Paklusējiet par Latviju

... Marija izslējās, mazliet pacēla zodu, viņas acīs nozibsnīja izaicinājums, un viņa sāka dziedāt: „Nevis slinkojot un pūstot...” Tas bija senos laikos: pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, Jūrmalā, svinot vārda dienu Aleksandram, kam šis godamirklis ierakstīts kalendārā 18. novembrī. Marija bija liela dziedātāja, balss skanēja vareni, bet es toreiz vēl īsti nesapratu, kāpēc tikpat lielie dziedātāji – Arturs, Dainis, Andrejs un viņu sievas, - nesteidzās pievienoties Marijas balsij...
17.11.2020. Elita Veidemane
 
©F64

Marija ir mana mamma. Bija. Nu viņa ir Debesu dārzos kopā ar papiņu Viktoru, kopā ar visām omītēm, babiņām, vecpapiem, māsām un brāļiem... Papiņš manī ielika interesi par vēsturi, jo tajā ieaustās sakarības ir mūsdienu pasaules notikumu pamati. Mamma ielika lepnumu par latviskumu un mīlestību uz savu zemi. No tēva uzzināju faktus par 18. novembri, par valsts piedzimšanu 1918. gadā, par 1940. gada sarkano okupāciju, sekojošo pasaules karu un atkārtoto okupāciju 1944. gadā, mamma iesēja pārliecību, ka esmu konkrētas nācijas pārstāve un ka mana latviskuma apziņa turpmāk būs atkarīga tikai no manis vien. Toreiz viņa vēl nebilda neko par nacionālismu. Tas bija tikpat aizliegts vai vismaz nevēlams jēdziens kā viena otra dziesma - „Nevis slinkojot un pūstot” vai „Zilais laktiņš”...

Jau vēlāk, astoņdesmitajos gados, iedziļinājos jēdzienos patriotisms un nacionālisms. Par patriotismu viss bija skaidrs - savas dzimtenes mīlestība, strādāšana tās labā, tās aizstāvēšana vārdos un darbos.

Arī nacionālisma izpratne neradīja problēmas: nacionālismā primārās vērtības ir tautas īpašā identitāte, tās etnoss, nacionālisms pakārto indivīda intereses tautas interesēm, savukārt tautas identitātē kā vienotā veselumā ietilpst tās morālās vērtības, valoda, kultūra un vēstures izpratne. Tas viss šo konkrēto tautu padara atšķirīgu no citām tautām. Ne pārāku, bet atšķirīgu!

Nacionālisms ir sevišķi svarīgs šodien, kad esam nonākuši dramatiski strauju politisku un morālētisku izmaiņu virpulī, kas mums uzspiež nepieņemamus risinājumus. Nacionālisms ir stabila, nemainīga, konservatīva vērtība, tas ir kā atbilde kriminālmarksismam, kas plosās vairs ne pie durvīm, bet jau mūsu mājvietās. Bez nacionālisma 1918. gadā nebūtu radusies arī mūsu valsts. Tās dzimšanas brīdī Latviešu nacionāldemokrātu partijas pārstāvis, rakstnieks Atis Ķeniņš teica: „Kad izpostītajos Daugavas krastos celsim savas mājas, kad Latvijas druvās krāsies mūsu labklājības materiālie pamati, klaudzēs atkal āmuri mūsu fabrikās (..), kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnēju latviešu kultūru. Lai nenogrimstam materiālismā! (..) Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējas gara vērtības, ir dzīvojušas par velti.” Kas gan cits varētu būt īpatnējās latviešu kultūras vai gara vērtību pamatā, ja ne nacionālisms, kas padara tautu nevis pārāku, bet atšķirīgu?

Citādi domā Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers: viņš iesaka vārdus „nacionālisms” aizstāt ar vārdu „šovinisms” („Diena”, 13. novembris). Viņš postulē, ka nacionālisms ir „izredzētības sajūta, nevēlēšanās sadarboties, ja tur neredz tūlītēju labumu vai iespēju kaut kā sevi izcelt labākā gaismā”, ar gudru ziņu pieminēdams nacionālistu nevēlēšanos risināt, piemēram, „bēgļu problēmas”. Ak, tad, re, no kurienes aug tās nacionālisma un šovinisma vienādošanas kājas! Bet kurš gan cits - ja ne profesors - varētu zināt, ka šovinisms, ar ko viņš vēlas aizstāt nacionālismu, patiesībā ir ideoloģija, kas propagandē vienas tautas agresīvu nacionālo pārākumu pār citām tautām - ar mērķi tās pazemot un paverdzināt. Tas ir tieši pretēji nacionālismam. Bet bez tā nacionālas valsts esība nav iespējama: bez nacionālisma skaitliski mazai tautai draud asimilācija, līdz ar to - izzušana, par ko acīmredzami sapņo mūsu mankurtizētie liberālmarksisti.

Bet, iespējams, šodien, Latvijas dzimšanas dienas nedēļā, nav vērts runāt par tik augstām matērijām kā ideoloģiju sadursmes utt. Labāk padomāsim, ar ko mēs gribam kopā dziedāt „Dievs, svētī” un „Nevis slinkojot” un no kā gribam dzirdēt valsts dzimšanas dienas uzrunas. Diez vai vienošos vienā meldijā ar ministriem - meļiem un deputātiem - gļēvuļiem. Diez vai gribēšu klausīties liekulīgo politsolītāju runas tālrādē vai radiofonā. Labāk paklusējiet, jūs, tautas apčakarētāji. Paklusējiet kopā ar saviem pareizajā virzienā angažētajiem profesoriem, partiju naudas zaglīgajiem kardināliem un sabiedrisko attiecību superspeciālistiem.

Paklusējiet, nedziediet, nenopulgojiet dziesmu. Toreiz, tālajos un senajos septiņdesmitajos, Arturs, Dainis, Andrejs un viņu sievas tomēr pievienojās Marijas dziedājumam. Lai arī mazliet baidījās. Jums pat baiļu nav. Ir tikai savas nemaldības apziņa.

Paklusējiet, neapkaunojiet Latviju. Lai tiem, kuri pirms simt gadiem krita par mūsu zemi un valsti, Debesu dārzos nevajadzētu kaunā sarkt par jūsu liekulību un meliem. Paklusējiet, un gaiss paliks tīrāks.

·