Itas Kozakevičas sirds sadega par Latviju

... Viņa nekad nenāca ar skaļumu vai bravūru. Kaut arī laikraksta „Atmoda” durvis vienmēr bija laipni atvērtas, nereti atradās arī tādi indivīdi, kuriem atspert ar kāju pat vaļā esošas durvis – tas bija nieka darbs. Viņa vienmēr nāca ar klusu, atturīgu smaidu, ar cieņu – kā pieņemts nākt pie kolēģiem un cīņbiedriem. Viņa – Atmodas laiku politiķe, Latvijas Tautas frontes (LTF) domes un valdes locekle. Viņai šogad būtu palikuši 65 gadi. Jubilejas vietā atzīmējam viņas nāves dienas trīsdesmitgadi: Ita gāja bojā 1990. gada 28. oktobrī Itālijā, Tirēnu jūrā.
28.10.2020. Elita Veidemane
 
Itas Kozakevičas atdusas vieta Miķeļa kapos ©Armands Bubļikovs/F64

Itas dzīve un attieksme pret jēdzienu „brīvība” pierādīja, ka ir iespējama godīga, intuitīva, caur sirdi un saprātu ejoša politika - bez divkosības, bez „pirkšanas - pārdošanas” attiecībām, bez meliem un solījumu nepildīšanas. Bez tā visa, kas šodien ir politikas norma.

Tas, ko darīja Ita Kozakeviča, šodienas politiķu vairumam būtu pārsteigums: viņa, ievēlēta par Augstākās Padomes deputāti (viņa arī balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gada 4. maijā), regulāri brauca tikties ar saviem vēlētājiem. Un ne tikai tikties: Ita arī palīdzēja risināt viņu problēmas.

Bijušais tautfrontietis Armands Melnalksnis savā grāmatā „Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakevičas laiks” ievietojis arī Silvijas Šimfas atmiņas par Itu: „Es Itu apbrīnoju: rīta cēlienu nostrādājusi Augstākajā Padomē, pēc tam nobraukusi lielo ceļa gabalu līdz Jēkabpilij, viņa pieņēma un uzklausīja cilvēkus līdz vēlai nakts stundai. Turklāt situācijas un problēmas, ar kurām cilvēki nāca, bija sarežģītas un smagas, jo pats laiks toreiz (1990. gadā) bija grūts - naudas devalvācija, talonu sistēma, īpašumu dalīšanas epopeja, degvielas un kurināmā trūkums… Itas toreizējais fenomens sakņojās viņas cilvēciskajās īpašībās - tāpēc Ita bija pieņemama visdažādākajiem sabiedrības slāņiem - kā latviešiem, tā nelatviešiem, gan Rīgā, gan tālu ārpus tās, mazpilsētās un laukos.”

Ita, poliete pēc tautības, iedzīvināja Latvijā Polijas brīvības cīnītāja, Polijas nacionālā varoņa Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Andrzej Bonawentura Kościuszko) slaveno teicienu „Par jūsu un mūsu brīvību!”, skaidri pasakot, ka brīvība ir katras valsts un katras nācijas galvenā eksistences iespējamība un ka „mūsu brīvība” nevar būt svarīgāka par „jūsu brīvību” - tās abas ir vienlīdz nozīmīgas. Pat vairāk, tās ir cieši saistītas viena ar otru: bez jūsu brīvības arī mēs būsim nebrīvi... Ir skaidrs, ka tieši Ita Kozakeviča, kura kļuva par Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju, spēja pārliecināt ļoti daudzus cittautiešus nostāties LTF un brīvības pusē. Bijusī tautfrontiete, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete atzina, ka Ita 1989. gadā kļuva par pirmo diplomāti starp Latviju un Poliju, kaut arī Latvija tolaik vēl nebija atguvusi neatkarību.

Itas sirsnība un nesavtīgā kalpošana cilvēkiem rezultējās ar viņas iekļaušanu tautas aptaujā par goda nosaukumu - „Sieviete Latvija”. Tas notika 1990. gada jūnijā. Toreiz draudzīgā konkurencē kopā ar Itu piedalījās žurnāliste Aīda Prēdele, sabiedriskā darbiniece Inguna Ebela, šo rindu autore - laikraksta „Atmoda” galvenā redaktore, un... šķiet, vēl kādas sievietes. Vairs neatceros detaļas, bet konkursa noslēguma pasākums notika Cēsīs, un klātesošie citē manis teiktos vārdus aizkulisēs: „Tā var būt, tā būs tikai viņa. Tādi konkursi pie mums vairs nedrīkst notikt. Jo Ita ir vienīgā.” Tautas balsojumā tiešām uzvarēja Ita, un šādi konkursi pie mums vairs nekad nav notikuši. Jo Ita patiešām bija vienīgā.

Domāju, ka politiskā dzīve mūsu valstī būtu citādāka nekā tagad, vismaz cinisma un melu un būtu mazāk, ja starp mums dzīvotu un strādātu Ita Kozakeviča. Protams, ir grūti pateikt, kura partija no esošajām būtu Itai piemērota, visticamāk - viņa veidotu savu partiju. Tas būtu viņas ideālais skatījums uz lietu kārtību. Bet viņas tik sen vairs nav, un spēcīgais, skaidrais politiskā godīguma kritērijs ir zudis līdz ar Itu Kozakeviču.

... Kad 1990. gada 28. oktobrī „Atmodas” redakcijā uzzinājām par Itas pēkšņo nāvi Itālijā, Tirēnu jūras viļņos, pār mums nolaidās melns neizpratnes un sāpju plīvurs. Kāpēc?! Kāpēc tieši Ita? Kāpēc tieši gaišajiem, labajiem cilvēkiem jāaiziet pirmajiem? No telefonsarunām ar tiem, kuri bija kopā ar Itu viņas dzīves pēdējās minūtēs, uzzinājām, ka viņai nav izturējusi sirds... Iespējams, varbūt. Izmeklēšana nedeva nekādu skaidrību. Bet Itas izvadīšanas dienā Latvijas cilvēki atnesa tik daudz ziedu, ka tie runāja skaidru valodu: mēs tevi mīlam, Ita. Mēs zinām, ka tava sirds sadega par Latviju.

Itas Kozakevičas teiktais

  • Saglabājot ticību - nevis to virspusējo, kura izpaužas tikai kaut kādos simboliskos žestos, bet to dziļāko, mēs saglabājam milzīgu pārliecības spēku, labvēlīgās attieksmes spēku, kas mums ļoti palīdz. Man tas ļoti palīdz. Citkārt pārņem bailes vai nedrošība, un tieši tad dziļākā ticība dod cilvēkam tik lielu, pārliecības pilnu mieru, ko varētu tiešām novēlēt visiem. Tā ir liela spēka apziņa.

  • Es ticu vēstures gaitai un tās mācībai - visam pienāk reiz laiks. Haoss un nekārtība nevar būt mūžīga. Absurda dzīve nevar būt mūžīga. Beidzot ir jāizšķiļas kaut kam saprātīgam.