.”

Vai tiešām idejas un ideāli ir zuduši?

„Ideāli bija tiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju,” ar pārliecību teica Artūrs Snips, „arī padomju laiku cilvēkiem bija savi ideāli, arī franču revolūcijas cīnītājiem tādi bija... Bet ideāli nevar būt mūžīgi. Jo laikmeti mainās, līdz ar tiem ‒ arī ideāli. Vienīgais, kas nemainās ‒ tie ir Bībeles baušļi. Senos laikos tos izmantoja, iespējams, citiem mērķiem, mēs tos izmantojam pēc savas saprašanas. Vērtību sistēma ir tāda, kāda tā ir, un ir jānotiek kaut kam sociāli briesmīgam, lai tā kardināli mainītos. Bet pavēro, cik cilvēku patiesībā pārzina šo vērtību sistēmu? Varbūt arī pārzina, bet ‒ cik cilvēku to apjēdz un pieņem par savējo? Paskaties uz šodienas politiskajām partijām: katrā ir varbūt kādi četri vai pieci cilvēki, ar kuriem ir vērts runāt, kuriem ir sava filozofija. Pārējā partijnieku masa ‒ diezgan tumsonīgi indivīdi. Viņi neko nezina par sabiedrības veidošanos, nav lasījuši ne Platonu, ne Monteskjē, ne Voltēru...” Es pavīpsnāju, sak, tu jau arī gribi, lai visi lasa šos autorus... Labi, ka daži zina vismaz Blaumani un Belu.

Bet Artūrs bija nesatricināms savas inteliģentās pārliecības laukā, viņš atcerējās, ka LTF 1. kongresā sēdējis kopā ar Daini Īvānu un Uldi Bērziņu: „Sajūta bija... Tā bija tāda, ka tam visam ir jānotiek, ka citādi nemaz nevar būt.” Bet ja šodien vajadzētu veidot Tautas fronti, droši vien nekas nesanāktu?... „Ļoti šaubos, ka saskrietu tautas pūļi un ar sajūsmu sāktu kaut ko organizēt,” pēc mirklīgām pārdomām atbildēja Snips, „un to arī nevajag. Tomēr, mums atceroties LTF trīsdesmit gadu jubileju, valstij vajadzēja iedomāties, ka šis notikums jāatzīmē. Bet patlaban izskatās, ka Latvijas Tautas fronte nemaz nav bijusi. Varbūt kādam tas pat ir izdevīgi.”

Tas bija rūgti, ko teica Artūrs. Tajā brīdī nodomāju: varbūt viņš pārspīlē, varbūt tas viss ir vajadzīgs tikai mums, tiem, kuri piedalījās un ticēja? Bet - nē, tas ir kā mūžīgs bruģakmeņu ceļš, ko neizdangāt - tautas Atmoda, kurai līdzvērtīgu mirkļu vairs nebūs nekad, un šis ceļš ir vajadzīgs ikvienam, kam Latvija dārga. Artūrs bija viens no šī ceļa veidotājiem. Un tagad Daugava, viņa izglābtā upe, gādīgi paklāj pagalvī savus viļņus viņa atdusai. Tik vienkārši un silti atgādinādama: tava mīlestība būs tava alga.